Ne cilvēkiem, kurioziem bagāts notikums

Vakara programmu Ezerniekos šogad nevarēja realizēt jaunbūvējamā tautas nama dēļ — būvdarbu laukums ir tiešā brīvdabas estrādes tuvumā, tālab koncerts un zaļumballe notika Jaundomes muižā pirmām kārtām drošības apsvērumu dēļ. Citā ziņā pasākumu programma Ezerniekos tikpat kā neatšķīrās no iepriekšējos gados redzētā: Svētā mise baznīcā, gadatirgus, šai pusē po- pulārais pludmales volejbols, stafete, sievu nešanas sacensības un citas atraktīvas izdarības.

Ikgadējais Ludviga dienas svētku pasākums izrādījās nopietns pārbaudījums Ezernieku tautas nama vadītājai Tatjanai Ņukšai jaunajā amatā. Personīgie novērojumi liecina, ka iedzīvotāju interese par gadatirgu krasi sarukusi un cilvēku pūļus te vairs nemana. Arī pirkumus izdara retais, tomēr tas neatturēja pārdevējus mērot šurp ceļu ne tikai no Krāslavas, bet arī no Rēzeknes, Ludzas, Balvu novada un citām vietām. Sliktāk klājās tieši apavu pārdevējiem, bet pie sirsnīgā pensionāra no Ludzas, kurš tirgoja puķu stādus, augļus un dārzeņus, brīžiem sastājās palielāks pulks cilvēku. Laimonis, kuram rit astotais gadu desmits, izrādījās vienīgais, kurš atveda tirgot lauku ļaudīm vienīgi to, ko viņi arī paši varētu izaudzēt savos dārziņos. Savu preci tirgoja par pieņemamu cenu, nevairījās uzturēt sarunu ar interesentiem, pārsprieda lauku aktualitātes.

Kas zina, cik tas veicināja tirgošanos, bet ļaudīm patīk sirsnīgi un atvērti cilvēki, kā, piemēram, bijušais sportists Henriks no Rēzeknes, kurš tirgoja lietotus velosipēdus, trenažierus, slidas un skrituļslidas no Vācijas, dažādas saimniecībā noderīgas sīkpreces. Arī pie viņa ļaudis drūzmējās un ik pa brīdim kāds kaut ko nopirka. Bet tāds jau ir tirgus: vienam veiksme smaida vairāk, citam — mazāk. Katrā ziņā arī pircējs ar katru gadu kļūst arvien izvēlīgāks ne tikai pret preci, bet arī pret apkalpošanas kultūru, pārdevēja prasmi sarunāties un citām smalkām psiholoģiskām niansēm. Henriks nebija uzbāzīgs, bet labprāt uzturēja sarunu ar ikvienu, katram interesentam pacietīgi izstāstīja preces īpašī- bas, ieteica, parādīja, iedrošināja: “Vācieši ir akurāta tauta, mēs taču nebaidāmies pirkt no viņiem lietotas automašīnas! Arī velosipēdus viņi uztur perfektā kārtībā, reizēm gadās kāds lietots velosipēds, kas izskatās tikko kā no konveijera nācis... Cenas visādas, šeit sākot no 50 līdz 70, bet ir arī dārgāki, tikai nav līdzi.”

Daiļslidošana, skrituļslidošana, kalnu slēpošana, ūdensslēpošana ir spor- ta veidi, kas tuvi Henrikam un kuros jaunībā viņš bija iesaistījies. Arī tagad nedaudz sporto, turklāt arī atbalsta sporta aktivitātes, piemēram, aizdodot pasākumu organizatoriem sporta inventāru. Viņš arī ir informēts par slavenākajiem Dagdas novada sporta veterāniem svaru bumbas celšanā un pauda apbrīnu par viņu panākumiem. Par Ludviga dienas gadatirgu Henriks izteicās tā: “Atceros, ka agrāk šeit bija jautrāk, mūzika spēlēja, bija vairāk dzīvības. Laikam laukos cilvēku palicis mazāk.”

