Zinātkārs bērns — dāvana skolotājam!

Sešgadīgā Lija Ignatjeva šoruden kļuva par pirmklasnieci Krāslavas Varavīksnes vidusskolā un viņai ļoti patīk lasīt, turklāt abās valodās — latviešu un krievu. Vasarā meitene ciemojas pie vecvecākiem Robežniekos un šogad vietējā bibliotēkā izlasīja piecas Bērnu žūrijas grāmatas, bet sesto viņai palīdzēja izlasīt vecmāmiņa Marina Ignatjeva — Robežnieku pamatskolas krievu valodas kā svešvalodas skolotāja. Viņa stāsta, ka grāmatas meitenīte izvēlas pati, lasa tās ar prieku, viņai ļoti patīk pasakas un stāsti.

“Mana mazmeita sāka lasīt agri un tas pirmām kārtām ir mammas Ilonas un tēta Jevģēnija nopelns,” stāsta vecmāmiņa. “Pērn Lijai vēl nebija piecu gadu, kad viņa skrēja uz biblio-tēku un lūdza grāmatas. Es nevaru sacīt, ka dēlam vai vedeklai ir daudz brīva laika. Nē, abi strādā, abi ir aizņemti cilvēki, bet pats svarīgākais laikam ir personīgais piemērs un mērķtiecīga audzināšana kopš agras bērnības. Mamma vai tētis obligāti atrod kādu pusstundu laika palasīt meitai grāmatu pirms naktsmiera, izstāstīt kādu pasaku. Vecāki lasīja bērnam grāmatu pirms miega, pēc tam obligāti pārrunāja izlasīto saturu, painteresējās, ko meitiņa saprata un ko — nē. Tā attīstījās runas kultūra, Lija māk atstāstīt dzirdēto, uzdod jautājumus, interesējas par vārdiem, kuru nozīmi neizprot. Man bija vienmēr interesanti, ka piecu gadu vecumā mazmeita varēja uzdot jautājumus, kas pat skolotājai liek aizdomāties par pareizu atbildi. Bet viņa ir vienkāršs bērns, kādus satiekam ik uz soļa. Viņai nav nekādu īpaši izteiktu dotību, praktiski katrs bērns var paveikt to pašu, ja vien vecāki velta pietiekamu uzmanību un laiku savam lolojumam, ieguldot savu darbu viņa izaugsmē.

Mani priecē, ka mazmeita cenšas izprast šo pasauli, ka viņa cenšas aktīvi līdzdarboties un es esmu pārliecināta, ka tas nāk un tam ir jānāk no ģimenes. Godīgi sacīšu — ne dēls, ne vedekla nav no lielajiem lasītājiem, jo viņiem nākas daudz strādāt, bet bērnā viņi iegulda brīvo laiku un tas nāk par labu. Grāmatas lasīšana bērnam pirms miega ir piemērs, ar kuru viņi parāda, ka tai ir liela vērtība. Mājās nav daudz grā- matu, nākas tās ņemt bibliotēkā un tas bērnam māca saudzīgu attieksmi pret grāmatu, kurai būs arī citi lietotāji. Manai mazmeitai ir gan dators, gan mobilais telefons, bet grāmata viņai ir un paliek vērtība. Nesen vecvecāki un vecāki kopīgi uzdāvinājām viņai krāšņu Pasaules enciklopēdiju.

Bet lasīšana nav vienīgais, kas nepieciešams bērnam — vajag aktīvu dzīvesveidu. Vasarā ar mazmeitu ejam laukā spēlēt badmintonu, volejbolu, basketbolu. Tētis viņai nopirka velosipēdu. Meitene arī ziemā aktīvi kustas — slēpo."

