Juris Viļums kļuvis ne vien Latgalē, bet arī Latvijā pazīstams sabiedrisks un politisks darbinieks. Bijušais Dagdas novada domes deputāts, kopš 2011. gada rudens ir 11. Saeimas deputāts no Zatlera Reformu partijas. Saeimā J. Viļums darbojas Pieprasījumu komisijā, kurā ieņem komisijas vadītāja vietnieka amatu, un strādā arī Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijā, kā arī šīs komisijas izveidotajā Nacionālās attīstības plāna izstrādes un uzraudzības apakškomisijā. Bija pieteicies arī darboties Bērnu un jauniešu lietu apakškomisijā, kas tomēr netika izveidota.
— Ir pagājušas vairāk kā simts dienas gan valdībai, gan arī Jums, kopš esat ievēlēts 11. Saeimā. Kādas ir tās pirmās sajūtas, secinājumi?
— Visiem, kuri neesam bijuši Saeimā, viedoklis par to galvenokārt ir radies no plašsaziņas līdzekļu sniegtās informācijas. Man par Saeimu jau mācīja skolā, tās zināšanas bija ātri jāatsvaidzina, jāpapildina un jāpadziļina. Jā, pirmās sajūtas ir savdabīgas — uz visu notiekošo it kā skaties no malas, bet faktiski pats esi tajā iekšā un saproti, ka jāseko visam līdzi un jāstrādā ar pilnu atdevi. Es joprojām mācos, lai arī kādam liksies: “Paga, paga, mēs tevi tur ievēlējām, bet tu vēl mācies, lai gan tev no pirmās dienas jāstrādā ar pilnu atdevi!” Bet ir jārēķinās, ka neviena augstskola nemāca būt par Saeimas deputātu. Tam darbam ir nianses, kas jāzina, jāizprot un tad jādara.
Es cenšos paturēt prātā, ka pārstāvu ne tikai Dagdu, bet visu Latgales vēlēšanu apgabalu.
— Nebija ilgi jāgaida, lai to apliecinātu, bet laikam īsti nesanāca, jo latgaliešus pārsteidza nesagatavotus Saei- mas 2011. gada 15. decembra sēdē atbalstītie grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli”. Vieni saka — beidzot šo jautājumu sakārtoja, liedzot ievest akcīzes preces tādos daudzumos, ka tās tiek pārdotas tālāk, otri skaļi norāda uz to, ka valsts lielai daļai atņēma iztikas līdzekļus. Jūs balsojāt par šiem grozījumiem. Kāpēc?
— Jā, es balsoju par šiem grozījumiem likumā. Tas ir garš stāsts. Jāņem vērā, ka tas likums nāca kopā ar visu likumu paketi 2012. gada budžeta apstiprināšanai. Bet 2012. gada budžets tika gatavots vēl pirms 11. Saeimas ievēlēšanas, faktiski bez mūsu līdzdalības, kuri tikko uzsākām darbu. Šajā situācijā veidot budžetu pilnībā no nulles būtu vienkārši neprāts, tāpēc strādājām ar finanšu ministra un attiecīgi valdības vadītāja iepriekš kopīgi izveidoto budžeta projektu, un šie likumprojekti visi nāca kopā, lai budžets atkal iekļautos noteiktos izdevumu rāmjos, lai beidzot varētu sākt mūsu valsts finansiālo attīstību.
