Pagastam jauns, prasīgs vadītājs

Uz profesiju caur armiju

Aivars ir dzimis Šķeltovas pagastā, arī tēva un mātes vecāki ir no tās puses, bet 1969. gadā ģimene pārbrauca uz tolaik Dagdas ciema padomes teritoriju. Skolas gaitas sāka Dagdas vidusskolā. Pabeidzis 11. klasi, sāka darba gaitas kolhozā “Brīvība” par traktoristu, jo tajos laikos, pabeidzot vidusskolu, bija iespēja iegūt traktorista tiesības. Aivars uzskata, ka tas bija labs piedāvājums vidusskolniekiem, kas šodien ļoti pietrūkst. Sekoja dienesta laiks Padomju Armijas Iekšlietu spēkos: pusgads aizritēja Ļvovas apgabalā Ukrainā, pēc tam — Vologdas apgabalā Krievijā.

“Nodrošinājām konvojēšanu un ieslodzīto pārvadāšanu,” turpina Aivars. “Nekā interesanta vai aizraujoša, kā citās daļās, bet tas man deva atspēriena punktu nākotnes profesijai — pēc armijas uzreiz devos strādāt milicijā, pēc tam — policijā. Pabeidzu Policijas akadēmiju, ieguvu 1. līmeņa augstāko izglītību un turpināju studijas Sociālo Tehnoloģiju augstskolā, kur ieguvu bakalaura grādu jurista specialitātē. Policijā strādāju līdz 2009. gadam, kad sākās reforma, man bija iespēja doties izdienas pensijā, ko arī izmantoju. Pensijā nesēdēju, rokas klēpī salicis, strādāju tautas skaitīšanā. Pēc tam saņēmu Dagdas novada domes priekšsēdētāja Viktora Stikuta piedāvājumu pastrādāt par Konstantinovas pagasta pārvaldes vadītāju. Domes deputāti manu kandidatūru sākotnēji atbalstīja uz laiku, kamēr iepriekšējais pārvaldes vadītājs slimoja. Augusta domes sēdē deputāti nobalsoja par darba attiecību turpināšanu — tagad esmu šeit pastāvīgā darbā.”

Aivars ir precējies, sieva Elita ir novada domes sociālās nodaļas vadītāja. Viņiem ir divi bērni dvīņi: Kaspars ir Rīgas tehniskās koledžas students, topošais sakaru inženieris, Liene studē Rīgas Stradiņa universitātes starptautisko attiecību nodaļā. Meitai padodas valodas, skolas laikā aktīvi sportoja un dejoja.

Aivara hobiji ir makšķerēšana, bet kopš 1993. gada arī medības. Interesanti, ka viņa tuvinieku lokā mednieku nav, medības ir laika gaitā izveidojies hobijs, kas ar katru gadu kļūst sirdij arvien tuvāks un dārgāks. Nomedīti vairāki desmiti mežacūku, ļoti daudz bebru, ir arī stirnas, aļņi, staltbrieži un tikai viens vilks. Toties kāds — medību trofeju izstādē šī vilka galvaskauss tika novērtēts ar zelta medaļu. Arī kādas nomedītās mežacūkas ilkņi Aivaram izstādē ir atnesuši zeltu. Šodien Aivars ir Svariņu mednieku kolektīva biedrs, bet kādreiz bija “Brīvības” mednieku kolektīvā. Draugi un paziņas aicināja Aivaru medīt pie viņiem, tālab laika gaitā viņš nomainīja mednieku kolektīvu. Aivars sevi pieskaita pie kaislīgiem makšķerniekiem, makšķerē gan ziemā, gan vasarā, kopā ar citiem brauc uz Peipusa ezeru. Makšķerēšana un medības ir arī dēla Kaspara hobijs, kurš bisi tur rokās kopš 18 gadiem. Aivara dzīvesbiedre Elita atbalsta tēvu un dēlu viņu hobijos, saprotot, ka viņiem tas nepieciešams relaksācijai. Arī pati ir aktīva dzīvesveida piekritēja.

