“Čaikas” vadītājs jeb Mihaila divi vaļasprieki

Tikai šodien ne par to ir runa. Ne jau no citiem cilvēkiem zinu par Mihaila un Edītes viesmīlību, kuri vienmēr priecājas par ciemiņiem. Kādu reizi arī es tiku uzaicināts uz ģimenes balli, otrreiz nokļuvu uz... pirts prezentāciju. Bez nopietna iegansta Mihails un Edīte kuplo radu pulku ne- traucē, bet nozīmīgu notikumu sakarā uzaicina gan. Pēdējo reizi, saskrējies pilsētā vaigu vaigā, es pajautāju paziņam: “Kā pārziemoji?”

“Normāli,” atbildēja Mihails un pasmaidīja. “Februārī mēs ar Edīti atzīmējām 45. kopdzīves gadadienu. Bija ciemiņi...”
“Jubileja ne visai apaļa,” es pajokoju.

“Lūk, arī es tā padomāju, bet nekas, martā labošos. Kādu reizi paņēmu rokās autovadīšanas tiesības, papētīju tās un nejauši ieraudzīju: izsniegtas tieši pirms 50 gadiem. Pusgadsimta pie stūres — un nevienas avārijas, neviena naudas soda. Tādu gadījumu nevar palaist garām, uzaicinu atzīmēt...”

“Nē, draudziņ, nekas neiznāks, šoreiz tu atnāksi uz redakciju un paķersi līdzi agrāko gadu šofera fotouzņēmumus,” es palūdzu. Tā arī nolēmām un paredzētajā dienā nodevāmies atmiņām. Man tagad acu priekšā stāv izskatīga lauku māja gleznainajā Dolgoje ezera krastā, kur zemnieki Ivans un Vera Valteri svētīja laimīgai dzīvei četrus dēlus un divas meitas. Mihails vecuma ziņā bija trešais. Pabeidzis Pustiņas septiņgadīgo skolu, viņš iestājās profesionāli tehniskajā skolā. Autovadīšanas tiesības saņēma 1962. gada pavasarī, un kolhozā “Rodina” viņam uzticēja pirmo dzīvē kravas automašīnu ZIL-164. Rudenī iesauca armijā, kur prātīgais lauku puisis ātri kļuva par automobiļu vada komandieri un, protams, pats nešķīrās no stūres. Trīs dienesta gadi Ukrainā aizritēja ātri, un, atgriezies mājās, tāpat kā daudzi, nolēma bēgt no laukiem uz lielpilsētu Daugavpili. Taču tajos kolektivizācijas “uzplaukuma” gados lauku iedzīvotāji atgādināja dzimtļaudis. No kolhoza uz pilsētu demobilizējušos karavīru nepalaida, un viņš apmetās uz dzīvi pie tantes dzelzceļa stacijā Krāslava, bet tāda paša nosaukuma sovhozā iekārtojās darbā par vieglās automašīnas “Pobeda” šoferi un vadāja direktoru Andreju Bogdānu.

Tolaik jaunajam autovadītājam tas bija liels lepnums. Tieši pēc trim gadiem viņš aizveda cienījamo šefu uz Rīgu, kur tas tika paaugstināts amatā un sāka strādāt par lauksaimniecības ministra vietnieku. Nākamais sovhoza “Krāslava” direktors deva priekšroku “gazikam” — GAZ-69. Akurāto un centīgo autovadītāju pamanīja un pārvilināja pie sevis toreizējais Krāslavas slimnīcas galvenais ārsts Viesturs Skrodelis, un tikai vēlāk Mihails pārsēdās pie lauksaimniecības pārvaldes priekšnieka Anatolija Orlova automašīnas “Volga” stūres. Kā saka, nepārtraucot darbu ražošanā, Valters pabeidza Višķu lauksaimniecības tehnikumu un ar laiku sāka stādāt par sovhoza “Krāslava” garāžas pārzini. Šajā saimniecībā arī dabūja pusi jaunas kotedžas. Kopš tā laika aizritēja trīs gadu desmiti, bet dzīvesvieta ir tāda, ka labāku nemaz nevar vēlēties — laukos un gandrīz pilsētā.