Gadatirgus pagasta centrā vēl tikai gaidīja pircēju pieplūdumu, kad pludmalē pie Ežezera jau cīnījās volejbolisti. Ezerniekos šis sporta veids ir populārs un lielā cieņā, to apliecina fakts, ka no gada uz gadu dalībnieku skaits neiet mazumā. Šogad pludmales volejbolā startēja astoņas komandas, kopskaitā 18 dalībnieki. Laika apstākļi lutināja kā nekad — ne lietus, ne svelme. Mači gan bija ne pa jokam, viens otrs sportists pēc centieniem uzņemt sarežģītāku bumbu spēli varēja turpināt, vien uzpūšot traumētai vietai pretsāpju līdzekli.

Jāatzīst, ka tieši pludmales volejbols bija visskatāmākais šī gada Ludviga dienas svētku programmā. Citas agrāk iecienītās aktivitātes šogad neguva plašu iedzīvotāju atsaucību, un tautas nama vadītājai nācās krietni papūlēties, lai sasauktu vismaz nelielu pulku cilvēku, kuri būtu gatavi celt svaru bumbu, mest zābaku, sacensties virves vilkšanā… Skatītājiem netrūka brīvu vietu brīvdabas estrādē aiz pagastmājas. Varbūt pie vainas fakts, ka ilgu lauku Ezerniekos nav tautas nama un cilvēki atradinājušies no dažādām aktivitātēm, varbūt tālab, ka šogad nenotika tradicionālā kāpšana stabā pēc balvām, bet varbūt tam ir vēl kādi citi iemesli, taču tie, kuri atnāca, noteikti guva daudz pozitīvu emociju, lielākoties pateicoties neplānotiem starpgadījumiem.

Pirmais pārsteigums bija svaru bumbu celšanas entuziastiem. Šī sporta veida veterāns Nikolajs Ratuševs sacensības nodrošināja ar personīgajiem sporta rīkiem, atnesot no mājām 8 un 32 kilogramus smagas svaru bumbas.

“Šī svaru bumba ir īstiem spēkavīriem, jo, tikai ceļot 32 kilogramus, var izpildīt sporta meistara normatīvu,” atbildēja Nikolajs uz manu jautājumu, kālab šogad tik smaga bumba, ja visus agrākos gadus bija 24 kilogramu bumba? ”Maksimālais, ko var izpildīt, ceļot 24 kilogramus smagu svaru bumbu, ir meistarkandidāta normatīvs.”

Varbūt pat pirmoreiz svētku vēsturē interesi celt 8 kilogramus smago svaru bumbu izrādīja trīs sievietes: Tatjana Ņukša svaru bumbu pacēla 150 reizes, Svetlana Zubareva — 100, Zoja Jakovļeva — 79.

Vīri ilgi nebija pierunājami ķerties klāt 32 kilogramu bumbai. Pirmais pieteicās Ivans Potapovs. Tad iestājās ļoti gara pauze, tuvojoties visu aktivitāšu noslēgumam, bumbu piekrita celt sporta veterāns Nikolajs Ratuševs, galu galā šim pasākumam pieteicās arī viņa dēls Valdis. Jā, laikam Ezerniekos palikuši vairs tikai trīs spēkavīri… Vietu sadalījums bija prognozējams: pirmais — Nikolajs, otrais Valdis, trešais Ivans.

Paralēli citām aktivitātēm notika bērnu zīmēšanas konkurss, kurā varēja piedalīties ikviens līdz 15 gadu vecumam. Uzdevums viņiem bija uzzīmēt topošo tautas namu, proti, kā, viņuprāt, tam uzbūvētam ir jāizskatās. Kopumā konkursā startēja 11 dalībnieki, galvenokārt mazi bērni. Trīs labākos noteica neatkarīga komisija, apspriežoties 1. vieta zīmējumu konkursā piešķirta Sergejam, kura zīmējumā savu lomu nospēlēja arī uzraksts, 2. vieta — Daigai un 3. vieta — Nikai.

Riepas kērlinga sacensībām organizatori izvēlējas krietni platāka izmēra riepas, nekā tās, kuras pierasts redzēt novada sporta sacensībās. Arī attālums līdz mietam, kas jānoripo riepai, bija pārāk liels. Jau pēc pirmajiem mēģinājumiem organizatori saprata, ka viņu rīcībā esošā mērlente ir par īsu, lai ātri un ērti piefiksētu rezultātus, un starta līniju pārvietoja pāris metrus tuvāk, samazinot attālumu līdz mietam. Dalībnieku netrūka, vietas un balvas tika sadalītas bērnu, sieviešu un vīriešu konkurencē.