Marina ir pedagoģe ar bagātu darba un dzīves pieredzi. 19 gadus ir nostrādājusi par mācību daļas vadītāju, pāris gadus izbaudīja bezdarbnieku maizes garozu, jo pārmaiņu laikā nevēlējās palikt skolā uz astoņām darba stundām nedēļā. Pat apsvēra domu doties darbā uz ārzemēm, tomēr nolēma palikt dzim-tenē: “Esam Latvijas patrioti!” Nekļūdīšos apgalvojumā, ka visa viņas dzīve ir veltīta bērniem un skolai, ar kuriem nekad nav trūcis darba, turklāt, vajadzēja daudz pašizglītoties. Sarežģīta skolā bija arī pāreja uz latviešu valodu.

“No savas darba pieredzes varu secināt, ka lasošiem bērniem arī mācībās sokas vieglāk,” Marina neatsakās no sarunas ar žurnālistu par šo mūsdienu sabiedrībai aktuālo lasītprasmes tēmu. “Es domāju, ka katrs pedagogs gribētu lasošus skolēnus. Bērni, kuri lasa, ir uzreiz pamanāmi — viņu acīs deg uguntiņa, viņiem ir dzīves pieredze, viņi spēj salīdzināt. Gudrs un zinātkārs bērns ir dāvana skolotājam. Tu redzi, ka viņam skolā ir interesanti, un viņš cenšas paņemt to, ko skolotājs dod. Skolotāji ļoti priecājas, ja klasē gadās lasītkāri bērni. Diemžēl mūsdienu skolēni lasa maz, pamatā viņi aizņemti, sarakstoties internetā viens ar otru. Brīvprātīgi lasa atsevišķi bērni, un kā pieredzes bagāts pedagogs varu vēlreiz apliecināt - vēlme lasīt nāk no ģimenes. Skola tur maz ko var mainīt. Protams, pedagogi iegulda lielu darbu, lai jaunā paaudze iemīlētu grāmatas. Lai bērnus ieinteresētu lasīt, pērn mūsu skolā notika pasākumi, veltīti rakstnieku Grigorija Ostera un Eduarda Uspenska jubilejām. Bērni lasīja autoru grāmatas, rakstīja projektus, bija arī inscenējumi. Notika arī novada pasākums Krāslavas ģimnāzijā un mūsu skolēni uzstājās ļoti labi. Tādos pasākumos cenšamies iesaistīt maksimāli daudz skolēnu.”

Sarunas noslēgumā skolotāja izsaka savas domas par šodienas skolu. Viņasprāt, tā jau ir cita pasaule nekā pirms diviem gadu desmitiem, tie ir pavisam citi bērni, jo ir nolikti uz izdzīvošanas robežas, tikai neviens par to negrib atklāti runāt. Kad mammai un tētim nav darba, kad jādomā par maizes kumosu, kad bērns šo apstākļu dēļ ir spiests strādāt un laikā neizpilda mājas darbu, skolotājam galvenais ir saprast šo bērnu. Varbūt šodien bērns neizgulējās, varbūt nav brokastojis un pusdienas skolā viņam ir vienīgā maltīte dienā?

“Visus bērnus mīlu, par visiem pārdzīvoju, lai gan paši nezinām, kāda būs mūsu nākotne.” uzsver skolotāja. “Lau- kos labāk noteikti nebūs, darba būs mazāk, bērnu mazāk un mūsdienās katram pašam jārūpējas par savu nākotni. Ir bažas, ka, laikam ritot, skolu var aizvērt. Iemesls vienkāršs — jauni cilvēki aizbrauc uz ārzemēm, jo dzimtenē nav darba, vai arī tas ir slikti atalgots. Paliek tikai tie, kuri nevar aizbraukt, vai ir ļoti lieli dzimtenes patrioti. Daudzi mani bijušie skolēni šodien ir ārzemēs, un es neteiktu, ka visi tur atraduši savu otro dzimteni. Vienkārši vajadzība izdzīvot spieda doties projām. Praktiski visi dara vienkāršus darbus, lai gan starp viņiem ir cilvēki arī ar augstāko izglītību.”

Juris ROGA