Kolhozu un sovhozu sistēmas sabrukuma gados Mihails un Edīte izmēģināja visu. Piepirka divdesmit hektāru zemes, ciematā uzbūvēja saimniecības ēkas, sāka audzēt lopus, bites. Kādu laiku slauca piecas govis, kamēr apturēja darbu sausā piena rūpnīca. Mihails piepelnījās pie komersantiem, grozījās, kā vien prata, taču dzīvesbiedri Valteri izaudzināja un izskoloja divas meitas, kuras viņiem vēlāk dāvāja četrus mazbērnus. Kā saka, tagad vecāku sirdis var būt mierīgas. Dzīvo, priecājies un aicini ciemos.
Atvainojiet, godājamie lasītāji, ka novirzījos no šoferu tēmas. No ģimenes fotogrāfiju kaudzītes es uzreiz izraudzījos to, kur pie GAZ stūres sēž mūsu brašais Mihails. Tas bija 1970. gadā, kad pirmajās rajona sacensībās kravas automobiļu figurālajā vadīšanā šīs publikācijas varonis izcīnīja pirmo vietu! Pavisam savā dzīvē Mihails nomainīja desmit valsts mašīnu — no pēckara ZIL līdz mūsdienu MAZ. Un tieši septiņas personīgās vieglās automašīnas. Vai viņš varēja kādreiz padomāt, ka izjutīs augstāko baudu pie personīgā “Volvo” stūres. Pirmais Zviedrijas ražojuma šedevrs (kaut arī lietots) nokalpoja teicamajam autovadītājam divpadsmit gadu. Otro automobili “Volvo” uzdāvināja Rīgas mazmeitai, bet pēc trešās pats taisās braukt uz Zviedriju. Tā arī teica: “Pēdējais sapnis dzīvē.” Par izslavēto Vācijas ražojuma vieglo mašīnu priekšrocībām negrib pat dzirdēt. Strīdēties ar pieredzējušo profesionāli būtu veltīgi, par to es pats pārliecinājos.

“Bet vai tev gadījumā nebija savas “Čaikas”. Vai atceries tādu mašīnu, ar kuru vadāja politbiroja locekļus,” mēģināju iedzīt stūrī savu seno paziņu. Bet tas, viltīgi smaidot, tūdaļ atbildēja: “Kā tad, bija man Čaika, un vizināja augstus kungus, pat grāfus. Tas bija pirms gadiem piecpadsmit pilsētas svētkos. Manu vismīļāko ķēvi sauca tieši par Čaiku. Kopš bērnības es ļoti mīlēju zirgus, mans tēvs bija kolhoza zirgkopis. Un tā līdz pat šai dienai nevaru saprast, kurš vaļasprieks ir stiprāks — automobiļi vai zirgi. Bija man Čaika, Orļiks, Mega. Tagad man ir otrais Orļiks — skatoties uz viņu, sirds priecājas. Nevaru dzīvot bez zirgiem — tie man gan dvēselei, gan darbam, gan svētku izbraucieniem. Reizes piecas pēc pasūtījuma vadāju kāzu pārus, vairākkārt piedalījos pilsētas svētkos. Ir man gan vasaras līnijrati, gan ziemas kamanas, būtu tikai pasūtījumi, es ar vislielāko prieku atsaukšos.

Pēc gada Mihails svinēs personīgo jubileju. Uz 70 gadu sliekšņa viņš godīgi atzinās, ka spēkus un možumu smeļas zemnieka rūpēs. Pāris govju, pieci nobarojamie bullēni, sešas cūkas, trīs auni, divas aitas, vistas, kaķi, suņi... Bet vēl āboli, zemenes, medus... Ne tik daudz pašiem lieliskajiem saimniekiem, cik kuplajai radu saimei un draugiem, kuru Mihailam un Edītei vienmēr gana. Bet par to, kas ir krīze, dzīvesbiedriem Valteriem nav ne jausmas.

Aleksejs GONČAROVS