Šo grozījumu rezultātā plānots budžeta palielinājums par 1,5 miljoniem latu, par ko es uzreiz izteicu bažas. No vienas pu- ses tajā visā ir loģika, proti, mēs sakārtojam valsts nodokļu iekasēšanas posmiņu saistībā ar precēm, kuras cilvēki ieveda legāli, bet daļa tirgoja nelegāli. Ja skatāmies no likuma un valsts viedokļa, mums jāsakārto jebkura joma, kurā jānodrošina likuma ievērošana. No otras puses, mēs zinām, un arvien vairāk nāk klāt jauni un jauni fakti, ka ar šīm likuma izmaiņām labo domu — šo sākotnēji paredzēto nodokļu ieņēmumu palielinājumu par 1,5 miljoniem latu — mēs nevarēsim īstenot, jo tās preces Latgales pierobežā tik un tā nonāk, ja ne ar “legālo”, tad ar vidējo, lielo un cita veida kontrabandu. 27. janvārī apmeklēju Viļaku, kur bija tikšanās ar to cilvēku pārstāvjiem, kuri līdz šim izmantoja agrākās tiesības ik dienu ievest likumā atļauto daudzumu ar akcīzes nodokli apliekamo preci. Viņi saka, ka ir nonākuši grūtā situācijā, jo visi labi zinām, ka pierobežā darba iespējas ir ierobežotas, tamdēļ cilvēki ir braukuši projām no pierobežas. Kontekstā ar tautas skaitīšanas rezultātiem, kuros redzam faktiski katastrofālus rādītājus, šo problēmu būtu pareizi risināt, dodot kādu alternatīvu šiem cilvēkiem pierobežā, tikai tad pieņemot šādu likumu, lai sakārtotu sistēmu. Tur jau tā lieta, ka šie cilvēki gadiem tā darīja un no tā pārtika. Negribu nevienam konkrēti pārmest, bet tomēr gribu “iekniebt” līdz šim valdošajai 20 gadu politikai, kas īsti nerūpējās ne par pierobežas teritorijām, ne par Latgali kopumā.
Tagad īstenībā mums pēc iespējas ātrāk ir jāmeklē kāds alternatīvs variants šiem cilvēkiem. Plus parādījās viena lieta, ka grozījumi likumā, iespējams, tika pieņemti, nedaudz aizmirstot par Eiropas pilsoņu kopējām tiesībām, — tas arī jāpapēta. Iespējams, tad to likumu varētu drīz vien palabot tā, lai mēs neradītu papildu sociālo un ekonomisko spriedzi.
Bet tam visam ir pozitīvais moments: es pat nedaudz esmu priecīgs, ka sacelta salīdzinoši liela ažiotāža. Šajā īsajā laikā, kad es runāju ar deputātiem, Zatlera Reformu partijā mani kolēģi uzklausīja un uzticējās manam viedoklim, jo zināja, ka esmu no Latgales, bet kopējais Rīgā valdošais viedoklis ir aptuveni tāds: “Nu, ko te tā Latgale, jums mūžīgi vajag palīdzēt, jums mūžīgi slikti, mēs mūžīgi jums kaut ko tur palīdzam, bet nekā nav.” Bet, kad Latgales plānošanas reģiona administrācija ir salikusi tos skaitļus kopā par vairākiem gadiem, mēs redzam, ka Latgales jautājumi faktiski bija atstāti novārtā. Tagad man daudz vieglāk runāt un stāstīt, redziet, kā īsti notiek. It kā sīkums — izmaiņas vienā likumā, kas skar it kā tikai pierobežu, un kas tad tur notiks? Bet tagad mēs redzam, kādu ažiotāžu īstenībā tas sacēla. Tas, savukārt, palīdz panākt ne tikai Latgales atbalsta programmas un instrumentus ilgtermiņā, kas jau bija ielikti valdības deklarācijā, bet mēs nevaram tik ilgi gaidīt. Latgalei vajadzīga palīdzība tagad, nekavējoties.
— Pieminējāt tautas skaitīšanas rezultātus, kas cita starpā liecina arī par to, ka no Latgales izbraucis ļoti daudz cilvēku. Kā mēs visi zinām no vēstures grāmatām, ja teritorija paliek tukša, tad tā agrāk vai vēlāk tiek zaudēta.
