Mēs paliekam, bērni aizlido...

Alla ir dzimusi Rīgā, bet šī pilsēta nekļuva par viņas dzimto vietu, jo agrā bērnībā viņa mainīja dzīvesvietu — tēvs ar māti pārbrauca strādāt uz Baltkrieviju un trīs vai četrus gadus veco meitenīti aizveda sev līdzi. Pēc dažiem gadiem vecāki vēlreiz mainīja dzīvesvietu un pārcēlās uz Bērziņu pagastu. Šeit, Upmalas pamatskolā, kuras telpās šodien pulcējas rokdarbnieces, lai darinātu krāšņas un apskaužamas lietas, savulaik sākās Allas skolas gaitas. Šajā pamatskolā viņa gāja no 1. līdz 8. klasei. Sieviete atceras, ka tolaik skolā bērnu nav trūcis, konkrēti viņas klasē bijuši kādi 13 vai 14 skolēni. Tajos gados neviens pat iedomāties nevarēja, ka pienāks diena, kad šo izglītības iestādi slēgs.

“Ai, ko mēs spriežam par manas jaunības laiku, pat pirms gadiem desmit, kad skolas bērnu pagastā jau bija palicis daudz mazāk, nevienam pat nojautas nebija, ka skolu slēgs, pat tādu domu neviens nepieļāva,” turpina Alla. “Pēc pamatskolas beigšanas devos uz Dagdas vidusskolu, kur sekmīgi pabeidzu 10 klases. Nākamais mērķis — Ogres trikotāžas fabrika, sākumā biju mācekle, pēc tam strādāju patstāvīgi par vērpēju. Izgatavojām korda audumu riteņu riepām, ko sūtīja tālāk uz Krieviju. Skaitījās smags darbs. Tie, kuri strādāja uz aušanas darbgaldiem, pensijā aizgāja agrāk nekā citi.”

Darbu fabrikā Alla tomēr pameta, jo viņai piedzima meita, un jaunā māmiņa atgriezās uz Bērziņiem pie vecākiem. Šeit apprecējās un palika uz dzīvi. Padomju gados ar darbu problēmu nebija nekādu, Alla prata darīt visu: gan bija audzinātāja bērnudārzā, gan pavāra palīdze ēdnīcā, gan darīja citus darbus, bet pēdējie algota darba gadi tika veltīti paju sabiedrībai — par teļkopi. Kad likvidēja paju sabiedrību, Alla līdz pat šai dienai ir bezdarbniece, bet drīz varēs doties pensijā. Toreiz, kad līdz ar Latvijas brīvvalsts atjaunošanu nomainījās arī ekonomiskā formācija, iedzīvotājiem sākās cīņa par izdzīvošanu. Alla ar dzīvesbiedru netērēja laiku, lai pa labi un pa kreisi sūkstītos par dzīvi un kritizētu valdošo eliti, bet sāka saimniekot paši un pamazām iekopa gana stipru piemājas saimniecību, kurā ir piecas govis, teles, daudz sivēnmāšu. Ar sūru darbu izdevās nostādīt uz kājām divus bērnus. Rita un Edgars šodien vairs nav palīgi, bet Alla ar vīru varbūt inerces pēc, varbūt ieraduma dēļ turpina turēt saimniecību un tiek galā divatā. Turklāt viņas vīrs strādā algotu darbu par traktoristu pie kāda dāņa, kuram Bērziņos ir savs bizness.

“Dēls jau gadu kā Skotijā, kur strādā krabju pārstrādes rūpnīcā,” turpina Alla. “Ar darbu un dzīves apstākļiem viņš ļoti apmierināts. Pirms pameta Latviju, Edgars strādāja kādā Daugavpils autoservisā, viņš ir mehāniķis. Ko atlika darīt, ja ar šo darbu nevarēja nopelnīt iztikai? Dēls jau 10 gadus precējies, bet vēl bērnu nav — modernā paaudze nesteidzas, bet tomēr plāno mantinieku.

Savukārt meita Rita ir laidusi pasaulē meitiņu, kuru nosauca par Jeļizavetu, bet es mazmeitu saucu vienkāršāk — par Lizu. Viņai jau 11 gadu, mācās piektajā klasē, spēlē basketbolu. Diemžēl bērna tētis agri nomira, mamma Lizu audzina viena, nav viegli izdzīvot no vienas algas. Arī tāpēc, lai varētu viņai palīdzēt, turpinām turēt savu saimniecību. Meita apprecējās, kad studēja Daugavpils universitātē, tolaik palīdzējām jau-najai ģimenei ar naudu, lai samainītu vienistabas dzīvokli pret lielāku — divistabu. Arī dēlam savulaik palīdzējām iekārtoties Daugavpilī un nopirkām viņam dzīvokli. Paši dzīvojam Bērziņos Līvānu mājā, uzskatu, ka mums ar to paveicās — silta, ļoti ērti, ka pie mājas ir zemes pleķītis, puķu dobes...”

