Aizraujošākās rikšotāju sacensības — “Čados”

Par dalībnieku skaitu nevarēja sūdzēties, savukārt skatītāju varēja būt vairāk, bet tā sagadījās, ka tajā sestdienā daudzās lauku mājās steigšus raka kartupeļus, bet mazpilsētas iedzīvotāji bija par slinku mērot dažus kilometrus kājām līdz labākajai trasei Latvijā (pēc sacensību rīkotāju vērtējuma). Kad 2009. gada rudenī šo trasi atklāja, svinīgi pārgriežot sarkano lentīti, neoficiālās sarunās tika pieminēta iespēja, ka sacensību dienās pašvaldība varētu organizēt autobusu, lai pārvadātu potenciālos sacensību vērotājus, bet tas tā arī palika vēlmju un ieceru līmenī...

Bet šīs sacensības bija vērts redzēt kaut vai tamdēļ, ka vienā braucienā startēja trīs un pat četri zirgi, ko mūspusē nevarēja redzēt pat SIA “Brīvība” trasē. Diemžēl skatītājus sarūgtināja daži organizatoriskas dabas trūkumi, šajā ziņā “Čadu” trases apsaimniekotāji var pamācīties no konkurentiem.

Neskatoties uz dažām nepilnībām organizatoriskajā ziņā, kopumā kārtējās rikšotāju zirgu sacensības “Čados” bija aizraujošākās no visām līdz šim redzētajām tieši tāpēc, ka vienlaikus startēja vairāki rikšotāji. Programmā iekļāva sešus braucienus, kuros tika izcīnīts jaunzirgu kauss (startēja divgadīgi zirgi), Rudens kauss (piecgadīgi zirgi), Magnum kauss (trīsgadīgi zirgi), Senioru kauss, Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas kauss un DERBY 2013 kauss (četrgadīgi zirgi). Skatītāju ērtībām darbojās bufete. Iespējams, būtu organizēta arī bērnu vizināšana ratos, bet var sacīt, ka nebija jau kam vizināties — skatītāju pulku veidoja pieaugušie, tostarp pensijas un pirmspensijas vecuma cilvēku bija vairāk nekā jaunatnes un bērnu.

Meklēju kādu, kurš uz sacensībām būtu mērojis tālu ceļu un satiku pensionāru Konstantīnu Andžānu — kādreizējais Šķaunes pagasta priekšsēdētājs šodien ir zemnieku saimniecības “Jaunozoli” īpašnieks, kurā nodarbināti 12 cilvēki un tiek realizēts kāds apmācību projekts. Viņš arī bija pārsteigts, ka sacensības Dagdas tuvumā ir maz apmeklētas un piebilda, ka no tālās Šķaunes atbraukuši vairāki cilvēki.

“Savulaik arī Šķaunes pagastā bija zirgi, tostarp — rikšotāji, bet nebija tādu entuziastu, kas ar tiem nodarbotos un rikšotāju sports pie mums neattīstījās. Ļoti negatīvu iespaidu atstāj attālums, piemēram, uz šo pasākumu mums ir jābrauc 40 kilometrus, bet visiem pārējiem skatītājiem, kuri šodien vēro sacensības, līdz “Čadu” trasei ir krietni īsāks ceļš. Attālums — tas nosaka visu. Šķaune kopš padomju varas gadiem nav piedzīvojusi tik smagu kritumu, kāds tiek novērots šodien gan ražošanas ziņā, gan pārējā dzīvē. Pēc novada izveides pie mums Šķaunē viss gāja tikai uz leju, varbūt tuvāk pilsētai bija savādāk. Piemēram, šodien gandrīz pilnībā izārdīts milzīgais cūkkopības komplekss — palikuši pāris korpusi, kas nav aiztikti. Pussimta strādnieku palika bez darba. Ko tagad? Dzīvos uz pabalstiem? Cilvēkiem vajag dot darbu nevis dāvināt pabalstus. Nauda ir jānopelna, liela vai maza. Ja vēl gadus piecus būs simtlatnieku programma, pie mums nebūs vairs neviena strādnieka. Šodien strādājošie neslēpj savu negatīvo nostāju un norāda, ka viņiem jāiet darbā, bet simtlatnieki jau dienas pirmajā pusē dodas mājās “nostrādājušies”.