Atbalsta iedzīvotāji un kolektīvs

Aivars: “Nekad nebiju pat iedomājies, ka būšu pagasta pārvaldes vadītājs. Varēju sevi iedomāties visādās citās jomās, piemēram, jurista vai juristkonsultanta lomā, bet ne šādā amatā. Bija šaubas, vai tiešām tikšu galā ar šo darbu? Zināju, ka pienākumu daudz un problēmu vēl vairāk, sevišķi laikā, kad ekonomiskā situācija visā valstī nestabila. Esmu pateicīgs, ka mani ļoti labi uzņēma pārvaldes kolektīvs, jūtu arī vietējo iedzīvotāju atbalstu.”

— Kādas bija tās problēmas, kas uzreiz bija jārisina?

— Vissmagākais jautājums mums ir ūdenssaimniecība, kas ir ļoti veca, viss plīst un lūst. Centrālo ūdensvadu mainīja, bet visi atvadi veci. Saremontēt nav problēmu, materiāli un tehnika ir, galvenais, lai līdzekļi būtu, par ko darbus veikt. Bija problēmas ar ūdens atdzelžošanu, tomēr atradām speciālistus, kuri mums visu parādīja un apkalpoja sistēmu. Ja agrāk dzelzs saturs bija paaugstināts, tad tagad viss ir normas robežās. Bibliotēka mums neizgāja akreditāciju, kur pie vainas bija cilvēciskais faktors. Tagad ir cita bibliotekāre, pamazām atjaunojam grāmatu fondu, aktīvi sadarbojoties ar Krāslavas novada centrālo bibliotēku, gatavojamies atkārtotai akreditācijai, kas notiks šogad decembrī. Bibliotēkā vēl daudz darāmā, ceru, ka tiksim galā laikā.

— Ir iespaids, ka pagasta teritoriju pamet jaunatne...

— Tas ir sāpīgs jautājums ne tikai mūsu pagastā, bet arī visā Latvijā, jo tiešām pagastā jaunatnei nav darba, tāpēc viņi brauc gan uz ārzemēm, gan uz lielākām pilsētām. Ja šeit būtu darbs, šis process varbūt apstātos.
Kā pārvaldes vadītājam man nav praktiski nekādu iespēju ietekmēt šos procesus. Vienīgi tiem, kuri vēl palikuši, varam nodrošināt dažādus pasākumus tautas namā, uzturēt pagastā kādu dzīvību, lai viņiem būtu vismaz minimāla interese palikt šeit dzīvot. Kā tikko ieceltu jaunu vadītāju mani vietējā jaunatne atbalstīja ar savu līdzdalību Dagdas novada sporta svētkos, par ko viņiem liels paldies.

— Kur tad šajā pagastā ļaudis strādā algotu darbu?

— Pagasta pārvaldē, sākumskolā, Aleksandrovas skolā, kas ir pagasta teritorijā, un tur strādā pagasta cilvēki. Ir vairākas lielas un mazas zemnieku saimniecības, bet cilvēkus no-darbina tikai pāris zemnieki. Pārējie tur paši savas piemājas saimniecības. Cilvēki strādā pagaidu darbus, piemēram, meža izstrādē. Tā saucamā simtlatnieku programma beigusi savu darbību, vietā ir apmaksātie pagaidu sabiedriskie darbi. Šobrīd nodarbinām piecus bezdarbniekus, kuri palīdz skolās veikt dažādus darbus, sagādā slotas kātus, uzkopj ciemata teritoriju, jumtus attīra no sniega, palīdz kurinātājiem un veic citus darbus.

Simtlatnieku programma bija ļoti nozīmīgs atbalsts bezdarbniekiem krīzes situācijā un daudz deva pagastam, piemēram, tika sakoptas visas kapsētas, veikti sīki celtniecības un remontdarbi, sagatavota malka, uzkopta teritorija. Starp tiem cilvēkiem bija gan celtnieki, gan metinātāji, gan citu profesiju pārstāvji, kuriem meklējām darbu tuvāk specialitātei, lai viņu pienesums ir lielāks. Pēc jaunās programmas šodien nodarbinām piecus, nav zināms, cik būs vēl. Simtlatnieku programmā mēnesī varēja nodarbināt 20-30 cilvēku. Līdz ar to aptuveni piecas reizes mazāks cilvēku skaits saņems ienākumus, būs vairāk pabalstu lūdzēju.

— Bet ēst taču vajag! Ko viņiem darīt?

