Uzbango emociju un atmiņu viļņi...

Vārds amatpersonām

Krāslavas novada domes vārdā klātesošos šajā pasākumā uzrunāja priekšsēdētāja pirmais vietnieks Viktors Moisejs: “Uzskatu, ka esam ļoti svarīgā pasākumā, jo šeit varam satikties ar mūsu ļoti cienījamiem cilvēkiem, kuri stāvēja pie Atmodas šūpuļa, un ir iespēja vēl vienu reizi pagodināt viņus un izteikt pateicības vārdus viņiem par to, ko viņi paveikuši mūsu novada un Latgales labā. Izstāde ļoti svarīga arī tādā nozīmē, ka to apmeklēs daudz jaunatnes no mūsu skolām. Patriotiskā audzināšana mums diemžēl vēl pieklibo, un es ceru, ka šī izstāde būs tas, kas situāciju kaut nedaudz uzlabos. Atcerieties tos trauksmainos laikus, kad cilvēki uzņēmās ļoti lielu atbildību. Tagad varbūt vienam otram viegli runāt, viens otrs var pat pasmīnēt, bet toreiz šie cilvēki riskēja, jo neviens jau līdz galam nezināja, ar ko tas viss beigsies. Mēs ļoti labi no vēstures zinām, ko nozīmē totalitārais režīms, kā tas reaģē uz tādiem pasākumiem un aktivitātēm. Vēlreiz liels paldies visiem Atmodas dalībniekiem un veterāniem!”
Dagdas novada domes priekšsēdētāja 2. vietniece Sandra Viškure: “Ir liels saviļņojums šeit stāvēt un runāt. Mans liels prieks, ka sarkanbaltsarkanais karogs tika pacelts tieši Dagdā uz zīmīgas ēkas — kinoteātra ”Komjaunietis”. Diemžēl šis uzraksts vēl joprojām tur ir... Bet sarkan- baltsarkanais karogs plīvo tagad pie katras mājas, kad ir svētki. Katrs cilvēks var šo karogu izkārt, kad grib. Kaut vai katru dienu, jo tā ir mūsu Latvijas relikvija, tas ir mūsu svētums, kas ir ielikts jau no mūsu valsts pirmsākumiem. Gribu sacīt lielu paldies, ka ir saglabātas šīs fotogrāfijas, ka ir bijuši cilvēki, kuri stāvējuši klāt un darbojušies, lai mēs šodien varētu šīs fotogrāfijas vērot, atpazīt gan sevi, gan tos cilvēkus, kuri ir mūsu kaimiņi, radi, draugi un bijuši klāt šajos pasākumos. Cik ilgi būs vēsture, tik ilgi dzīvos atmiņas par šiem notikumiem!”

Atkal esam kopā

Biedrības “Patria” priekšsēdētājs, novadpētnieks Aivars Arnicāns: “Esam apvienojuši spēkus, lai aicinātu jūs uz izstādi par laiku, kad Latvijā dzima Atmoda un notika pārmaiņas. Tas bija bīstams laiks, daudzi šaubījās, jo iepriekšējās paaudzēs bija gūta rūgta pieredze. Bet tas vējš, kas bija sācies, vairs nebija apturams. Cilvēki gaidīja pārmaiņas, gaidīja vēsturisko taisnīgumu. Latvijai kopš seniem laikiem ir savs karogs — Latvijas Republikas karogs ir karmīnsarkans ar baltu svītru vidū. Tā pirmsākumi meklējami jau 13. gs. Latvijas karoga sarkanā krāsa nozīmē cīņu, baltā — taisnību. Šī vēsturiskā tais- nība pēc daudziem gadiem tika arī atjaunota. 1989. gada 19. martā pirmais nacionālais karogs tika pacelts arī mūsu Krāslavas rajonā — Dagdā. Tajos laikos Dagda un Krāslava bija vienotas, jo atradās vienā administratīvajā teritorijā. Toreiz spēki radās sadarbībā, jo Krāslavā bija stipra komu- nistiskās partijas struktūra un izteikta pretdarbība nacionālai Atmodai. Jau pēc divām nedēļām — 2. aprīlī — nacionālais karogs tika pacelts Krāslavas centrā virs aptiekas un pēc tam jau karogs plīvoja arī Andrupenē, Ezerniekos, Šķaunē un citās vietās. Šodien esam apvienojuši pūles, lai tāpat kā toreiz mūsu novadi būtu vienoti, un nolēmām rīkot kopīgu izstādi par Atmodas laiku. Pēc daudziem gadiem atkal esam kopā — Krāslava un Dagda. Ceru, ka sadarbība starp novadiem un pagastiem turpināsies. Katrai tautai jāzina sava vēsture, jāsaglabā tradīcijas un kultūrvēsturiskais mantojums, jo tikai kopā esam spēks!”

