Mīlestības lielais spēks

Abi ir kara gados dzimušie bērni, abi pazīstami kopš bērnības, abi mācījušies Rīgas 45. vidusskolā, kur arī iepazinušies kādā skolas vakarā. Fjodoram tolaik bija 17 gadu, Nadeždai — 16. Tā bija jaunības gadu mīlestība, dzidra kā ūdens pile, kā Romeo un Džuljeta. Bet dzīve iegrozījās tā, ka katrs izveidoja savu ģimeni. Tomēr veca mīlestība nerūs, un visu mūžu abi dzīvojuši vienā pilsētā, apsveica viens otru dzimšanas dienā, līdz atkal varēja būt kopā — pirms trim gadiem abi mija gredzenus. Nadežda pirms 30 gadiem apglabāja savu pirmo dzīvesbiedru, Fjodors šķīrās no pirmās sievas. Abiem pirmajās ģimenēs ir bērni, nu jau arī vairāki mazbērni. Bērni regulāri apciemo vecākus jaunajās mājās Indrā.

Nadežda savulaik pabeidza Rīgas tirdz-niecības institūtu un strādāja par prečzini, pēc tam bija veikala direktore. Viņa atzīst, ka šī profesija nebija viņas aicinājums, drīzāk par to var runāt, kā par nejaušu izvēli, bet vajadzēja dzīvot. Nadežda sapņoja par pedagoģisko izglītību, jo viņai patika valodas. Dzīves laikā viņai nav bijuši hobiji, jo atpūtai faktiski neatlika laika. Pirmais vīrs nomira agri, bija jādomā, kā izaudzināt bērnus, un šajā jautājumā viņai ļoti daudz ir palīdzējuši vecāki. Atšķirībā no Fjodora, kurš visu laiku saglabājis saikni ar zemi, arī dzīvodams Rīgā, Nadeždai lauku dzīvesveidam nākas pierast. Bet viņu mīlestība ir liela, un, ar mīļoto cilvēku dzīvojot, nekas nav grūti. Nadeždas dzimšanas diena Fjodoram ir īpaša: “28. marts bija man svētki visu dzīvi! Ja bija iespēja, pats braucu pie viņas uz veikalu un dāvināju ziedus, ja nevarēju tikt pats, sūtīju buķetes ar citiem cilvēkiem!”

Fjodors lepojas ar to, ka ir bijušais lidotājs. Pēc vidusskolas viņš iestājās jūrskolā, tāpat kā daudzi draugi. Bet armijai trūka viņa gadagājuma jaunatnes, tālab dienestā iesauca visus, kurus vien varēja.

Fjodoru savāca burtiski no tīruma: “Pirmkursnieki bija nosūtīti rakt kartupeļus Valmieras pusē. Atbrauca autobuss, visus nostādīja ierindā un aizveda uz iesaukšanas punktu. Dienēju Sevastopolē, Kronštatē, Vīborgā un citur. Dienesta laikā radās iespēja iziet lidotāju komisiju un rakstīt raportu pārcelšanai uz speciālo karaskolu Rīgā, kuru apstiprināja. Aviācija mani ievilka pilnībā. Ak, vai, cik sen tas bija! Karību krīze, Kuba, Hruščova laiks — tie bija sarežģīti gadi.”

