Vadims Atamaņukovs: Lielais futbola mazā pilsētā

Tētuks — Hēfaists, klibais uguns dievs un kalēju aizstāvis, arī neizcēlās ar īpašām spējām pedagoģijā. Erots tik to vien saņēma kā zilumus un punus, spēlējoties smēdē pie tēva. Tā kā Erots bija nemirstīgs, tad puni un zilumi īpašu ļaunumu puisēnam nenodarīja, bet māte tamdēļ vien novērsās no saviem pienākumiem, uztraucās un nervozēja. Apnika Afrodītei šī pastāvīgā nervozitāte, un viņa nolēma dēlu nodarbināt ar ko noderīgu un mazāk bīstamu. Nolēma - izdarīja, uzdāvināja viņa Erotam bumbu, sakot šādus vārdus: “Es došu tev brīnišķīgu rotaļlietu: tā ir ātri lidojoša bumba, citu labāku izpriecu no Hēfaista rokām tu nedabūsi.”

Iespējams, tā ir vissenākā atsauce par pasaulē vispopulārāko spēli — futbolu…

Teikšu godīgi, esmu cilvēks, kam futbols ir dikti tāls. Pats to nekad neesmu spēlējis, čempionātiem līdzi nesekoju… Bet es zinu pamatnoteikumus, spēles jēgu, dažu klubu nosaukumus, slavenu futbolistu vārdus. Laikam tādēļ, ka, dzīvojot uz mūsu planētas, vienkārši nav iespējams neko nezināt par futbolu.

Krāslavā futbolu spēlēja vienmēr. Pa- stāvīgi komandas satikās pilsētas stadionos. Turnīri. Bija arī uzvaras Krāslavas futbolistiem. Kurš gan nepazīst komandu “Ritms”? Viņi Krāslavas futbola vēsturē guvuši daudz uzvaru. Piemēram, uzvara Latvijas amatieru ko- mandu čempionātā 2006.gadā!

Taisnību sakot, pēdējos gados futbols mūsu pilsētā tā kā bija un tā kā nebija…

Šī gada aprīlī “Varavīksnes” stadionā vadīt nodarbības uzsāka jauns treneris. Vērojot šos treniņus (mana kabineta logi ir uz stadiona pusi), es ar skaudību secināju, ar kādu entuziasmu, apņēmību un atdevi bērni, pusaudži un jaunieši trenējas, strādā, spēlē. Kāpēc ar skaudību? Tāpēc ka ļoti labi zinu, cik sarežģīti mūsdienu bērnus interneta un datorspēļu gadsimtā ar kaut ko citu ieinteresēt. Turklāt es vēroju trenera darbību un, jāsaka, daudz ko mācījos… Mācījos pacietību, radošumu un māku atrast kopīgu valodu… Un ja pavisam godīgi — apskaudu… Ar baltu skaudību… Kā apskauž augsta līmeņa profesionāļus…

Trenera personība man nebija zināma. Nolēmu izjautāt paziņas.

Dažas visjaunāko futbolistu (5-6 gadi) māmiņu atsauksmes:

Olga: Viņš vienkārši ir lielisks treneris! Dēls par viņu ir sajūsmā. Katru nākamo treniņu viņš gaida kā svētkus vai kā dāvanu! Bet mājās, ja televīzijā tiek raidīts futbols, viņš no tā neiet prom. Ko tur dēls, kopā ar dēlu pati esmu kļuvusi par līdzjutēju. Tā ir tāda veiksme, ka mūsu pilsētā ir šāds speciālists. Bet pats galvenais, ka treniņi notiek pie “Varavīksnes” skolas. Tā ir optimālākā vieta, jo tas ir pilsētas visapdzīvotākais rajons!

Aļona: Nekad nebiju domājusi, ka mans dēls tā aizrausies ar futbolu. Viņš man ir tāds kluss un mierīgs māju bērns. Uz pirmo treniņu aizgāja, jo viņu uzaicināja draugs. Tad bija otrais treniņš, trešais… Bet tagad sarunas tikai par futbolu. Pat aizmirsa datorspēles. Un ziniet, kopš vasaras ne reizi nav slimojis. Bet agrāk to tik vien gaidi kā saaukstēšanos vai iesnas… Esmu ļoti apmierināta. Tāds treneris ir jāciena. Ka tik viņš šeit paliktu…

Parunāju es arī ar vecākās grupas futbolistiem (15-25 gadi).

Māris: Saskarsmē mūsu treneris ir ļoti patīkams cilvēks, treniņi ir ļoti interesanti. Uzreiz redzams, ka profesionālis. Es futbolu spēlēju kopš 5 gadu vecuma, bet tikai ar viņu esmu sācis mācīties spēlēt futbolu tā pa īstam.