Savas uzstāšanās nobeigumā Arnicāna kungs aicināja noskatīties kinohroniku, kas filmēta Dagdā par laiku, kad notika nacionālā karoga pacelšana. Īsfilmas autors ir aktīvs Atmodas dalībnieks Jāzeps Stikuts. Karogs tika iesvētīts Dagdas baznīcā un līdz pacelšanas vietai nests rokās pa centrālajām mazpilsētas ielām. Pasākumā piedalījās ļoti daudz cilvēku. Lai gan pirmo karogu pacēla Dagdā, tas notika ciešā sadarbībā ar Latvijas tautas frontes (LTF) Krāslavas rajona nodaļu un tās aktīvistiem.

Uzdrīkstēšanās

Nākamā uzstājās sieviete, kura Atmodas laikā Krāslavas kultūras namā pirmoreiz uzdrīkstējās pateikt komunistiskās partijas Krāslavas rajona komitejas pirmajam sekretāram: “Jurij Nikolajevič, mēs domājam citādi...”

Kādreizējā LTF rajona nodaļas izveidošanas koordinācijas grupas locekle Ņina Petuhova: “Toreiz mēs bijām ļoti jauni un pat skaisti — tagad tikai skaisti. Laiks bija brīnišķīgs, bija grūti, bet es neteikšu, ka bail, nē, bail nebija, bet bija interesanti. Labi, ka tas ir bijis, ka tas ir noticis. Diemžēl vairs nav Makņas kunga, kurš bija brīnišķīgs žurnālists, mūsu rajona avīzes redaktors un ļoti, pat ļoti drosmīgs cilvēks! Diemžēl šodien mums blakus nav Leitāna kunga, ar kuru kopā braukājām uz Rīgu un piedalījāmies Tautas frontes visos pasākumos. Es varētu runāt krieviski, pat poliski — manas mammas valodā, bet šoreiz ir jārunā latviešu valodā. Pēc pēdējiem notikumiem valstī ir jārunā latviski un mums joprojām jāpārliecina, ka latviešu valodai un tikai vienai valodai jābūt valsts valodai mūsu republikā. Kauns atzīt, kauns pat runāt, ka es nezinu, es nevaru, es negribu. Neliela valsts, skaista valoda. Šeit stāv manas skolnieces, jaunas meitenes, un viņas nedos samelot: esmu krievu valodas skolotāja, un bērniem visu laiku uzsveru, ka latviešu valoda ir ļoti skaista valoda. Dievs, svētī Latviju!”

Savās atmiņās par Atmodas laiku dalījās arī Krāslavas novada pensionāru bied-rības valdes priekšsēdētājs Edmunds Gekišs: “1988. gada 2. decembrī Krāslavas latviešu biedrība atjaunoja savu darbu, un pirmais mūsu uzdevums bija atvērt Krāslavā latviešu bērnudārzu — lūk, ar ko sākam! Pateicoties Olgai Greckai, mums bija savs koris, un pirmajā sapulcē kultūras namā dziedājām “Dievs, svētī Latviju!” Pateicoties Ērikai Andžānei un viņas vīram, Čikāgas Daugavas vanagi uzdāvināja Krāslavas latviešu biedrībai sarkanbaltsarkano karogu. Vienu nakti man piezvanīja Ilmārs Leitāns un sacīja, ka Dagdā norāva karogu. Ko darīt? Otrs sarkanbaltsarkanais karogs toreiz bija tikai Krāslavas latviešu biedrībai. Naktī aizbraucām uz kultūras namu, paņēmām karogu un uz Dagdu. No rīta karogs atkal plīvoja, un neviens pat nenojauta, kas bija noticis. Mūsu galvenais štābs bija Krāslavā — tā bija laikraksta redakcija, kuru vadīja Konstantīns Makņa, un kurš nebaidījās. Arī kultūras namā notika visi mūsu pasākumi.”

Trīs vaļi

Ar lielu nepacietību visi gaidīja, ko sacīs trīs stalti kungi, kuri Atmodas cīņās bija liels atbalsts vietējiem tautfrontiešiem, jo viens no viņiem tolaik bija PSRS tautas deputāts Maskavā, otrs tika ievēlēts Augstākajā Padomē Rīgā, bet trešais bija ietekmīgs kolhoza direktors.