Fjodoram bija tuvu 30 gadiem, kad viņš sāka lidot ar “MI-8” helikopteru kā bortinženieris - tehniķis. Pēc viņa vārdiem spriežot, “MI-8” ir viena no labākajām kaujas un civilajām mašīnām, helikopters sastopams daudzās pasaules valstīs, tostarp arī Āfrikā, Amerikā un arī Latvijā šodien lido “MI-8”. Ļoti veiksmīgs un drošs helikopters, kuram ir divi dzinēji, katrs pa 2000 ZS. Tehnika ļoti dārga — “MI-8” tērē tonnu petrolejas stundā! Ekipāžā ir trīs cilvēki: komandieris - helikoptera vadītājs, bortinženieris - tehniķis un stūrmanis. Fjodors sēdēja pa vidu abiem, pretī atradās mērinstrumentu panelis un viņam bija jāuzmana spēka agregāta visu iekārtu darbs, jāseko degvielas patēriņam, eļļas spiedienam, temperatūrām un daudziem citiem parametriem.
“Brīnišķīga mašīna, bet šajā darbā gads jārēķina par diviem,” turpina Fjodors. ”Man bija 47 gadi, sākās problēmas ar sirdi, ārsti aizliedza lidot. Helikoptera komanda visu laiku pakļauta lielām vibrācijām, jo mašīna ceļas gaisā ar spārniem, kas rotē uz vienas ass. Ir piecas lāpstiņas, ja kaut viena no tām būs novirzījusies, vibrācija pieaugs. Tāpēc tās uz zemes pieregulē: katra spārna galu iekrāso citā krāsā, bezvējā pie katra pieliek garu stangu un skatās, kādas atzīmes krāsa atstājusi. Tad spārnus saregulē, lai atšķirības starp iezīmēm būtu minimālas.”

Fjodoram ir nācies arī vadīt helikopteru, jo tā būtībā ir kaujas mašīna. Ja karā gribi izdzīvot, jābūt savstarpējai aizvietojamībai. Šis helikopters var tikt apbruņots ar 72 raķetēm, tas spēj pacelties tūkstošiem metru aug-stumā. Padomju laikā Spilves lidostā helikopters dežurēja bez bruņojuma, bet to varēja ātri apbruņot. Visādi gadās arī miera laikā, ja nemācēsi aizvietot savu biedru, nositīsies.

“Lidotājs ir cēla un interesanta profesija,” apgalvo Fjodors. “Mums piezvanīja, deva uzdevumu, un mēs lidojām izpildīt. Man īpaši sāpīgi bija klausīties pārmetumus, ka esam okupanti. Kādi okupanti? Mēs nekarojām, nevienu neapspiedām, pārvadājām ne tikai augsta līmeņa priekšniekus, bet arī glābām cilvēkus no jūrā peldoša ledus gabala; strādājām meža ugunsgrēkos, piemēram, kad dega mežs Pāvilostā; transportējām dzemdētājas uz slimnīcu. Daudzus gadus darīju tikai labu, protams, ir aizvainojoši palikt nepilsoņa statusā, klausīties kaut kādus pārmetumus. Ja savāktu kopā visus tos, kuriem esam izglābuši dzīvību, viņi noliktu pie vietas visus runātājus!

Pasaule ir ļoti šaura, mums visiem tajā ir jādzīvo mierā un saticībā, nedrīkst nodarīt pāri pat vardītei, jo arī tā ir dzīva radība. Esmu dzimis Baltkrievijā, Latvijas pierobežā, kur tautas gadsimtiem ir sajaukušās. Man vectēvs dzīvoja un strādāja Cēsu rajona Cīrulīšos, mans onkulis strādāja Zivrūpniecības ministrijā. Es nezinu visas savas saknes, bet tās sniedzas dziļi jo dziļi Latvijā. Cilvēki pārvietojās, precējās, viņiem dzima bērni, tā tas gāja no paaudzes paaudzē.”

Uz jautājumu, kāpēc abi rīdzinieki izvēlējās vecumdienas pavadīt laukos, Fjodors atbildēja dzejas vārdiem. Nadežda piebilda: “Mums, pensionāriem Rīgā skumji, ko darīt tajā paneļu mājā? Vīrs ļoti mīl dabu. Viņam vienmēr bija savs dārziņš, arī Rīgā dzīvojot. Viņš ļoti mīl visu laiku darboties, viņam sagādā prieku kaut ko paveikt savām rokām. Kauns stāstīt, kādā stāvoklī bija šī māja, kad nopirkām. Peles skraidīja un vardes lēkāja. Fjodors savām rokām pārveidoja māju un apkārtni.”
Par savām amata prasmēm Fjodors pateicīgs kara skolai, kur būtībā mācīja ne tikai lidotāja specialitāti, bet daudz plašāku profilu: metināšanas darbus, kniedēšanu, siet troses, veikt sīku remontu.