Dima (16 gadi): Viņš ievieš uzticību, jo lieliski zina, kas ir futbols un kā tas ir jāspēlē. Pats galvenais, ka viņš māk mobilizēt komandu, to noskaņot. Pilsētas svētku ietvaros mums bija spēle ar Šķeltovas komandu, spēles rezultāts — 1:3, pārtraukuma laikā viņš mūs savāca un tā noskaņoja, ka rezultātā mēs vinnējām 6:3! Bet pats galvenais, ka mums tagad ir īsts treneris!
Egils (19 gadi): Esmu ļoti apmierināts ar jauno treneri. Viņš ir profesionālis, kurš zina, kā ir jāmāca citi. Viņš nekad neaizmirsīs palielīt, kā arī salamāt, kad tas ir vajadzīgs. Vispār viņš ir stingrs treneris. Viņš ir tieši tāds, kāds man nepieciešams. Futbolu spēlēju kopš 9 gadu vecuma. Bet agrāk nekad neesmu trenējies kopā ar īstu treneri. Līdz vasaras beigām noteikti turpināšu apmeklēt treniņus. Tad braukšu mācīties uz Rīgu. Meklēšu iespēju trenēties arī tur. Bet vasaras brīvdienu laikā, ja būtu tāda iespēja, es turpinātu treniņus Krāslavā ar mūsu treneri!

Līdzīgas dažādu cilvēku atsauksmes mani ļoti ieinteresēja. Kas tas par cilvēku? Atveru internetu, meklēju… Mūsu jaunā trenera vārdu uzzināju — Vadims Atamaņukovs.

Un tā… Futbola klubs “Nikars”, Rīga. Uzbrucējs. Dzimšanas datums, augums, svars, formas izmērs, apavu izmērs, ģimenes stāvoklis. Nu… Tas mani neuzrunā… Ā! Ir desmit rezultatīvāko spēlētāju vidū kopš 2002.gada līdz mūsdienām. Tas jau ir kaut kas. Tālāk — Latvijas izlases spēlētājs telpu futbolā (precizēšu, ja nu kas, — tas ir futbols, kas notiek telpās). Aizsargs. UEFA mājas lapa — pasaules čempionātā telpu futbolā Vadims Atamaņukovs nospēlēja 5 spēles… No tām divas izlase vinnēja, divas nospēlēja neizšķirti, vienu spēli zaudēja… Iespaidīgi… Bet tālāk — vairāk. Čempionāti, iesistie vārti, piespēles… Šajā statistikā tikt skaidrībā man nav tik viegli. Apkoposim. Vadims Atamaņukovs — Latvijas izlases telpu futbolā spēlētājs, daudzkārtējais valsts čempions, sācis trenera darbību Krāslavā. Pienācis laiks iepazīties personīgi.

Par interviju iepriekš nesarunājām. Zināju, cikos sākas treniņš. Atnācu agrāk. Futbolistiem iedalīja kabinetu skolas “Varavīksne” telpās pirmajā stāvā ar atsevišķu ieeju. Pieklauvēju. Iepazināmies.

Sarunāties ar Vadimu ir viegli un patīkami. Uzsākām sarunas.

Katra futbolista dzīvē pienāk brīdis, kad jāpieņem izšķirošs lēmums. Kāds paliek futbolā visu dzīvi, uzsākot trenera darbību. Kāds sarauj jebkādas saites ar futbolu un nodarbojas ar pilnīgi citām lietām. Vadims sevi attiecina pirmajai grupai. Protams, ka mani ieinteresēja, kā Vadims nokļuva Krāslavā. Viss izrādījās vienkārši. Uzstājīgi aicinājumi nāca no Pāvela Širokā, ar ko Vadims jau ilgus gadus ir pazīstams. Es runāju ar Pāvelu, jo biju pārliecināts, ka bez viņa šeit neiztika. Un kā gan! Ilgus gadus tieši Pāvels rūpējās par to, lai Krāslavā būtu futbols. Savāca komandu, organizēja spēles, turnīrus… Pāvels arī sniedza brīnišķīgu Vadima raksturojumu. Stāstīja par to, kā mums paveicās, cik unikāla iespēja piemeklēja Krāslavu, cik svarīgi ir ieinteresēt Vadimu, runāja par futbola perspektīvām pilsētā… Pārtraukt viņu nebija iespējams. Bet viņam aiz muguras, it kā piekrītot katram viņa teiktajam vārdam, tumšā zeltā laistījās Krāslavas futbola veterānu trofejas…

