II Tikšanās krastā

Maza valsts…

Septembra otrā sestdiena. Vēl līdz rītausmai upes karstos deg uguntiņas — nakts makšķernieki pabeidz savu zveju, bet pludiņu un fideraprīkojuma cienītāji gatavo ēsmu. Un pēkšņi rītausmas klusumu pāršķeļ malu mednieku motorlaivas kauciens. Tie ir nakts sagādnieki, kuri atgriežas Krāslavā. Kopš Padomju Savienības sabrukšanas laikiem Latvijas galvenā upe nav jutusi tik lielu malu mednieku spiedienu kā pašlaik. Brīnumainas lietas - dabas aizsardzības personāls pilnīgi nesaskata problēmu un nekādā veidā nereaģē uz makšķernieku ziņojumiem. Manuprāt, ka par ministrijas hronisku bezatbildību atbild ne tikai pašvaldības, bet arī vide kopumā. Rudenī ūdens līmenis Daugavā ir ļoti zems, tas ļauj valcētājiem, legalizētiem sagādātājiem, no sirds patikas ņirgāties par upi. Nabaga samiem un līdakām nav vairs kur noslēpties no nekauņām, kas bruņojušies ar dziļuma meklētājiem un mūsdienīgu ūdens transportu. Par kluso atpūtu dabas parkā “Daugavas loki” atliek vien tikai sapņot…
Jaunais vietējais ticējums — ja pa upi trako motorlaivas, tad par plaužu ķeršanu var aizmirst. Tā notika arī tajā sestdienā. Garās rītausmas laikā līdz ar smalko lietutiņu reizēm ķērās tikai plaukstas lieluma karūsas. Ap pusdienlaiku nebija arī to. Palikt uz visu dienu vairs nebija jēgas. Sen jau ir ievērots — ja no rīta makšķerniekam nav noveicies, tad vakara zvejai vairs nav ko uzticēties.

Ne tik jautrās zvejas laikā pastāvīgi šķielēju uz diviem blakus esošajiem makšķerniekiem. It kā visus vietējos pazīstu jau pa gabalu, bet šie, šķiet, svešinieki. Iepazīšanās krastā — arī tas ir prieks. Makšķerniekiem vienmēr ir par ko parunāt.
“Vai daugavpilieši? ” jautāju. “Ne gluži. Es, Raimonds, tiešām,bet mans pārinieks Sergejs - rīdzinieks. Kaut gan velti iepa- zināmies, Jūs taču manās kāzās bijāt fotogrāfs. Un pirms gada mēs tikāmies, kad Jūs veidojāt rakstu ”Māja ar mezonīnu”. Mēs vakar ar radinieku apsveicām Nadeždu Iļjiņičnu dzimšanas dienā, bet šodien agri no rīta — makšķerēt.” Un tad es atcerējos, kā rakstīju par vienkāršu, strādīgu sievieti, kas bija nosvinējusi deviņdesmito dzimšanas dienu.

Māmiņas miera labad viņas dēls Leonīds Andrejevs, pilsētā godājams cilvēks, pārveda uz Krāslavu no tālā Ludzas novada māju ar mezonīnu. Aizkustinošs stāsts, viens no retajiem vecāku godināšanas piemēriem. Par daudz ko upes krastā mēs parunājām ar pilsētniekiem — makšķerniekiem. Nosodījām skaļo motorlaivu rīta agrumā, apskatījām viens otra fideraprīkojumus. Savu pieticīgo lomu labprāt atdevu sarunu biedriem, jo vecmāmiņai Nadeždai ļoti garšo zivju zupiņa, bet no mana loma viņiem trijiem tieši sanāks kārotais delikateses ēdiens. Taisnība vien ir: zivtiņas smalkas, bet zupa salda. Bet upes karūsas nav salīdzināmas ar ezera — treknas, sātīgas.

Stāstīja draugi-makšķernieki gadījumu, kas notika tieši pirms gada šajā pašā vietā. Vakarā viņi “iemeta” grunts makšķeres. Tārpu, šķiet, pamanīja baltā zivs, bet tā savukārt iekārdināja lielo līdaku. Zivs vilkšana (“spēle”) bija ļoti uzmanīga un ilga, bet rezultātā vienpadsmit kilogramus smagā zobainā plēsoņa bija ķeršanas tīkliņā. Raimonda personīgais rekords, ar ko es veiksminieku arī apsveicu. Pēc tā arī šķīrāmies liktenīgajā krastā, lai noteikti satiktos atkal. Makšķernieks makšķernieku redz jau pa gabalu. Mazā valstī ir sarežģīti satikt nepazīstamu vienota hobija kolēģi.

…Liela veiksme

Pagājušajā trešdienā pie upes notika sensācija. Saķert vienu vai divas lielas meža vimbas — tā jau ir liela veiksme, bet Valērijam Sadovskim izdevās piemanīt veselas četras! Viņš ķēra krācē, ko netraucē ne valcētāji, ne nakts malu mednieki. Pūta austrumu vējš, kas arī palīdzēja trīs metrus garajam spiningam sūtīt septiņus gramus smago vobleru lielos attālumos. Nav acīgākas un uzmanīgākas zivs par meža vimbu, tāpēc rītausmas vilnīši zvejniekam ir tieši laikā. Divus kilogramus smagā sudrabotā skaistuļa noķeršana piepildīja pieredzējušā makšķernieka sirdi ar ilgi gaidīto prieku. Un tad otrais, trešais… Zvejnieka galvenā laime nāca plkst.10.40, kad spiningotājs sajuta visstiprāko grūdienu. Nav lielākas laimes kā lielas trofejas vilkšana. Kauja, kurā uzvarētājs tomēr palika Valērijs, ilga aptuveni desmit minūtes. Meža vimba uz svariem uzrādīja svaru - 4,7 kg. Cienīgs personīgais rekords, kaut arī Daugavā dzīvo divreiz smagāki monstri. Veiksmīgā makšķernieka kopējais rīta loms - 10,9kg. Piemiņa visai dzīvei, tas bieži negadās… Mēs nesteidzāmies pārtraukt mūsu tikšanos upes krastā. Pieredzes bagātā makšķernieka kontā ir arī citi uzmanības cienīgi sasniegumi. Piecus kilogramus smagais plaudis, kas noķerts ar fidermakšķeri, — katra upes makšķernieka sapnis. Trīs kilogramus smagais sapals arī ne tik bieži tiek uz āķa, kaut gan arī divas mārciņas smago raudu reti kurš ir rokās turējis.

Pats interesantākais šajā stāstā ir tas, ka lielās meža vimbas iekārdināja lētie vobleri, kas maksā nepilnus divus latus. Mēs pat nežēlojam nopirkt supermūsdienīgu somu vai japāņu mākslīgo ēsmu, maksājot par to pat desmit latus. Bet lieta jau nav ēsmas cenā, vienkārši Valērijs tieši laikā bija tajā vietā, kur noslēpumainās meža vimbas medīja drūmu. Ar ko mēs arī sveicam veiksminieku.

Aleksejs GONČAROVS