Bet atgriežoties pie zirgkopības — Šķaunē vairs palicis tikai viens zirgs. Ne vien Šķaunē, visā pagastā. Tas pieder, lūk, šim zemniekam, iepazīstieties ar Pēteri Jermaku! Savulaik viņš bija nodaļas vadītājs sovhozā, no 1957. gada — brigadieris, tagad pensionārs un zemnieks.”

Sirsnīgais Pēteris izstāsta, ka šodien tur nelielu 50 hektāru saimniecību, kurā nodarbojas ar lopkopību un graudkopību — graudus audzē tikai savām vajadzībām. Viņaprāt, tagadējā jaunatne negrib turēt zirgus, jo tie prasa daudz smaga darba un tālab Šķaunē vairs nav ne kumeļu, ne rikšotāju, ne darba zirgu.

Konstantīns Andžāns piebilst, ka Pēteris zirgus pazīst kopš bērna kājas: “Viņu saimniecībā bija pat tāda ķēve, ar kuru kaut vai šodien startē šajā trasē un braucējs kaunā nekritīs! Diemžēl mūsdienu jaunatne pagriezusies citā virzienā. Vieniem svarīgs bizness, prevalē biznesa intereses, citiem — kā tik varētu kaut ko nelāgu paveikt. Viņi ir agresīvi un naidīgi pret tiem, kuri strādā un kaut ko nopelna.”

Pēteris: “Zirgus turēja mans tēvs, arī es mīlu zirgus un man to nav bijis vienīgi sovhoza laikā. Bet tagad jau pats kā vecs zirgs — saimniecībā palīdz dēls. Bet zirgus mīlu un tālab šodien esmu šeit.”

Ar Pēteri, ceru, izdosies pārrunāt plašāku jautājumu loku, kad darba darīšanās apmeklēšu Šķauni. Vismaz sacensību laikā viņš neatteicās uzņemt žurnālistu un pastāstīt kaut ko vairāk par savu dzīvi.

Gan Pēteris, gan Konstantīns piekrīt sacensību rīkotāju mikrofonā sacītajam, ka “Čadu” trase ir viena no labākajām Latvijā. Lai gan te nav lepnas tribīnes vai kaut kas cits skatītājiem vizuāli iespaidīgs, bet zinātājs uzreiz raudzīsies, kāds tad ir trases segums? Un šeit tas ir pat ļoti labs — tīra smilts. Rikšotāja kājām vajag mīkstu pamatu un tieši tas te arī ir. Trasēs, kur ir mazi akmentiņi, zirgs var pat ļoti smagi traumēt kājas.

Pēc sacensībām dažus vārdus pārmiju ar trases saimnieku un rikšotāju zirgu braucēju Nikolaju Galiļejevu: “Šī trase ir būvēta pēc projekta, viss izdarīts tā, kā tam vajag būt un viens aplis šeit ir precīzi 800 metru garš. Man neticēja, pat pārmērīja trasi. Šeit arī ziemā varētu rīkot labas sacensības, bet nav finansējuma. Vēl neesmu pilnībā norēķinājies par trases būvdarbiem ar uzņēmēju. Lūdzu domei palīdzēt organizēt šīs sacensības, man atteica. Esmu vienkāršs kolhoznieks, bet tiku galā pats.”
Ar rūgtumu izdevušos pasākumu komentē zemnieks, piebilstot, ka citus pasākumus, vairāk vai mazāk dāsni, dome tomēr finansiāli atbalsta.

Visiem deputātiem atgādināšu, ka skolotāji un vecāki, citi sabiedrības locekļi bieži akcentē trauksmainās tendences bērnu audzināšanā. Jaunajai paaudzei trūkst fiziskās aktivitātes, pozitīvu pārdzīvojumu, arī adrenalīna, kuru daži meklē neīstajā vietā un laikā, raujot sev līdzi citus. Psihologi un citi jaunatnes darba speciālisti neļaus man samelot — zirgu sports augošajai paaudzei var dot daudz pozitīva, ja vien valsts un pašvaldību līmenī būtu skaidrība par to, kā atbalstīt bērnu un jauniešu iesaistīšanu zirgu sporta aktivitātēs. Skaidrs, ka mazajām pašvaldībām nebūs savu hipodromu vai rikšotāju, bet var taču runāt ar tiem, kam zirgi ir, raudzīties uz šo jautājumu plašāk.

Juris ROGA