— 26. janvārī mums bija ārpolitikas debates, kas ļoti ievilkās, tālab es nepateicu savu viedokli, bet man uz mēles stāvēja tieši šī doma. Gribēju salīdzināt šos jautājumus, ka, nerisinot kādu problēmu un novedot to līdz galējai robežai, tā vairs nav risināma. Ko darīt? Es neesmu ministrijas pārstāvis, man būs noteikti šis jautājums jāuzdod tālāk un jāmēģina rast atbildi. Šobrīd man nav gatavas atbildes, kas būtu jādara, lai demogrāfisko situāciju Latgalē uzlabotu.
— Vai ticat tautas skaitīšanas rezultātiem? Vai nav pārāk optimistiski? Spriežot pēc tām tukšajām lauku viensētām, kas te Latgalē un mūsu bijušajā rajonā ir ik uz soļa, tas iedzīvotāju samazinājums ir krietni lielāks. Vai tas tā nav?
— Tas tā ir, ka patiesā situācija ir vēl dramatiskāka. Visiem mums labi zināmi uz ārzemēm aizbraukušie, kuru viena daļa deklarējusi savu dzīvesvietu šeit Latvijā. Arī mana māsa desmit gadus dzīvo ārpus Latvijas. Tāpat ir liela daļa iedzīvotāju, kam deklarētā dzīvesvieta ir šeit, laukos, mazpilsētās, bet faktiski viņi dzīvo Rīgā, piemēram, studenti. Starp maniem klasesbiedriem atradīšu ne vienu vien, kas sen nedzīvo Latgalē, bet deklarētā dzīvesvieta ir Ezernieku pagastā. Plus zemie dzimstības un augstie mirstības rādītāji, kur līmenis atšķiras trīskārši vai pat četrkārši, kā kurā vietā. Tā ir traģiska aina.
— Kurš Latvijā to vēl nesaprot? Kurš neapjēdz, ka ir jārīkojas, lai glābtu valsti?
— Droši vien visi to zina un saprot, uz to brīdi, kad par to runā. Bet, ņemot vērā, ka Rīgā iedzīvotāju skaits nav samazinājies un Pierīgā ne tik...
Ja cilvēks to neredz diendienā, tad viņš par to aizmirst vai vismaz neieliek to sev prioritāšu saraksta augšgalā. Latvijas demogrāfam Ilmāram Mežam ir vairāki interesanti raksti, es gribu ar tiem iepazīties un paskatīties citu ekspertu viedokli. Galu galā Igaunijā jau ir nodrošināts pozitīvs pieaugums ģimenēs.
— Bet konkrēti Latgalē, kas varētu būt tie instrumenti, lai vismaz reāli apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanos? Tas taču ir aktuāli?
— Visā Latvijā tas ir aktuāli, Latgalē — it īpaši. Diezgan liela uzmanība šim jautājumam tika pievērsta mūsu partijas priekšvēlēšanu programmā, kur tika paredzēti vairāki instrumenti dzimstības uzlabošanai, lai ģimenes būtu kuplākas un ar katra nākamā bērna piedzimšanu ģimenē būtu kādi jūtami atvieglojumi, lai tās justu atbalstu no valsts nodokļu atvieglojumu veidā vai citādu. Tas vajadzīgs visā valstī.