— Es gan domāju, kurš neslinko, tas laukos badā nenomirs — turēs savu dārzu, kurā izaudzēs sev pārtiku. Problēmas rodas, kad vajag maksāt naudu, piemēram, lai palaistu bērnus skolā, samaksātu par elektrību. Bet atkal — ja ir trūcīgā statuss, tad ir iespēja saņemt “Latvenergo” kartes. Ir garantētā minimālā ienākuma pabalsts. Nav liela palīdzība, bet tā ir.

— Pagasta centrā skatu bojā sagruvusi daudzdzīvokļu māja...

— Redziet, kad bija privatizācija, cilvēkiem gribējās, lai viss būtu mans un pēc iespējas vairāk, bet neviens nedo- māja, kā pēc tam tikt galā ar apsaimniekošanu. Tagad ar to netiek galā. Pilnībā sabrukusi bijusī kopmītņu ēka, kura bija vietējā iedzīvotāja par pajām iegādāts īpašums. Otrs objekts, kas mūs satrauc, ir bijušā tehnikuma ēka, kas arī ir kāda vietējā iedzīvotāja īpašumā un kura jau tuvojas avārijas stāvoklim: ir izsisti logi, iekritis jumts. Ar īpašnieku runāju, bet viņš saka, ka nevar pavilkt apsaimniekošanu — arī objekta iekonservēšana prasa līdzekļus. Savulaik viņš plānoja taisīt konservu rūpnīcu, bet nekas no tā nesanāca.

Sagruvušo kopmītņu ēku bijām ieplānojuši pērn pilnībā demontēt, noformēt Zemesgrāmatu un tajā vietā ierīkot stadionu, realizējot projektu. Ja nebūtu Krājbankas krīzes, tas būtu izdarīts. Tagad plānojam šī gada laikā ēku pilnībā demontēt un caur projektu ierīkot sporta spēļu laukumu, jo Konstantinovā šodien jaunatnei nav kur sportot. Pēc tagadējās likumdošanas tas īpašnieks nav pat īpašnieks, jo nebija noformējis Zemesgrāmatu — nopirka māju par pajām, un viss. Tā ir pašvaldības zeme, tieši tāpēc mēs varam tur veikt šādas aktivitātes. Turklāt nav labi, ka pašā ciemata centrā ir gruvešu kaudze — ēkas faktiski vairs nav. Diemžēl tamlīdzīgu objektu ir daudz. Pagasta teritorijā daudzas bijušās fermas ir graustu līmenī, skats nav patīkams. Visiem šiem objektiem ir īpašnieki. Tur tā galvenā problēma: cilvēki gribēja sagrābt vairāk, bet nespēj apsaimniekot.

— Tautas namā ir veikts remonts, bet skatuve arvien ir nepievilcīga...

— Skatuves grīda ir avārijas stāvoklī. Ir projekts, kas domāts aprīkojuma un tērpu iegādei deju kolektīvam. Jau esam runājuši ar plānotājiem, lai nākamo projektu iesniegtu par skatuves remontu un logu nomaiņu tautas namā. No pagājušā gada marta par kultūras dzīvi pagastā atbild Mairis Staģis. Esmu prasīgs vadītājs, dažreiz mums ir problēmas, bet risinām. Lai iesaistītu iedzīvotājus kultūras dzīvē, jāstrādā ar katru konkrētu cilvēku — tas ir pats galvenais, kas jāveic.

— Pastāv tāds viedoklis, ka pašvaldības var ieekonomēt uz lauku skolu rēķina, tās slēdzot. Jums ir ļoti maza sākumskola, vai tā pastāvēs?

— Sākumskola pagastā ir un tā pastāvēs, kamēr būs skolēni. Arī skolas kolektīvs ir radošs un aktīvs. Var slēgt skolu, tautas namu, bibliotēku, kas tad vispār pagastā paliks? Nevar taupīt tā, ka josta jāsavelk pavisam, ka ne pakustēties. Skolas slēgšana drīzāk būtu šķietams ietaupījums, jo būtu jāorganizē bērnu pārvadāšana, cilvēki paliktu bez darba un vajadzētu domāt, kā maksāt pabalstus. Jā, kaut ko ietaupītu, bet vai tas ir tā vērts?

Juris ROGA