Baltjancis: “Talantu daudz, taču kur lai tos dēstu?”

- Daudzi andrupenieši Jūs noteikti pazīst kaut vai tāpēc, ka skolas gadus esat pavadījis dzimtajā pagastā. Tomēr Aglonas, Dagdas un Krāslavas novada ļaudis nav tik labi informēti par Jūsu autobiogrāfiju. Dodiet, lūdzu, nelielu ieskatu tajā.

- Tā gan, Andrupenē pagāja mani skolas gadi, Andrupenē ievingrināju jaunībsdienu kājas, apmeklējot disenes un ballītes, kurās spēlēja grupa “Trīs vīri laivā”. Īsu mirkli pat strādāju Andrupenē par mākslinieku, kamēr nonācu konfliktā ar kādu pagasta kompartijas darboni.

Andrupenē man vienmēr bijis prieks iegriezties un atgriezties. Pagastā vienmēr bija jūtama īsta saimnieka roka, par to jāpateicas Brila kungam. Vienmēr esmu šo cilvēku cienījis gan par viņa strādātprasmi, gan vēlmi uzklausīt cilvēkus, palīdzēt. Arī šobrīd nav kauns Andrupeni parādīt ne tuviem, ne tāliem viesiem. Mazs, bet gaumīgi iekopts ciemats, kurā dzīvo jauki un sirsnīgi cilvēki.

- Kas Jūs pamudināja kļūt par dzejnieku? Ar ko viss sākās?

- Sākās viss tālā bērnībā. Tiklīdz iemācījos rakstīt, tā sāku līmēt mazas grāmatiņas, kurās kaut ko zīmēju, ierakstīju kādu skolā iemācītu dzejolīti vai paša sacerētu pantiņu. Dzejoli, kurš saglabājies no tālās pagātnes līdz šai dienai, uzrakstīju 15 gadu vecumā. Tas saucas “Rīga”. Nezinu, kāpēc Rīga mani tā iedvesmojusi, droši vien tāpēc, ka kopš agras bērnības vecāki mani veduši uz Rīgu, apciemojot radus. Es zināju gan Rīgas cirku, gan zoodārzu, gan Salaveci, kurš tolaik Jaungada dienās kustējās “Bērnu pasaules” skatlogā.

15 gadu vecumā es jau braucu uz Rīgu bez vecāku pavadības, jo zināju, kā no stacijas aiziet līdz 6. tramvajam un nokļūt pie tantes.

Nopietnāk dzejošanai pievērsos 80. gadu nogalē. Taču ne uz ilgu laiku. Sapratu, ka kaut kas nav tā - pliekani pantiņi, bez dvēseles, bez kaut kāda knifiņa. Sekoja vairāk kā 10 gadu pauze, līdz dzejošanai ķēros klāt ar svaigu elpu. Šī “elpa” slēpās vārdiņā - ES. Sāku vai katru dzejoli personificēt ar sevi, ļaujot lasītājam iztēloties, ka viss uzrakstītais ir tieši par mani pašu. Un lasītāji noticēja, nenojaušot, ka puse no darbiem ir par kādu izdomātu tēlu.

- Cik zinu, dzejas grāmata “Baltais sapnis” nav vienīgā, kur publicēta Jūsu dzeja. Turklāt ir tapis disks, kurā klausāmas arī dziesmas ar Jūsu dzeju. Vai piekrītat domai, kad dzejniekam iznāk pirmais dzejas krājums, ar viņu sāk rēķināties?

- Nenoliedzami, grāmata ir kā sava veida zīmols ikvienam jaunajam talantam. Vai es pats to izjutu? Man šķiet, ka nē! Tas man bija gandarījums par paveikto, prieks, ka dzejoļi apkopoti vienuviet un iemūžināti. Es pat nevēlos, lai ar mani kāds īpaši rēķinātos. Man ir savs ES, es neļauju sev kāpt uz galvas, cilvēki mani respektējuši arī pirms grāmatas iznākšanas. Daudzi pazīst manu raksturu, zina, ka varu pateikt acīs visu, ko domāju, neatkarīgi no tā, vai manā priekšā vienkāršs strādnieks, vai Saeimas deputāts. Dažiem šķiet, ka man apkārt vienmēr betona mūris, kuru es rūpīgi sargāju, nelaižu nevienu tam pāri. Daļēji tā tas ir. Taču, ja cilvēks pret mani izturas ar cieņu un neviltotu labvēlību, es atbildu ar to pašu.

Kas attiecas uz grāmatu, “Baltais sapnis” nav vienīgā grāmata, kurā atrodami mani darbi. Esmu piedalījies dzejnieku kopprojektos “Mana grāmata” (9. sējums) un “Mūsu Latvija”, kurā publicēti 8 mani dzejoļi, kas veltīti Latvijai.

