Cerības “stariņš”

Apkopojot rezultātus, skatīties nākotnē

Janvāris, kā jau hronoloģiski tika gaidīts, katram no mums vienmēr bija savdabīgs atskaites punkts. Ne visai sen Žanna Gaļiļejeva stāstīja mūsu laikrakstā par pagājušajā gadā realizēto projektu, ko finansēja Kopienu iniciatīvu fonds. Pateicoties tam, biedrība saņēmusi jaunu sadzīves tehniku, datoru ar printeri, sekciju... Turklāt šī ziema ir pirmā, kad telpās pa īstam ir silti un mājīgi — viss pateicoties sociālā dienesta ēkas siltināšanas projektam. Līdz šim aukstums biedrības biedriem bija īsta nelaime.

Žanna Gaļiļejeva: “Bet vēl pagājušais gads dāvāja mums tikšanos ar interesantu cilvēku — Ināru Levšicku. Kād- reiz viņa beigusi pērlīšu rotājumu darināšanas kursus, tāpēc bez šaubīšanās atsaucās uz mūsu lūgumu vadīt aktīvistu nodarbības. Ja sākumā daudzi invalīdi absolūti neticēja sekmēm šajā darbā, tad tagad notiek darbs ne tikai ar pērlītēm. Sakrājies daudz darinājumu — dekoratīvie kociņi no dabas materiāliem, zīmuļu turētāji no veciem laikrakstiem, visas iespējamās krelles un kaklarotas... Vārdu sakot, to ir pietiekami, lai izveidotu pilnvērtīgu izstādi, kuru plānojam organizēt pavasara sākumā. Tāpēc vēlreiz paldies Inārai par atsaucību, talantu un pacietību.” Turklāt nodarbinātības projekta ietvaros darbu biedrībā atradusi grāmatvede, kā arī šuvēja un divas aprūpētājas. Kaut arī uz gadu vai diviem, tomēr labums izrādījās abpusējs.
“Vēl es gribu pateikties Zentai Melderei. Viņa, nebūdama mūsu biedrības biedre, pati piedāvāja organizēt latviešu valodas kursus, uz kuriem mēs uzaicinājām arī laikraksta “Ezerzeme” lasītājus un pārējos interesentus. Bez mūsu organizācijas pārstāvjiem atsaucās vēl apmēram 15 cilvēku, kas liecina par šī pasākuma svarīgumu.”

Organizācijas dvēsele — talantīgas rokdarbnieces

Biedrība “Stariņš” apvieno 110 krāslaviešus ar īpašām vajadzībām, 25 no viņiem ar balsta un kustību aparāta problēmām.
Piederība biedrībai principā neuzliek nekādus pienākumus, izņemot biedra maksu, kas ik gadus sastāda tīri simbolisku summu un paver daudz pašrealizācijas iespēju, palīdz atrast domubiedrus un vienkārši nepalikt vienatnē ar savu slimību. Taču pastāvīgi uz šejieni nāk labi ja 10 - 15 cilvēku — tie, kuri ir organizācijas dvēsele un uz kuriem var paļauties. “Starp tādiem,” saka Ž. Gaļiļejeva, “var nosaukt Zoju un Aleksandru Smirnovus, Veru Kunceviču, Tamāru Skerškāni, Marfu Vasiļevsku, Janīnu Kučinsku, Maiju Berezinu, Jūliju un Anatoliju Lebedokus, Vjačeslavu Lukaševiču, Vladislavu Grundānu, Sofiju Petkūni, kura ir mana vietniece un palīdze visos darbos. Bet vēl jāpasaka par mūsu Stanislavu Raudivi, šķiet, vienīgo vīrieti, kurš apmeklē praktiski visas nodarbības, izpilda visu, ko vien palūgsi. Tagad viņš taisa no laikrakstiem sagataves jauniem darinājumiem.”
Organizācijas durvis, kā stāsta Žanna, vienmēr atvērtas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri kaut kādu iemeslu dēļ vēl nav biedrības biedri: “Laipni lūdzam visus, kuri gribētu dažādot mūsu dzīvi, atrast jaunus draugus, kļūt derīgiem. Žēl tikai, ka reizēm nākas sastapties ar cilvēkiem, kuri piederību biedrībai uztver tikai kā iespēju saņemt bezmaksas humāno palīdzību. Nevajag aizmirst, ka šajā dzīvē nedrīkst būt tikai patērētājiem...”

Kas būs rīt?

Mūsu sarunas laikā biedrības nelielajā zālē turpināja pulcēties pulciņa dalībnieki un vienkārši viņu “līdzjutēji”, kuri taisnīgi uzskata, ka būt kopā ir labāk nekā šķirti. Par spīti visām dzīves likstām jaunā diena sākusies un darbs kūsā. Taisījos izteikt sajūsmu par jauno paziņu strādīgumu un optimismu, taču te Žanna atzinās: “Diemžēl Jaunais gads sākās ne tikai ar labām ziņām. Aizritēja gandrīz mēnesis ar pusi, taču mēs līdz šim laikam neesam pārliecināti par to, ka arī turpmāk mums ļaus izmantot šīs telpas. Viss, kā zināms, ir atkarīgs no novada budžeta, kas, tāpat kā visur, nepalielinās. Mūs jau brīdināja par to, ka, iespējams, nāksies pārvākties. Taču mēs visi ļoti ceram, ka tas nenotiks, ka lēmums mums būs visoptimālākais. Realizējot projektu, biedrība iegādājās automātisko veļas mašīnu, kuru saņemsim jau februārī. Tā jāpieslēdz? Bet kur? Kurš to var pateikt? Tas pats sakāms par Interneta pieslēgumu. Šogad plānojām organizēt datorprasmes kursus, kas būtībā ir pilnīgi reāli, jo sabiedrības rīcībā ir divi datori: viens iegādāts saskaņā ar projektu, otro uzdāvināja Krāslavas uzņēmēji Homutiņini. Bet vai ir vērts pieslēgt Internetu, ja atrodamies tik neno-teiktā stāvoklī?”

Ko te lai pasaka? Laiks visu izvietos pa plauktiņiem un palīdzēs rast atbildes uz visiem jautājumiem. Var tikai cerēt, ka nekādas gaidāmās pārmaiņas neļaus nodzist siltuma stariņam šo cilvēku sirdīs un izšķirt viņus, ka nezudīs to cilvēku pacietība, kuri viņiem palīdz...

Marina NIPĀNE