Bet kas varētu būt papildus atbalsta instrumenti, lai veicinātu dzimstību Latgalē? Ziniet, es, protams, cenšos saglabāt optimismu un pozitīvu skatu uz nākotni, cenšos meklēt risinājumus, jo tagad esmu Saeimas deputāts, ka nevaru vairs virtuvē visus vienkārši kritizēt. Kad jāmeklē konkrēts risinājums, tad mans pozitīvisms dažreiz noplok, jo reālā situācija, ja godīgi paskatāmies, ir ārkārtīgi dramatiska. Jaunas darbavietas Latgalē faktiski nerodas, paldies Dievam, ja saglabājas esošās. Plus demogrāfiskās problēmas, plus visas starptautiskās lietas, kas jāpilda gan informācijas, gan drošības, gan aizsardzības jomās... Man šobrīd nav atbildes uz visiem jautājumiem, man nav tādas īstermiņa programmas, kurā būtu desmit punktu, pēc kuru realizēšanas Latgale plauks un zels. Piedodiet — nav! Kā šādu programmu atrast, kuras būtu pirmās trīs valdības un Saeimas atbalstītās prioritātes — tas lielā mērā mums pašiem Latgalē ir jādefinē, sadarbojoties gan pašvaldību, gan skolu, gan nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. 20. janvārī bijām Daugavpilī un tieši par to runājām. Ir šobrīd daudzi priekšlikumi gan no Latgales plānošanas reģiona administrācijas, gan ekonomikas ministrija strādā pie tā. Varbūt mēs varētu Eiropas struktūrfondu līdzekļu daļu, kas netiek apgūta, pārstrukturizēt un panākt atsevišķu programmu Latgales atbalstam, tā panākt rezultātu īstermiņā, lai rodas nepieciešamais atbalsta punkts.
Vēl ir priekšlikums no pašvaldībām, kuru vairākkārt ir uzsvēris Dagdas novada domes priekšsēdētājs Stikuta kungs, proti, tajās pašvaldībās, sevišķi pierobežas pašvaldībās, kur faktiski nav ražojošu uzņēmumu, vajadzētu ļaut pašvaldībām veikt uzņēmējdarbību. Vai tā ir zivju audzēšana, lauksaimniecība vai kas cits, lai tikai radām šīs darbavietas vietējiem cilvēkiem. Lielākā bīstamība šim priekšlikumam, ko uzsver pretinieki, ir tā, ka šādā veidā tiks kropļota konkurence. Manuprāt, tajās vietās, kur šī konkurence šodien faktiski nav iespējama, ir jāļauj pašvaldībai uzlikt uz pamatiem kādu vienu otru uzņēmējdarbības jomu, un tajā brīdī, kad visi redzēsim, ka uzņēmējs var pats sevi atpelnīt un noturēt darbavietas, nav nekādu problēmu. Būs kāds privātais, kas gatavs ienākt ar savu biznesu, lūdzu, atmaksājiet ieguldītās investīcijas un turpiniet darbu. Varbūt arī kāds vietējais varēs pakāpeniski pārņemt ražošanu savās rokās un pakāpeniski atmaksāt ieguldītās investīcijas. Pašvaldības mērķis nav radīt konkurenci esošajam uzņēmējam, pašvaldības interese ir darbavietas, lai cilvēki var strādāt ne tikai skolās, bibliotēkās un citās budžeta iestādēs, bet arī tādās darbavietās, kas ir ražojošas un rada pievienoto vērtību. Jo tikai nodokļu maksātāji no tādām ražojošām darbavietām patiešām dod pienesumu budžetā, nevis tie darbinieki, kuri jau tāpat saņem algu no budžeta, kas ir otrreizēja, trīskārša, vairākkārtēja naudas griešana pa riņķi.
— Ne tikai mūspusē, Latvijā it īpaši neviennozīmīgi uztvēra jūsu rīcību, nododot deputāta zvērestu latgaliski. Ko gribējāt panākt un pateikt ar šo rīcību?