Ādolfs Ločmelis: “Muzeja un Arnicāna kunga liels nopelns ir tas, ka atjaunotas atmiņas un šajās fotogrāfijās ir saskatāmi konkrēti cilvēki. Jo redziet, kā bija agrāk, pēc tiem notikumiem ar baļķa nešanu, kad pie Ļeņina visi bija tie baļķa nesēji, tā arī šodien daudzi starp mums grib būt tā karoga cēlāji un turētāji. Atmodas periods bija smags un atbildīgs. Es neteiktu, ka nebija nobijušos cilvēku, es zināju: ja kaut kas, tad Sibīrija ir neizbēgama. Manā izpratnē šodien esam tajā pašā dimensijā, kur es biju, kad uzstājos pie karoga pacelšanas Krāslavā virs vecās aptiekas ēkas. Es tajā reizē sacīju, ka krievi, kuri uz šodienu nerunā latviski, ir vienkārši sliņķi. 44 gadus pēc kara beigām nevar iemācīties latviski? Es atnācu uz Krāslavu no Gulbenes, man 44 dienās vajadzēja apgūt krievu valodu. Vai, dieviņ, kāds man bija uzbrukums par šo izteicienu. Kā tā var atļauties kaut kāds tur kolhoza priekšsēdētājs mūs, atbrīvotājus un tautu drau-dzības dibinātājus, nosaukt par sliņķiem. Tas jautājums bija pacelts augstā līmenī, ka man bija jāatskaitās tautas namā par deputāta darbību.

Uz šodienu jautājums par latviešu valodu ir tāds pats, kāds bija 1989. gadā. Cik daudzi tolaik nobalsojām pret Latvijas neatkarību, tieši tikpat daudz šodien nobalsojām pret latviešu valodu referendumā! Draugi mīļie, par to daudz jādomā! Es dzīvoju Krāslavas valsts ģimnāzijas tiešā tuvumā. Pusdienlaikā visi skolēni “izbirst” laukā un skrien uz veikaliņiem pēc maizītēm. Dzirdu, ka aptuveni 99% skolēnu uz ielas savā starpā runā krieviski. Tā ir latviešu valsts ģimnāzija Krāslavā! Ja iet divi trīs — runā latviski, ja pieci seši — krieviski. Ko tas nozīmē? Viens slikti pārvalda latviešu valodu, un visi uzreiz pārslēdzas krieviski. Tā ir latviešu nelaime — esam lunkani kā teļa astes, un tur neko nevar darīt. Pēc 20 gadiem būs taisni tāpat, manis varbūt vairs nebūs, bet atcerieties šos vārdus. Nekas nemainīsies, jo latviešu valoda nav lipīga. Bet valoda ir valstiskuma pamats, par kuru mums jāstāv un jācīnās!”

Pēteris Koroševskis: “Skatoties izstādi, man viss ataust atmiņā. Manuprāt, lai kādu audzinātu, te trūkst tā gara, kas toreiz bija mūsos. Varbūt to garu var iegūt no bildēm, ja tās kārtīgi izpēta. Mēs zinām, kā tas bija, bet šodienas interneta cilvēkam to garu izjust nav vienkārši. Bet varbūt viņam to arī nevajag?

Toreiz bija bail. Sevišķi bija bail, kad vajadzēja balsot par Latvijas valstiskumu, jo līdz manām ausīm nonāca informācija, ka Latgalē tiek sastādīti saraksti — kuru uz Sibīriju, kuru uz nošaušanu par bēgšanas mēģinājumu, jo vienkārši tā nošaut nevarēja. Arī par roku dzelžiem runāja. Tās bija baumas vai īstenība — nemāku teikt, jo man nav nekādu pierādījumu, bet bail bija. Augstākajā Padomē tonakt pirms balsošanas mums izsniedza gāzmaskas. Ko ar tām pasākt pret omoniešiem? Viņiem automāti rokās, mums — gāzmaskas! 1991. gada 21. augustā bija jābalso par Latvijas Republikas valstisko statusu. Agrāk bija pasludināta neatkarība, bet Latvijas kā valsts nebija, jo nebija noformēti dokumenti. Balsošanas dienā izrādījās, ka zālē ir tikai 136 deputāti no 205. Aizdomājos, kur pārējie? Izrādījās, ka daļa no tiem, kuri balsoja par Latvijas neatkarību, ir Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Amerikā, Kanādā. Bija aizmukuši. Tātad bailes bija, lielas bailes. Par Latvijas valstiskumu nobalsoja 111 deputāti. Doma laukumā bija tanki, pa logu paskatījos — skats šaušalīgs. Bet nedarīt — tas man pat prātā nenāca.
Ne jau tas ir galvenais, ko gribu pateikt. Tā toreizējā elite bija nabaga, bet tagadējā elite ir ļoti bagāta. Šī konfrontācija šodien nav mazāka, kāda tā bija toreiz. Tāpēc ir jādomā, ko darām, ļoti jādomā. Šodien pa radio dzirdēju — ko tur tie latgalieši, lai atdalās un iet pie krieviem uz Krieviju! Saskrēja acīs asaras, nu, velns, vai tad mēs esam šitādi!”