Alla apgalvo, ka viņai ar dzīvesbiedru vismaz pagaidām nav domas pārbraukt uz ārzemēm pie dēla. Labāk lai bērni brauc ciemos pie vecākiem. Sieviete piebilst, ka skumji noraudzīties, kā ar katru gadu, mēnesi, dienu laukos paliek arvien mazāk un mazāk cilvēku. Cilvēka cienīgas dzīves meklējumos uz ārzemēm un lielām pilsētām aizbrauc pašu un bērnu draugi, paziņas, tuvi cilvēki, bet ko viņiem atliek darīt, ja Latvijā nav darba vai samaksa par padarīto nav adekvāta ieguldītajam laikam un darbam.
Alla pārliecināta, ka daudzi paliktu strādāt savā zemē, ja vien būtu kur strādāt: “Sevišķi smagi jauniem cilvēkiem ir atrast algotu darbu laukos, jo mūsdienu jaunatne vairs nav radusi ņemties ar lopiem, art un sēt zemi. Turklāt ar to nevar nopelnīt jaunās dzīves sākšanai — lopi ir lopi, gadās, ka strādā, strādā un galu galā pat santīmu nenopelni. Es redzu, ka gandrīz visi bērni atstāj vecākus un dodas pasaulē. Tas ir ļoti sāpīgi. Bet mani un vīru apmierina tas, kā iekārtojušies Rita un Edgars, jo kas tad ir pats svarīgākais — ja bērniem labi, tad arī vecākiem prieks. Galvenais, ka abi paši sevi spēj nodrošināt, vairs nav jāpalīdz tik ļoti, kā tad, kad skolojās un sāka patstāvīgu dzīvi. Es apzinos, ka dēls varbūt neatgriezīsies dzimtenē, par to žēl. Atliek vien cerēt, ka varbūt ar gadiem kaut kas uzlabosies Latvijā. Dēlam Skotijā ir draugs, ar kuru draudzējas kopš bērnudārza un skolas sola. Pēc dzimtenes viņi neskumst, apmierināti ar darbu un algu. Bet viņi nebūtu aizbraukuši, ja būtu iespēja nopelnīt Latvijā. Pēdējais piliens dēlam bija tad, kad Daugavpilī slēdza veikalu, kur strādāja dzīvesbiedre. Nekas cits neatlika. Mums ir ļoti ciešas saites ar saviem bērniem, dēls pārsprieda ar mums radušos situāciju, nebrauca uz dullo. Reizēm bērni ieklausās vecāku padomos, reizēm tos noraida, līdzīgi kā mēs, bet pats galvenais, ka viens otru saprotam no pusvārda.”
Bērni nevar piebraukāt ciemos pie vecākiem tik bieži, kā viņiem gribētos. Alla stāsta, ka sazinās ar viņiem caur internetu. Datorzinības sieviete apguva brīvā laika pavadīšanas centrā “Upmala”, kas izvietojies viņas pirmajā skolā — slēgtās Upmalas pamatskolas telpās. Alla gan atzīstas, ka nemīl darboties internetā, bet dziļos laukos jaunās tehnoloģijas palikušas par bezmaz vienīgo iespēju, lai sazinātos ar tuviem cilvēkiem, lai naudu pārskaitītu. Agrāk mana sarunbiedre labprāt lasīja grāmatas, bet tagad pievērsusies rokdarbiem tik cieši, ka grāmatai neatliek laika. Viņai visvairāk patīk adīt, ar ko nav salīdzināms nekas. Alla ada pilnīgi visu: svīterus, džemperus, šalles, cepures, cimdus, pirkstaiņus, zeķes — visu, ko vēlaties! Rokdarbu pulciņā, kurā viņa ieradās pirms aptuveni pusotra gada, Alla apguva jaunas zināšanas, un arī jaunie rokdarbi top ne mazāk aizrautīgā gaisotnē, kā adījumi. Šīs tikšanās dienā ar žurnālistu Alla darināja rokdarbu āķošanas tehnikā. Tapis vismaz pussimts krāšņu, daudzveidīgu spilvenu! Iepriekš sieviete pulciņā ir apguvusi origami, pinumus no vecām avīžlapām, kvilingu, tamborēšanu, šūšanu. Apgalvo, ka ir ļoti apmierināta ar pulciņu un nodarbības apmeklē regulāri, cenšoties tās neizlaist bez nopietna iemesla.

Juris ROGA