Iznākot grāmatai “Baltais sapnis”, radās doma to papildināt ar CD “Dziesmas ar Baltjanča dzeju”, diskā iekļaujot 20 dziesmas, kuras kā dzejoļus var izlasīt grāmatā. Visām dziesmām mūziku un aranžējumus rakstīja jauns un talantīgs komponists Jānis Dailis. Mūsu kopsadarbībā ir tapušas gandrīz 70 dziesmas ar maniem tekstiem, kuras var uzmeklēt internetā “Draugiem.lv” mūzikas profilos: Baltjancis un arī pie grupas “Jāņunakts”.

- Gandrīz ikvienam no mums dzīvē ir savi elki? Kādi ir jūsējie, un kāpēc tieši viņi?

- Te nu tie, kas mani pazīst, droši vien pasmaidīja, jo skaidri zina atbildi. Viennozīmīgi - tā ir Alla Pugačova! Mani absolūti neinteresē viņas privātā dzīve, es viņu cienu kā Lielu un talantīgu mākslinieci, drosmīgu cilvēku. Par Primadonnu es varētu runāt daudz un dikti, jo esmu sekojis katram viņas solim kopš 1975. gada. Tad es viņu pirmo reizi ieraudzīju TV, festivālā “Zelta Orfejs”. Alla parādījās ekrānā ar dziesmu “Arlekīno”. Tas bija kaut kas vārdos neaprakstāms, kas mani pārņēma! Es klausījos, kā viņa dzied, kā dziesmā izspēlē traģikomisko Arlekīna lomu. Tas bija kaut kas neierasts, tas bija šoks padomju likumos un tikumos dzīvojošai sabied- rībai. Viņa izlēca no visiem rāmjiem. Lūk, tas jau bija priekš manis! Personība! Cilvēks ar savu ES! Tā es viņā iemīlējos, un esmu uzticīgs līdz pat šai dienai. Viņa ir cilvēks, no kuras esmu daudz ko mācījies - spītu, neatkarību, ticību saviem spēkiem, prasmi par sevi pastāvēt. Arī humora izjūtu un … skandalozitāti. No viņas esmu mantojis arī teicienu “Nevienam nav tiesību līst manā dvēselē, makā un gultā, ja vien es pats to nevēlos!”

Visbeidzot palielīšos, ka esmu pat dejojis ar Primadonnu. Tas bija 1995. gada 14. oktobris. Alla Borisovna uzstājās Rīgā, Kongresu namā. Viena melodija nomainīja citu, līdz Pugačova pieteica dziesmu “Molodoj čelovek, priglasite tancevatj” (“Jaunais cilvēk, uzaiciniet uz deju”) un mudināja zālē sēdošos vīriešus kāpt uz skatuves un aicināt viņu dejot. Ieskanējās dziesma, skatuves virzienā devās kāds puisis un uzsāka deju ar Allu. Viņa piemēram sekoja nākamais. Un, daudz nedomājot, arī es cēlos no savas vietas un tuvojos skatuvei. Ieskanējās trešais pants “Мне бы вас заколдовать, обрести и потерять, загореться и погаснуть…” un es satvēru Primadonnas roku. Mūsu skatieni sastapās. Viņas acis burtiski caururba mani. Jutu, ka pa ķermeni pārskrēja trīsas. Šī apaļīgā, maza auguma sieviete ar trauslām rokām atkal bija mani nobūrusi kā tajā reizē, pirms 20 gadiem, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju TV ekrānā.

- Kādu vietu jūsu dzīvē ieņem dzeja? Vai ir īpaši veltījumi kādai vietai, cilvēkiem? Kādi ir nākotnes plāni radošajā jomā?

- Dzejai manā dzīvē nav atvēlēta vadošā loma. Reti lasu dzeju. Mani favorītdzejnieki ir Ārija Elksne, Vizma Belševica, Alfrēds Krūklis. Absolūti nesaprotu moderno, filosofiski pārsātināto dzeju! Es nevēlos lasīt un pārlasīt dzejoli, lai saprastu, ko autors ar to gribējis pateikt. Man vajag, lai viss būtu skaidrs uzreiz!

Par nākotnes plāniem negribētos runāt. Es labprāt sarīkotu dzejiski muzikālu pasākumu, teiksim, līdzās savai mājai, ezera krastā, uzaicinot tālākus un atpazīstamākus dzejniekus, aktierus, mūziķus, taču ar vēlmi vien nepietiek. Lai pasākums būtu gan ausij, gan arī acij tīkams, nepieciešami kaut minimāli līdzekļi un darbaspēks, kas manas vīzijas novestu līdz reālajam veidolam. Pagaidām tas viss lidinās kaut kur gaisā!

