Atvadas no ziemas

Daugava pie Indricas šogad kā nekad iepriecināja zemledus makšķerēšanas cienītājus. Kāds copmanis pat pacentās saskaitīt: marta otrajā sestdienā uz upes pulcējās pusotra simta bļitkotāju! Un vairākums nelūgto viesu bija no Daugavpils — copes vēstis izplatās gājputnu ātrumā, kuri jau sāk parādīties mūsu pusē. Jau atlidojuši cīruļi, krauķi, strazdi...

Kārdinājums atvadīties no upes pārņēma arī mani, tikai pagājušajā otrdienā tas sagādāja sarūgtinājumu vien. Brāzmains vējš ar lietu traucēja ne tikai mums, arī zivis nemaz nesteidzās demonstrēt savu pavasara “ēstgribu”. Pazīstamais copes meistars Nikolajs Auziņš no Kalniešiem apgalvoja, ka cope pirms tam bija kā nākas, un viņa loms — seši kilogrami lielisku upes zivju. Bet te rīts sākās ar vienlaidu vilšanos.

Azartisku vīru pūļi šaudījās no krasta uz krastu, par laimi, ledus upes vidū vēl turējās stabili. Nolemtības gaisotne neradīja možumu, un pēc pusdienām gribētāju baudīt zvejas laimi rindas stipri noplaka, bet kāds, nespēdams paciest tādu skādi, meklēja atvieglojumu pudelē. Draudi ciest no izsalkuša kaķa pieauga. Skaidri saprotot, ka tā ir pēdējā cope uz Daugavas, es uz ceļiem “izlūdzos” no upes piecus nelielus plaužus un dažus nelielus asarīšus. Stiprs vējš pieņēmās un pārtapa viesulī, no kā sāka vaidēt piekrastes priedes. Un tās vēl nebija visas tās otrdienas nelaimes: lauku ceļš tajā siltajā dienā tā izšķīda, ka desmitiem makšķernieku mašīnu bez vismazākā pārspīlējuma centās izkļūt no šķīdoņa slazda. Arī mēs no rīta izbraucām ar pelēku markas “Lada-Kaļina” braucamrīku, bet vakarā atgriezāmies ar sarkanbrūnu.

Turpretim kopumā pārāk nebēdājāmies, uzveļot visu vainu nolādētajam trīspadsmitajam datumam. Makšķerniekam gluži kā karavīram drosmīgi jāpārvar visas dzīves grūtības un likstas, bet vārguļiem mūsu rindās nav ko darīt. Lai pavada dienas, guļot uz dīvāna un skatoties televizoru.

Atvadījušies no upes, mēs jau plānojam turpināt ziemas makšķerēšanu uz stabila ezeru ledus. Teju, teju Daugava atbrīvosies no ziemas važām un sāksies vasaras cope uz mazām upēm, bet maijs, kas jau tuvojas, sola makšķerniekam ilgi gaidīto laimi. Saudzējiet dabu un sevi jūs, pārgalvīgie aktīvās atpūtas pie ūdeņiem cienītāji! Ne asakas!

... Dodoties ceļā agrajā rītā, mēs ar pārsteigumu zilajās debesīs pamanījām pirmo varavīksni. Uz ko tā norāda? Vakarā sapratām: dabas anomālijas vienmēr kaitē copei.

Aleksejs GONČAROVS