Jānis Brils: “Paldies par organizēto pasākumu un izstādi, kas atsvaidzina atmiņā gadus, kad bijām jaunāki un aktīvi piedalījāmies cīņā par valsts neatkarību. Droši saku — cīņā, jo, ziniet, man tā gadījās, ka biju partijas biedrs, tiku ievēlēts par rajona partijas komitejas biroja locekli, biju deputāts rajona padomē un arī padomes prezidijā. Mūsu rajonā nemaz tik mierīgi nebija, salīdzinot ar Preiļu un Ventspils rajonu, kur Tautas fronte bija varena un nejuta tik lielu pretsparu, kā pie mums, kur Interfronte bija ļoti spēcīga. Tās vadītājs bija partijas komitejas 1. sekretārs, un viņam izdevās saformēt stipru kodolu. Deputātu korpusā sašķēlāmies divās grupās: bija demokrātiskā frakcija, kuru lika vadīt man, un bija Interfrontes frakcija. Katrā sesijā gāja asi, bet visasākā sesija bija dienā, kad nācās domāt par rajona izpildkomitejas vadības maiņu. Tas nebija vienkārši izdarāms. Jautājumu iekļāvām dienas kartībā, nonācām līdz balsošanai, bet viss interfrontes korpuss cēlās kājās un gāja laukā no zāles. Toreiz visas sesijas translēja pa vietējo radio, tagad būtu interesanti tās paklausīties. Ja interfrontes deputāti aiziet projām, kvoruma nav, balsošana nenotiks. Atlika spontāna rīcība — cēlos kājas, un, kamēr viņi vēl nebija atstājuši zāli, sacīju, ka pēc pusstundas notiks ārkārtas sesija. Viņi to dzirdēja, ja tiek sasaukta ārkārtas sesija, tā var pieņemt lēmumu, pat ja nav kvoruma. Uz ārkārtas sesiju sanāca mūsu frakcijas deputāti, pieņēmām lēmumu un nomainījām rajona izpildkomitejas vadību. Tāpat bija arī citi ļoti sarežģīti jautājumi.

Arī saimniecībā nebija vienkārši, And-rupenē cilvēki dzīvoja normāli, pat darba algas bija labas, par ko vienā no republikas sanāksmēm ministrs mani kritizēja. Bet tajā pašā laikā sovhozā bija neapmierinātie, galvenokārt tie, kuri ne visai gribēja strādāt. Saimniecību vadītāji tika apsaukāti par Sarkanajiem baroniem, jo, redz, pie visa sliktā esam vainīgi mēs. Bija jāpārdzīvo, ko darīt. Man kremt sirdi, ka mēs nemācāmies no vēstures. To, kas bijis labs, negribam paturēt. Atmodas laikos kritizēja internacionāli par vārdiem, ka mēs to veco pasauli sagrausim un uzcelsim jaunu, kā komunisti arī kādreiz rīkojās. Bet sanāca tas pats: ieguvām neatkarību, un ne jau no mums, mazajiem gariņiem, bija atkarīgs, ka visu izpostīja, kas tagad ļoti noderētu.”

Šīs nebija vienīgās uzstāšanās, vienkārši avīzes formāts neļauj aptvert visas atmiņas vienā rakstā. Katra Atmodas cīņu dalībnieka devums Latvijas valstiskuma atjaunošanā ir ne mazāk cienīgs un vērtīgs, kā rakstā minēto cilvēku ieguldījums, jo, kā teica biedrības “Patria” priekšsēdētājs, novadpētnieks Aivars Arnicāns, kopā mēs esam spēks!

Juris ROGA