Tā, lūk, sanāca, ka aicinājums uz mūsu pilsētu bija pats pirmais piedāvājums, kā arī uzskata pats Vadims, vislabāk sākt no nulles! Ideju atbalstīja pilsētas mērs Gunārs Upenieks un pirmais mēra vietnieks Aleksandrs Jevtušoks. Līdzekļus at- rada. Vadims uzsāka darbu. Visi interesenti tika sadalīti četrās grupās. Pašlaik visjaunākajā grupā (5-6 gadi) darbojas 15 bērni. Maz- liet vecākajā grupā (7-8 gadi) darbojas 23 jaunie futbolisti, vidējā grupā (10-13 gadi), ko vajadzēja sadalīt divās apakšgrupās, apmēram 35 cilvēki. Vecākajā grupā (no 14 gadiem un vecāki) ir 25 audzēkņi. Nav sarežģīti saskaitīt, ka pašlaik pie Vadima darbojas gandrīz simts jauno futbolistu. Treniņi katrai grupai atsevišķi notiek trīs reizes nedēļā. Unikalitāte ir tajā, ka viņš kontaktu atrod ar dažāda vecuma audzēkņiem. Kā? Vadims atbildēja… Viss ir ļoti vienkārši, viņš pats ir triju bērnu tēvs. Vecākajai meitai ir 13 gadi, dēlam 6 gadi un jaunākajai meitiņai — gadiņš. Un nav nekāda noslēpuma. Pret audzēkņiem izturas kā pret saviem bērniem. Tad arī ir kontakts, interese un vēlēšanās iemācīties…

Runāt par futbolu Vadims var bez apstājas dienu un nakti. Viņa aizrautība - otrais veiksmes likums. Ko tad māca futbols? Kādas galvenās rakstura iezīmes tas ieaudzina? Vadima atbilde satrieca ar formulējuma lakoniskumu un precizitāti: “Futbols māca patstāvīgi domāt un pieņemt lēmumus, kā arī patstāvīgi labot pieļautās kļūdas.” Es aizdomājos…

Sarunas laikā jaunais treneris ne vienu reizi vien lūdza izteikt pateicību visiem, kas atbalstīja, kas palīdzēja iesākt darbu un palīdz arī tagad. Izpildu lūgumu. Paldies novada valdībai - Gunāram Upeniekam un Aleksandram Jevtušokam par finansiālām iespējām. Paldies uzņēmējam Pāvelam Širokajam par visplašāko atbalstu visās lietās. Paldies Ēvaldam Cauņam par rūpēm, kas saistītas ar stadiona uzturēšanu. Paldies topošo futbolistu vecākiem par atbalstu, ko sniedz saviem bērniem. Paldies “Varavīksnes” skolas direktorei Ludmilai Senčenkovai par piedāvātajām telpām un iespēju izmantot skolas zāli treniņiem. Bet zāle tiešām ir nepieciešama. Svarīgi, lai treniņi notiktu visu gadu, kā arī, lai iemācītos spēlēt futbolu, ir nepieciešamas prasmes, kas jāpilnveido uz ideāli līdzenas virsmas. Tas īpaši ir svarīgi visjaunākajiem futbolistiem.

Protams, Vadima Atamaņukova futbolisti vēl ir ceļa pašā sākumā. Priekšā ir uzvaras, sacensības. Priekšā lielais futbols… Bet tagad audzēkņu vidū notika konkurss par labāko jaunā kluba emblēmu… Kāda tā būs, ātri vien uzzinās visi.
Par savām problēmām Vadims izvēlējās nerunāt. Kaut gan visiem ir skaidrs, ka par futbola trenera likmi (piebildīšu, ka viņš trīs reizes nedēļā uz Krāslavu atbrauc no Daugavpils, kur dzīvo viņa ģimene) nedzīrosi. Un tas ir maigi teikts… Gribētos ticēt, ka arī šī problēma tiks atrisināta. Ļoti gribētos...

Saruna beidzās. Vadimam vajadzēja sagatavoties treniņam. Ejot projām, es ieraudzīju virs trenera galda uz tāfeles bērnu zīmējumu. Zīmējumā attēloti trīs cilvēki. Viens lielāks, divi mazāki. Atpazīstami vārti un futbola laukums. Uz zīmējuma bērna rokrakstā uzrakstīts: “Mans tētis ir pasaulē vislabākais!” Un ziniet, es ticu!

Atnācu uz redakciju un uzrakstīju visu no sākuma līdz galam. Iešu mājās. Jāpaskatās futbols. Man radās iespaids, ka savā dzīvē zaudēju ko ļoti svarīgu…

Andrejs JAKUBOVSKIS