Vispirms zeme, tad - cilvēks, investīcijas...

- Valsts prezidents atbalstīja novadu pārstāvju priekšlikumu, kas paredz katram novadam nekavējoties izstrādāt individuālo attīstības plānu. Vai esat izpildījuši šo uzdevumu?

- Strādājam. Gribu akcentēt, ka nekad agrāk ne Saeimā, ne valdībā šie jautājumi nav celti dienas gaismā, jo būtībā vienmēr pastāvēja uzskats, ka visi jautājumi jāskata makro, nevis mikro līmenī. Makro līmenis ir izdevīgs, lai notušētu kopējā jūklī pierobežas atsevišķas problēmas. Prezidents uzsvēra, ka ir jārīkojas pašiem, ja vēlamies, lai Latvijas novados dzīvo cilvēki. Jāizdomā, ko darīt depresīvajos novados, kur pēdējie statistikas rādītāji gan saimnieciskās darbības, gan iedzīvotāju atražošanas jomā ir sasnieguši kritisko robežu. Jāsāk pasākumi, kuri stabilizētu situāciju. Pēc šīs tikšanās ar Valsts prezidentu visiem saaicinātajiem pierobežas pašvaldību vadītājiem dots uzdevums katram savā mikrolīmenī divu nedēļu laikā iesniegt savus ierosinājumus, ņemot vērā sava novada specifiku, izvērtēt tos punktus, kurus vajadzētu neatliekami izpildīt un varētu likt par pienākumu iekļaut darba kārtībā valdībai un skatīt Saeimā. Mēs Dagdas novadā esam apkopojuši deputātu iesniegtos priekšlikumus novada attīstības perspektīvajam plānam.

- Kāds būtu galvenais ierosinājums?

- Ir jāaptur nekontrolētais zemes izpārdošanas process, jo šobrīd ārzemju investīciju kompānijas masveidā izpērk Latvijas zemi. Vakar parakstīju atteikumu no pirmpirkuma tiesībām Asūnes pagastā par 1200 hektāriem. Tas tā notiek regulāri. Pie mums parādījušies amerikāņi, zemi pērk augstskolu fondi, pērk zviedru investori, vācieši, citviet - dāņi. Atteikt nevaram, jo pašvaldība nevar izmantot šīs pirmpirkuma tiesības - šodien likums mums atļauj nopirkt zemi tikai saimnieciskās darbības veikšanai, kas ir pašvaldības funkcijās, piemēram, ja tur ir kapsēta, kāda cita infrastruktūra. Pretējā gadījumā, ja nebūs saskaņojuma, ka zeme nepieciešama pašvaldības funkciju veikša-nai, mums to pirkumu nereģistrēs Zemesgrāmatā. Šodien aptuveni 15% zemes pierobežas teritorijā ir ārzemju kompāniju īpašumā. Ja velkam paralēles ar Abreni, tad Krievijai Latvija šo teritoriju atdeva, parakstot starpvalstu līgumu, bet šodien caur zemes legālu pirkšanu, pārdevējam saņemot aptuveni 400 latu par hektāru, Latvija pamazām atbrīvojas no savas teritorijas. Ārzemju īpašnieks iestāda mežu un par šo zemi nodokļus ilgtermiņā nemaksās, jo apmežotās zemes platības no zemes nodokļa atbrīvotas, līdz tas sasniedz 40 gadu vecumu. Zviedrijā viņš sēs kviešus, bet pie mums stādīs mežu. Tas būtībā ir zaudējums valstij. Nav arī nekur teikts, ka meža kopšanas darbos iesaistīs mūsu cilvēkus, jo var arī ievest lētu darbaspēku no citām valstīm. Kad koki būs sasnieguši noteikto ciršanas vecumu, tie, visticamāk, nonāks ne jau Latvijas kokapstrādes rūpnīcā, bet tiks transportēti uz Zviedriju. Līdz ar to būsim atdevuši daļu Latvijas teritorijas, kurā viņi būs ieguldījuši naudu ilgtermiņā, citas valsts saimniecisko lietu kārtošanai. Ir steidzami kaut kas jādara, lai no šīs teritorijas kaut kas tiek valstij, tātad arī valsts iedzīvotājiem, ja jau atdodam audzēt produkciju ilgtermiņā.

