Dzimtās lietuviešu asinis

... Izraksts no Dvinskas apriņķa notariālā arhīva dzimtļaužu grāmatas par 1894. gadu: “Norādīto Lielās Indricas muižu 1817. gada 30. oktobrī mantoja grāfiene Karolīna Plātere, pēc viņas nāves — dēls Mihails Plāters. 1893. gada 10. novembrī grāfs Mihails Plāters izsniedza pilnvaru zvērinātam pilnvarniekam Vjačeslavam Fedorovičam par tiesībām pārdot muižu — 755,93 desetīnas zemes, dzīvojamās un nedzī- vojamās ēkas, ūdensdzirnavas, kas gadā deva 50 rubļu peļņas. Par šo muižu grāfs Mihails Plāters saņēma no pircē- jiem 40000 rubļu, ieskaitot parāda summu bankai un visus pirkšanas noformēšanas izdevumus...”

1894. gada 1. novembrī Vitebskas apriņķa tiesas izpildītājs Aleksandrs Morevs ieveda muižas pircējus īpašuma pārvaldīšanā. No ievada lapas, kas datēta ar 1894. gada 24. maiju, izriet, ka Lielās Indricas muižu iegādājās 16 īpašnieki, 13 — Viļenas guberņā, 3 — Kovnas. Ir pieņēmums, ka darījumu organizēja Joahims Varnass, kurš nopirka 12 daļas no 152. Viņš dzimis Vilkomirskas apriņķī (tagadējā Ukmerģe), 1885. gada 16. jūnijā salaulājās ar Domicellu. Joahims Varnass tolaik tika uzskatīts par salīdzinoši izglītotu cilvēku, Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā glabājas apliecība, ka 1867. gadā viņš pabeidzis trīsgadīgo skolu. Daudzos tā laika dokumentos ir norāde, ka par tādu un tādu lasīt un rakstīt nepratēju parakstījies Joahims Varnass.

Lielās Indricas muižas jaunie saimnieki noformēja kredītus, noslēdza nomas līgumus, kopīgi pirka loterijas biļetes, pārdeva savus parādus un to piedzīšanas tiesības, risināja savas problēmas ar tiesas starpniecību un gandrīz vienmēr sekmīgi.
Joahimam un Domicellai bija 11 bērnu, Dominiks un Antonijs nomira bērnībā. Meita Tekla tika audzināta Sv. Katrīnas baznīcas skolā Sanktpēterburgā un tur ieguva mājskolotājas specialitāti, vēlāk kļuva par mūķeni. Dēli Mihails, Pāvels un Stanislavs apbedīti ģimenes kapos Indricā, meitas Ludviga, Fe- lomeja un Tekla — Polijā, Marina — Krāslavā, Klotilde — Rīgā. Viņu brālis Roberts 1912. gadā pārbrauca uz Ņujorku un saskaņā ar esošo informāciju arī tagad Ilinoisas štatā dzīvo vairāk nekā des- mit cilvēku ar uzvārdu Warno. Dzīves laikā ar saviem Latvijas radiem sakarus Roberts Varnass ne- uzturēja, taču ir zināms, ka viņa dzīves gājums viņpus okeāna pārtrūka 1975. gadā.

Pašlaik Joahima un Domicellas Varnasu zemnieku dzimtas pēcteči dzīvo Latvijā, Polijā, Krievijā, Baltkrievijā, ASV, bet sapulcināt visus radus Indricā sadomāja dzimtas turpinātāji, kuri dzīvo Krāslavas novadā. Viņu skaitā ir daudz pazīstamu vārdu — aktīva pensionāre Biruta Stivriņa, Lauku attīstības dienesta speciālists Egils Muskars, autoritatīvas pedagoģes Ilona Vanaga un Ilona Aprupe, Kalniešu zemnieki Česlavs un Jānis Varnasi. Rīgā dzīvo arhitekts Ainārs Āboliņš, LNT operators Renārs Muskars un Vitauts Varnas, kuru, es nešaubos, labi atceras krāslavieši.

Uz Varnasu zemnieku dzimtas (tā apvieno aptuveni 100 cilvēku, kuru dzīslās tek lietuviešu asinis) saietu sapulcējās seši desmiti. Šī nozī- mīgā tikšanās tika organizēta augustā un sākās ar dievkalpojumu Indricas baznīcā, kuru vadīja priesteri Marjans Daļeckis un Genādijs Alferovs. Senlaiku dievnams, Latgales koka arhitektūras pērle, arī šodien glabā piemiņu par dāsno cilvēku Varnasu, kurš 1938. gadā par saviem līdzekļiem uzstādīja 35 pudus smagu zva- nu 700 latu vērtībā! Zvana iekšpusē saglabājies uzraksts lietuviešu valodā, kas liecina par to, ka tā ir Joahima Varnasa dāvana baznīcai. No ārpuses uzraksts arī lietuviski, kas tulkojumā nozīmē “Zvani, slavinot Dievu un darot cilvēkiem labu.” Turklāt dāsnais draudzes loceklis samaksāja par interjera iekārtojumu — ģipša bareljefiem, kas ataino Kristus ceļu uz Golgātu, par ko viņam tika piešķirta reta privilēģija — altāra labajā pusē novietotais un līdz mūsu dienām saglabātais ģimenes sols, uz kura sēžot, Varnasi varēja lūgties dievkalpojumu laikā.

Pēc Mises ciemiņi no tuvienes un tālienes paklanījās un nolika ziedus uz dzimto cilvēku kapu kopiņām, vēlāk Kalniešu tautas namā nodevās atmiņām. Šīs nozīmīgās tikšanās galvenie organizētāji Biruta Stivriņa, Egils Muskars, Ilona Aprupe un Česlavs Varnass savāca XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma vērtīgas fotogrāfijas, kas tika demonstrētas uz ekrāna. Atmiņu emocijas pārņēma visus, bet Varnasu dzimtas dalībnieku vecums bija no 3 līdz 87 gadiem. Vairākums no viņiem cits citu ieraudzīja pirmo reizi: apmainījās adresēm, tālruņu numuriem un sirsnīgi aicināja ciemos. Tagad Varnasu kuplajai dzimtai būs savs ģimenes karogs, bet nākamais saiets notiks tieši pēc diviem gadiem.

Šis stāsts ir spilgts piemērs tam, kā tiek godinātas dzimtas saknes, uz kā arī balstās cilvēku atmiņa un vēsture. Uzmanību dzimtas ciltskokam neatbalstīja padomju vara, jo tajā varēja nokļūt gan cara militārpersonas, gan garīdznieki, gan solīdi īpašnieki, gan saimnieki no Dieva, tādi kā čaklā Varnasu ģimene, kuriem vēlāk ciniski tika piekarināta “kulaku” etiķete ar zināmām sekām. Dzīve visu novietoja pa plauktiņiem, un patiešām cilvēku slavina nevis vieta, bet laba piemiņa, ko nespēj izdzēst laiks.

Aleksejs GONČAROVS