“Maz kas karā gadās,” turpina Fjodors. ”Nonāksi ienaidnieka teritorijā, bez papildus iemaņām neizdzīvosi. Mācījos arī vācu valodu. Vārdu sakot, papildus pamatprofesijai mums iemācīja daudz ko tādu, kas var noderēt dzīvē un tiešām noder. Lūk, šī māja, kurā dzīvojam: temperatūras starpības dēļ gruntsūdens pa pamatiem ceļas uz augšu. Tātad vajag, lai pamati būtu nosiltināti un atdalīti no grunts. Atraku un ieliku ruberoīdu divos slāņos, lai to nesaplēš, kad pamati “staigā”, mainoties gadalaikiem. Pats ar ķerru vedu smiltis, pats darīju citus darbus. Kur bija pa spēkam, palīdzēja arī sieva. Gribas sataisīt skaistu vidi sev, ne jau kam citam — sev. Laukā ir veca vanna, no tās plānoju sataisīt baseiniņu, būs arī citas interesantas lietas. Šajās mājās cilvēkiem kāpņutelpā karājas lupatas, bet mēs kāpņu telpas logam uzlikām trešo stiklu ar rakstu — ir gaišāk un siltāk. Lai radītu plašuma sajūtu, piekarinājām spoguli. Vēl kāpņu telpā gribas tapetes ar debess skatu, lai telpu atdzīvinātu vēl vairāk. Vajadzēja steidzami ierīkot jaunu santehniku — cēlos trijos naktī un strādāju. Sataisīju arī ventilāciju no virtuves. Māja ir kļuvusi patīkama dzīvošanai.

Dārzā iestādījām jaunu bumbieri, plūmi, iekārtojām simetrisku puķu dārzu, kurā ir daži reti košumkrūmi. Atradu interesantu akmeni, kas atgādina ezīti, noliku pie mājas. Pamazām šeit kļūst arvien pievilcīgāk.

Neesam jauni, bet sēdēt poliklīnikā man ir neērti. Katram cilvēkam ir slimības, kurām varbūt nepieciešams ārsts, bet pamatā visam ir tas, ka katrs pats nopietni seko savai veselībai. Neviens cits tavā vietā tev nevarēs palīdzēt. Sievai bija nierakmeņi, izārstējās ar maura sūreni, kas tepat pie žoga aug.

Jautāsiet, kāpēc māja un žogs zaļā krāsā? Cilvēks komfortabli jūtas vidē, kas ir zaļā krāsā. Sarkanā mūs sasprindzina, bet zaļā — nomierina. Manuprāt, cilvēks nav zemes radījums, mūsu priekšgājēji ir kosmiskas izcelsmes, par ko liecina daudzi fakti. Piemēram, cilvēki dzimumdzīvi dzīvo cauru gadu, dzīvnieku pasaulē tas tā nav. Gadu veca telīte ir jau izaugusi liela un spēj par sevi parūpēties, bet cilvēks gada vecumā ir sīks un neaizsargāts. Arī prāta spējas, valodas spējas un daudz kas cits runā par to, ka Darvina teo-rija nav pareiza. Svētbildēs bieži tiek attēlots oreols ap cilvēka galvu. Bet varbūt tas patiesībā ir skafandrs?”

Uzmanīgs lasītājs nojautīs, ka Fjodors nedaudz aizraujas ar astronomiju. Viņš ļoti mīl lasīt grāmatas, mīl klasiku, poēziju, reizēm dzied karaoke vecas romances — kad sabrauc viesi. Mājās ir daudz Fjodora tantes Veras gleznu ar skaistiem dabas skatiem, tostarp sastopami arī Latgales motīvi.

Juris ROGA