Tāpēc mūsu pirmais ierosinājums ir atļaut pašvaldībai izmantot pirmpirkuma tiesības, ar domes sē- des saskaņojumu iegādāties zemi savā īpašumā, perspektīvā veicot tajā saimniecisko darbību. Līdz ar to netiks pieļauta tālāka nekontrolēta zemes izpārdošana ārvalstu investīcijām un tās izmantošana pēc viņu ieskatiem un viņu mērķu sasniegšanai. Zeme paliks vietējo uzņēmēju apsaimniekošanai, tādējādi radot jaunas darba vietas. Mežs tiks izmantots malkas sagatavošanai, šķeldas ražošanai pašvaldības vajadzībām. Pie viena tas sakārtotu zemes cenas jautājumu - faktiski mūsu zemes tirgus cena ir daudz augstāka, nekā par to šodien maksā ārzemju pircēji.

Nesaku, ka visi tam piekrīt, bet, apkopojot deputātu ierosinājumus, kļuva skaidrs, ka tas ir stūrakmens, jo bez zemes nav jēgas nekādiem citiem pasākumiem - tie zaudē jebkuru jēgu.

- Kāds būtu otrs ierosinājums?

- Ierosinām atļaut novada pašvaldībai veikt saimniecisko darbību un būt par līdzvērtīgu uzņēmējdarbības subjektu. Pašvaldība varēs veidot uzņēmumus, kuri savukārt radītu jaunas darba vietas tajās sfērās, kurās nav saimnieciskās aktivitātes no privātuzņēmēju puses. Mēs neveidosim autoservisu, jo tie ir, arī veikalus nē, jo tie ir. Bet mēs veidotu lauksaimnieciska rakstura uzņēmumu, kurā varētu radīt darbavietas daudziem cilvēkiem. Protams, šodien iezīmējas lielas problēmas ar darbaspēku, viena daļa cilvēku jāārstē no alkoholisma, bet vienu daļu var nodarbināt, un viņi strādātu ar prieku.

- Kādus argumentus liksiet priekšā tiem, kuri uzskata, ka tas izjauks konkurenci?

- Laipni lūdzu, investējiet pierobežas novados, un mēs tikai priecātos, ka tas notiek, kā rezultātā var piedāvāt reālas darba vietas! Bet kur tas viss? Pie mums savulaik privatizēja daudz uzņēmumu, tostarp lielus: konfekšu fabriku, mēbeļu cehu, šūšanas firmu. Viss atrodas privātajā sektorā, bet kur ir darbavietas? Kurš teica, ka valsts viennozīmīgi ir slikts saimnieks, bet privātais - labs? Ir nepieciešams ekonomiski pamatots valsts regulējums, nevis kā tagad, ka visu regulē pilnīgi nekontrolējams brīvais tirgus. Gribam, lai ļauj novada pašvaldībai veikt saimniecisko darbību un būt par līdzvērtīgu uzņēmējdarbības subjektu. Tam būs nepieciešams finansējums, bet tā apjoms atkarīgs no darījumu sektora. Mēs šodien zinām, ko varam darīt, bet nevaram pateikt, kāda būs valsts rīcība: atļaus vai neatļaus? Piemēram, varam sākt kaut ar zivsaimniecību un zivju audzēšanu līdz pat zivju ikru iegūšanai pašvaldības zivju audzētavā. Kur būtu pieejama zeme, varētu organizēt darbietilpīgu kultūru audzēšanu, piemēram, ogu. Bet tamdēļ pašvaldībai jāuzbūvē liela saldētava, kur uzglabāt ražu. Ābolus ir varbūt vieglāk izaudzēt, bet ogas zemnieki audzē nelabprāt, jo tā ir darbietilpīga kultūra. To varētu darīt pašvaldība. Kāpēc cilvēkus nodarbināt nejēdzīgās lietās, ja darbaspēku var izmantot efektīvāk. Viņi varēs labi nopelnīt, jo pašvaldība nebūtu ieinteresēta pelņas gūšanā un pietiktu, lai tā būtu amortizācijas līmenī. Pārējo varam maksāt par paveikto darbu. Ja valsts paļausies tikai uz brīvo tirgu, mēs varam aiziet līdz galīgam absurdam.

- Pašvaldība arī šodien būvē dažādus objektus, kas iedzīvotājus dažreiz šokē...