— To, ko esmu darījis vairāku gadu garumā, cenšoties panākt, lai mūsu sabiedrībā un valstī vispār būtu izpratne par to, kas vispār ir latviešu valoda, Latvijas valsts valoda, un kas šī jēdziena izpratnē ir divas latviešu valodas tradīcijas: latviešu literārā valoda un latgaliešu valoda. Tas ir mans mērķis, arī turpmāk pie šī jautājuma būs jāstrādā. Bet zvēresta nodošanai ar to visu faktiski bija ļoti maza, varbūt pastarpināta nozīme, jo skaidrs, ka ar zvēresta nodošanu es nevaru atrisināt visus jautājumus, kas ir radušies, bet nav risināti. Arī divatā mēs to nevaram. Pats par sevi zvēresta nodošanas fakts nevar atrisināt šos jautājumus vienā mirklī, bet es to darīju ne jau reklāmas, bet varbūt pat sevis dēļ. Lai pats sev apliecinātu, ka patiešām esmu latvietis, pilnvērtīgs latvietis, ka tie visi ir mazvērtības kompleksi, kas pastāv mūsu sabiedrībā un daļēji arī manī, ja nevaru runāt dzimtajā valodā. Man un kolēģim bija svarīgi pašiem sev godīgi atzīt, ka patiešām esam pilnvērtīgi latvieši arī tajā brīdī, kad runājam vienai daļai it kā šķietami kaut kādā nepareizā valodā, bet tajā pašā laikā vienīgajā mūsu patiešām dzimtajā latviešu valodā.
— Kāds tad ir rezultāts?
— Ar to vien izdevās pievērst tikpat lielu uzmanību, kādu panācu savas 4-5 gadu darbības laikā nevalstiskajā sektorā. Faktiski pēc tam vēl mēnesi sniedzām vairākas intervijas gan televīzijā, gan laikrakstiem — latviski un krieviski rakstošajiem, skaidrojām un stāstījām, ka gribam šo jautājumu aktualizēt un panākt atrisinājumu.
— Konkrēti kādu?
— Es gribu to pašu, ko katrs latvietis grib latviešu valodai. Es gribu, ka zem jēdziena latviešu valoda aptvertu abas latviešu valodas: vienu, ko saucam par latviešu literāro valodu, un otru — latgaliešu valodu. Ka šīs abas valodas daļas ir pilnvērtīgas mūsu valsts valodas sastāvdaļas. Praktiskajam ieguvumam vajag būt tādam, ka latgaliešu valoda jāmāca skolās, jo Latvijas valsts izglītības sistēma ir vienīgā valstiskā izglītības sistēma visā pasaulē, kas var nodrošināt latviešu un latgaliešu valodas mācīšanu, saglabāšanu un attīstību. Bez skolām tas nav iespējams.
— Visās Latvijas skolās?
— Vismaz Latgales skolās bērniem jāizstāsta, kas ir latgaliešu valoda, ar ko tā atšķiras no otras baltiešu valodas. Jā, nākotnē būtu labi, ja visa Latvijas sabiedrība būtu daudzmaz pilnvērtīgi informēta un izglītota par to, cik īstenībā bagāta ir latviešu valoda, ka tai nav tikai viena daļa, kas mums līdz šim ir mācīta skolās.
— Latvijas pilsoņiem referendumā drīz būs jāpauž sava griba piešķirt krievu valodai otras valsts valodas statusu vai nē. Kādas jūsu domas šajā jautājumā?
— Krievu valodas jautājums netika atrisināts, tomēr mēs redzam, ka Latvijā krievu valodas lietotājiem arī līdz šim ir dotas lielas iespējas un tiesības. Krievu valoda skan skolās, bērnudārzos, plašsaziņas līdzekļos: gan vietējos, gan pārrobežu. Latvijā un Latgalē esam rūpējušies par visām mazākumtautībām. Konkrēti Krāslavā ir poļu skola, ir rūpes par mazākumtautību kultūras saglabāšanu. Bet vienīga vietā, kur var saglabāties un attīstīties latviešu valoda, ir Latvijas valsts. Un Latvijas valstī tai tomēr jāpaliek kā vienīgai valsts valodai. Es aicinu gan latviešus, gan latgaliešus, gan krievus un citu tautību pārstāvjus saprast šo mūsu valsts pamatvērtību — latviešu valodu kā valsts valodu — un referendumā nobalsot pret ierosinājumu otras valsts valodas statusu piešķirt krievu valodai. Galu galā Latgalē gadsimtiem esam sadzīvojuši latgalieši, krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi, ebreji un visi citi. Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda, un tā mums ir jāsaglabā. Stāsti par to, ka, atbalstot krievu valodu, mēs kaut kādā veidā panāksim potenciālu atbalstu latgaliešu valodai, ir pilnīgas muļķības.