Pirmais kuriozs gadījās zābaka mešanas sacensībās. Vismazāk to gaidīju es: dzīdamies pēc iespaidīgāka fotoattēla, pienācu tuvāk starta līnijai un, kamēr tēmēju objektīvu uz sacensību dalībnieku, dabūju pa galvu ar bērna mestu zābaku. Apkārtējie, protams, milzīgā sajūsmā, bērns, manāmi satraucies, skrēja pie mammas, bet man lielākā skāde tajā, ka neviens no klātesošajiem fotoamatieriem šo varbūt ne tālāko, bet visai precīzo metienu neiemūžināja. Lūk, tas tik būtu kadrs! Vīriešu konkurencē vistālāk zābaku aizmeta Valdis Ratuševs, no sievietēm rezultatīvākais metiens padevās Svetlanai Zubarevai. Bērnu konkurencē pirmo vietu izcīnīja Diāna Indrāne un Nikita Markins.

Bet daudz lielāks kuriozs tobrīd tikai gaidīja savu kārtu. Un sākās viss ar sievu nešanas sacensībām, kurām pieteicās divi pāri: Nikolajs un Ilona Potapovi; Valdis Ratuševs un Anna Golbertova. Rīkotāju centieni piesaistīt jaunatni nevainagojās panākumiem, un sacensības sākās. Vispirms kalnā, tad lejā, apkārt estrādei un uz finišu. Pēdējā pagriezienā, faktiski jau finiša taisnē Valdis paslīdēja un krita, līdz ar to pārliecinoši uzvarēja Potapovi. Pirms sacensībām skaļi izreklamētā, bet noslēpumā turētā balva izrādījās mājputns — gailis. Pēc klātesošo lūguma uzvarētājs vilka ārā no maisa rādīt savu balvu, bet putns izrādījās krietni izveicīgāks par nogurušo sievas nesēju un izspruka brīvībā. Sākās pakaļdzīšanās, talkā nāca daži pieaugušie un pulciņš bērnu, kopīgiem spēkiem cenšoties bēgli ielenkt, bet tas kā nedevās tā, nedevās rokās un iespruka starp kokiem un krūmiem. Šajā mirklī Valdis noteikti nopriecājas par neveiksmīgo kritienu, vismaz putns viņam nav jāķer rokā. Tikai pēc minūtēm desmit no tālienes atskanēja gaiļa balss un kāda pavecāka kundze man blakām secināja: “Būs noķēruši!” Vēl pēc brīža visi ieraudzījām smaidīgu saimnieku ar putnu rokās un nelielu pulciņu bērnu, kuri pacietīgi palīdzēja viņam šajā misijā.

Varēja sākt stafeti, kurā piedalījās tikai bērnu komandas. Savukārt virves vilkšanas sacensībās bija gan jauktas komandas (divi vīrieši, divas sievietes, divi bērni), gan sacentās vīri pret vīriem. Jāatzīst, ka šogad Ludviga dienas svinības Ezerniekos izglāba tikai tautas nama vadītājas, var sacīt, neordinārā rīcība, kad viņa pati pieteicās svaru bumbas celšanas sacensībām un, pārsitot labāko rezultātu, gāja uz rekordu. Pēc šī soļa ļaudis kaut kā atdzīvojās, pamazām sāka nākt klāt cilvēki, lai gan viņu tik un tā bija krietni mazāk nekā iepriekšējos gados. Noteikti pietrūka agrāko gadu visatraktīvākā pasākuma — rāpšanās stabā pēc balvām. Vecais stabs jau pērn šķita nedrošs, bet tā vietā jauna pagaidām nav. Daži no vietējiem pauda vēlmi redzēt sen aizmirstās, bet visai jautrās ratu stumšanas-vilkšanas sacensības. Gribas cerēt, ka nākamās Ludviga dienas pasākumus apmeklēs daudz lielāks dalībnieku un skatītāju pulks. Uz to brīdi jaunais tautas nams būs pilnībā uzbūvēts un, jācer, iedzīvotājiem atkal būs lielāka interese pabūt kopā.

Juris ROGA