- Mūsu trešais ierosinājums sasaucas ar šo tēmu. Uzskatām, ka nepieciešams ar likumu noteikt kvotu apjomu pašvaldībai, lai caur dažādiem projektiem saņemtu finansējumu pašvaldības infrastruk-tūras objektu būvniecībai vai rekonstrukcijai. Bet vajag arī paredzēt tiesības pašvaldībai pašai izvērtēt ieguldījumu virzienu un prioritātes. Nevis tā, kā tagad, kad mums pasaka, desmitā kārtā ir tautas nams vai estrāde, bet citam objektam, kas ir svarīgāks un nepieciešams āt- rāk, šo naudu novirzīt nedrīkst. Turklāt cilvēki patiesi nesaprot, kāpēc pašvaldība uzbūvē izstāžu zāli Ķepovā vai estrādi Asūnē, bet nerada ražojošu objektu? Tā-pēc vajag dot tiesības pašvaldībai pašai izvērtēt, kur attiecīgo finansējumu ieguldīt. Ja mums būtu uzbūvēta saldētava, arī tie cilvēki, kuriem ir nelielas piemājas saimniecības un nav milzu apjomu, labprāt gribētu audzēt un dodot ogas vai citu lauksaimniecisko produkciju.

- Starp citu, lielās energoresursu dārdzības dēļ pierobeža ir mazāk pievilcīga uzņēmējdarbībai nekā, piemēram, Rīga...

- Esam ņēmuši to vērā. Mūsu ceturtais ierosinājums ir ierobežot “Latvenergo” peļņu uz jaunu pieslēgumu un tarifu rēķina, nosakot 50% tarifu atlaidi depresīvajos novados. Jauni pieslēgumi saimnieciskās darbības objektiem jānodrošina par “Latvenergo” līdzekļiem. Šodien, ja veidojas jauns uzņēmums, kam vajag elektrības pieslēgumu, sākas moku ceļš. Pirmām kārtām izmaksas ir briesmīgas, tad vēl projektu tēma, saskaņojumi. “Latvenergo” ir valsts pārraudzībā, un ja valsts grib palīdzēt attīstīt pierobežā uzņēmējdarbību, tad to vajag deklarēt ar konkrētiem pasākumiem. Ja kompānijā vēršas reģistrēts uzņēmējs, kuram nepieciešams pieslēgums uzņēmējdarbības veikšanai, tad lai “Latvenergo” to nodrošina par saviem līdzekļiem. Manuprāt, tā “Latvenergo” daudzo miljonu peļņa gada no-slēgumā, kas nonāk valsts kasē, varētu būt arī mazāka, ļaujot attīstīties pierobežas reģionam.

- Ko vēl gribat ierosināt?

- Piektais ierosinājums - ir finansiāli jāatbalsta jaunu zemnieku saimniecību izveidošana, piešķirot kvotas novadiem. Jau-nietis pabeidz skolu un grib saimniekot uz savas zemes. Viņš iesniedz projektu, kuru pašvaldībā izskata un viņš var saņemt atbalstu no kvotas jaunas saimniecības radīšanai. Šodien rodas jautājums - no kurienes mums var rasties jaunais zemnieks bez naudas? Neviens nevar rasties, tam nepieciešams valsts atbalsts. Tas reāli risinās apdzīvotības līmeņa saglabāšanu un pat palielināšanu, saimniecisko rosību novadā. Bet pats galvenais, ka ar to mēs neatdosim zemi ārzemniekiem par sviestmaizi, bet saglabāsim lauksaimnieciskajā apritē. Citādi šodien zviedru pensionāru fonds pērk Latvijā īpašumus un nostiprina savu pensionāru pozīcijas perspektīvā, gūstot pienesumu mūsu teritorijā.

Tie ir pieci galvenie ierosinājumi, jo mūs lūdza pozicionēt pašu svarīgāko, lai gan sāpīgu jautājumu ir ļoti daudz, un mēs par neaizmirstam, piemēram, par akcīzes nodokli degvielai, zemajām algām, slikto ceļu tīklu, vājo sabiedriskā transporta plūsmu un citus. Aktuāla arī jauna pašvaldības dzīvojamā fonda būvniecība, jo vecais tiktāl novecojis, ka viena otra māja jau būtu nojaucama. Aktuāla ir dzimstība un atbalsts ģimenēm, lai stimulētu to pieaugumu. Var sarakstīt ļoti daudz, bet pamatu pamats ir tas, uz kā visi stāvam - zeme. Jāsakārto zemes lietas. Starp citu, mums jāskatās, lai neveidojas arī pārāk lielas zemnieku saimniecības, jo teritorijai jābūt vienmērīgi apdzīvotai, nedrīkst tā pārvērsties par tuksnesim līdzīgu - kādam pieder simtiem hektāru, bet tur nav nekādas dzīvības. Lai pierobežā vispār sāktos saimnieciskā rosība, jāsāk ar šiem jautājumiem.

Juris ROGA