— Kāpēc latvieši nav pietiekami vienoti? Arī Saeimā tas tik skaidri izpaužas…
— Manuprāt, Latvijas iedzīvotāji, kopumā ņemot, nav vienoti, un tas, kas ir Saeimā, ir sabiedrības spogulis. Iemesli droši vien ir daudz un dažādi, bet viens no tādiem, manuprāt, tomēr ir tas, ka daļai politisko spēku bija izdevīga šāda sabiedrības polarizācija, dažādu pretēju viedokļu uzturēšana, lai visu laiku būtu berzēšanās un strīdēšanās. Es un mani partijas kolēģi cenšamies pieturēties pie tā, ka neatbalstām nevienu galēju radikālu punktu. Mums jāiet saliedētības virzībā, lai atrodam kopējos valstiski svarīgos mērķus, noliekot maliņā privātos, vienas vai otras partijas mazos mērķīšus un strādātu kopējā mērķa labā. Tāpēc notika tas, ko mums joprojām pārmet, ka aicinājām valdībā iekļaut Saskaņas centru. Daudziem būtu antipātijas, arī mūsu partijā bija antipātijas pret vienu vai otru politisko spēku, bet tieši tādēļ tas jādara, lai mēs panāktu kaut kādu lūzuma punktu valstī un panāktu šo saliedēto sadarbību valsts attīstībā. Tur ir gan demogrāfijas, gan ekonomiskie, gan Latgales pierobežas, gan latgaliešu valodas un citi jautājumi. Būtu naivi domāt, ka varam to izdarīt 100 dienu laikā, viena gada vai trīs gadu laikā.
— Uz ko var cerēt vienkāršā tauta šajā krīzes situācijā? Vai var cerēt, ka tiks saglabātas mazās lauku skolas, neaiztiks pensijas, nebūs citi negaidīti pārsteigumi?
— Tās problēmas valstī samilzušas vismaz desmit gadu un ilgākā laikā. Cerēt? Tur ir tā mūsu problēma, ka mēs visus laiku cerējām, ka Rīgā ar laiku sapratīs, laiku pa laikam atbraucot uz Latgali, un beidzot arī ieraudzīs, ka šeit vajadzīgs atbalsts — ja ne īpašs, tad vismaz godīgs atbalsts, lai šeit strādājošs uzņēmējs varētu gūt līdzvērtīgus rezultātus kā Pierīgā esošais. Sistēma jāsakārto tā, lai attīstības iespējas valstī būtu līdzvērtīgas. Cerības motīvs mums jānoliek malā. Kāpēc es iesaistījos politikā? Varēju palikt Dagdā, Daugavpilī vai Rēzeknē un joprojām cerēt, ka varbūt kāds uzklausīs. Tas mērķis tomēr bija parādīt, ka nevaram cerēt, ka mums pašiem jāiet politikā, jādara un jāmeklē risinājumi. No Latgales vēlēšanu apgabala šajā Saeimā ir ievēlēti 15 deputāti: 10 opozīcijas partiju un tikai pieci — pozīcijas. Tātad tikai šie pieci var panākt konkrētu priekšlikumu aizstāvēšanu koalīcijas un valdības gaiteņos. Mērķis būtu pakāpeniski, ja ne nākamajās, tad aiznākamajās vēlēšanās panākt, lai visi tie deputāti, kuri ir ievēlēti no Latgales, strādā Latgales labā un var panākt konkrētu priekšlikumu virzīšanu uz priekšu un galu galā apstiprināšanu. Tikai tā mēs panāksim konkrētu rezultātu Latgalē, nevis lolosim tukšas cerības.
— Paldies par interviju!
Juris ROGA