Protams, top jauni dzejoļi, jauni dziesmu teksti. Šobrīd ar tiem strādā daži visai populāri mūziķi, bet kad jaunās dziesmas sasniegs klausītājus, tas no manis nav atkarīgs. Es pat necenšos steidzināt notikumus, jo viss notiek tad, kad tam jānotiek.

- Pastāstiet par savu plašo interešu loku. Kurām no tām dodat priekšroku un kāpēc?

- Hm, intereses? Kādreiz es sapņoju kļūt par modes mākslinieku, bet nesanāca. Izgāzos matemātikas eksāmenā, stājoties Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā. Līdz šim nespēju aptvert, kamdēļ topošajam māksliniekam bija jākārto matemātikas eksāmens? Sekoja emocionāls kritiens. Iznīcināju visas otas un krāsas un nolēmu savu dzīvi nesaistīt ar mākslas pasauli. Tomēr māksla man sekoja līdzi it visur. Sāku strādāt Rēzeknes “Modes ateljē”, sāku ietērpt pats sevi paša modelētajos tērpos, apguvu frizieriemaņas. Bija periods, kad pievērsos žurnālistikai. Diemžēl par šo periodu un darbiem pagaidām nevēlos runāt, lai tie mierīgi atpūšas kādā Kanādas arhīvā, jo Latvijā mans vārds bija mazāk zināms nekā rietumvalstīs. Dīvainākais, ka spraucos uz “āru” ar ļoti pieticīgu angļu valodu.

Man patīk ceļot. Esmu pabijis vairākās valstīs, daudz ko redzējis, piedzīvojis, ticies ar interesantiem cilvēkiem. Arī tagad labprāt izbrauktu šķērsām - cauri Latvijai, aizvizinātos uz kādu tālāku zemīti, bet... Gan jau vecumdienās! Šobrīd man ir svarīgi, ka esmu vajadzīgs savai mammītei, kura piekto gadu piekalta gultai pēc smaga insulta.

- Par dzejniekiem, māksliniekiem un citiem radošu profesiju cilvēkiem daļa sabiedrības locekļu domā, ka tie jau nu gan nemāk darīt praktiskas lietas. Cik zinu, ar savu piemēru Jūs šo pieņēmumu varat apgāzt. Vai tiesa, ka protat daudzus arodus?

- Mana atbilde būs dzejas formā. It kā šis mans dzejolis ir kā pašironija, bet tajā esmu pateicis itin visu par sevi.

Ko lai par sevi es visiem jums vēstu? Talantu daudz, taču, kur lai tos dēstu? Protu gan zīmēt, gan dzejoļus rīmēt, Protu šūt štātes un tapetes līmēt. Frizēju matus, ja mani kāds palūdz, Uzdziedu dziesmu, ja sirdī man salūts. Šmorēju, cepu un zupiņas vāru ... Visu, ko vajag, to eju un daru. Protu pat sanaglot vienkāršu plauktu, Ja mani palīgā pēkšņi kāds sauktu. Ravēju dārzus un puķītes stādu. Teic, kur var atrast vēl - talantu tādu?

- Mūsdienās ļaudis arvien biežāk meklē padomu tieši pie tiem, kuri savā dzīvē ir guvuši vērā ņemamus panākumus, sasniegumus. Ko Jūs ieteiktu cilvēkiem, kuriem krīzē neklājas viegli?

- Es pat nezinu, ko teikt vai ieteikt. Arī man pašam neklājas gludi un viegli. Protams, paēdis, paldies Dieviņam, esmu. Taču mūsdienās ar to vien nepietiek, tāpēc cilvēki pamet Latviju, pamet Dzimteni. Tas mani ļoti skumdina, bet es lieliski izprotu situāciju, izprotu šos cilvēkus. Reizēm šķiet, ka mūsu valstī tiek darīts viss, lai to atbrīvotu no iedzīvotājiem. Varbūt te paredzēts izveidot milzu poligonu? Varbūt Latvijai jātop par lielu zoodārzu? Nesen braucu no Rēzeknes uz Rīgu ar mikrobusiņu. Bijām septiņi pasažieri. Es vienīgais, kuram galamērķis - Rīga. Pārējie ar koferiem un somām devās uz lidostu. Glītas saposušās sievietes, jauni izskatīgi vīrieši pašos spēka gados, pavadījuši atvaļinājumu dzimtajā Zilo ezeru zemē, ar skumjām acīs pameta to. Tā ir mūsu valsts traģēdija! Lai kā es mīlu savu dzimto Latviju, tomēr nesaprotu, kas te notiek!

- Paldies par interviju!

Juris ROGA