• naurlip 16.07.21

    Sentēvu amata mantinieks

    Talants? Veiksme? Varbūt vienkārši ieprogrammēts gēnos? Kā lai pasaka? Tā jāsāk saruna ar un par jauno uzņēmēju, darbīgo lauku puisi Nauri Lipšānu. Ne viegla, ne izlutināta bērnība, jo 1993. gadā, kad Naurim bija tikai viens gadiņš, traģiski ugunsgrēkā gāja bojā tētis. Vienīgā apgādniece, audzinātāja un draugs Naurim un 5 gadus vecākajai māsai Jolantai kļuva mamma Vija. Jau no mazām dienā kopā ar māsu, cik tas bija viņu spēkos, palīdzēja mammai mājas darbos - gan dārzā, gan lopiņu apkopšanā. Tāpēc arī bērnībā pilnveidojās un attīstījās dažādas intereses.

    Lasīt
  • Gaļas sitenis jeb Sīpolklopsis. Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku iecienītais ēdiens

    Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku dzīve bija grūta un bez prieka. Nepārtraukti pārgājieni, cīņas, brūces, ciešanas, nogurdinoša ikdiena un retas brīvdienas. Varētu teikt, ka vienīgais viņu prieks bija maltīte. “Pusbrāļi”, kalpojot bruņiniekiem, retajās brīvdienās centās karotājus iepriecināt ar gardiem ēdieniem. Pils virtuvēs klauvēja gaļas āmuri - klops, klops, klops. Šis bija iecienītākais bruņinieku ēdiens, ko sauca – Gaļas sitenis jeb Sīpolklopsis.

    Lasīt
  • Svētais Donāt, pasargā mūs!

    Četras dienas Krāslavas Romas katoļu baznīcā notika svinīgi Dievkalpojumi par godu debesu aizbildnim svētajam moceklim Donātam. Ir pagājis 231 gads kopš laika, kad pāvests Pijs VI nākamajā svētdienā pēc svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētkiem nodibināja svinības par godu svētajam moceklim Donātam.

    Lasīt
  • Dāvanā - krusts!

    Ejot pa dzīvi, mēs visi reiz saņēmām dāvanas, vai dāvinājām tās paši sev. Bērnībā tā bija laba rotaļlieta, pusaudža gados velosipēds vai mopēds, jaunībā motocikls, pieaugušā vecumā automašīna vai māja.

    Lasīt
  • Biezpiena plācenīši: stāsts par arābu tirgotāju, slāvu versija, gardēži romieši

    Pirms runāt par biezpiena plācenīšu sarežģīto vēsturi, ir jānoskaidro biezpiena izcelsmes vēsture, kas ir iecienītāko pankūku (vai ne pankūku?) pamats un galvenā sastāvdaļa. Biezpiens parādījās nejauši, taču vēsture ir saglabājusi “izgudrotāja” vārdu. Tas ir arābu tirgotājs Kanans. Un pats stāsts, kas tika stāstīts Senajā Romā, izklausās šādi: Kanans ceļā paņēma līdzi ādas blašķi ar pienu, saule bez žēlastības karsēja, un, kad tirgotājs izsalcis grasījās padzerties pienu, viņš konstatēja, ka piens sadalījies skāba piena gabaliņos un sūkalās. Pārsteidzoši, ka tirgotājam iepatikās kaut kas, līdz šim nebaudīts. Nākamajā reizē viņš speciāli pienu saraudzēja.

    Lasīt
  • Dagda, jūnijs, karstums, tirdziņš...

    Četrdesmit astoņos nemierīgos žurnālistikas gados mana jūsmīgā sirds ir nepārtraukti lūzusi divās daļās. Krāslava pie upes, Dagda virs ezera... Un līdz šai dienai es šaubos: kas ir mīļāks un dārgāks? Vienā brīnišķīgā pilsētā esmu dzimis un audzis, otrā - ieguvis daudzus draugus.

    Lasīt
  • Sauleskalns dzīvo!

    No agras bērnības ir palikušas jaukas atmiņas par Sauleskalnu, par Sauleskalna tūristu bāzi, krogu. 70-tajos, 80-tajos gados, kad Līgo svētki netika oficiāli svinēti, Sauleskalns pulcēja vairākus simtus līgotāju no dažādām Latvijas malām. Tā kā garām manai bērnības mājai vijās mazs - tā saucamais “Zirgu celiņš”, kas veda uz Sauleskalnu, es ar interesi un labpatiku vēroju šo Līgo plūsmu. Pārsvarā tā bija jaunatne, kas mēroja ceļu ar velosipēdiem, motocikliem. Gadījās kāds gājēju - mīlētāju pārītis. Lielāki jauniešu pulciņi pa ceļam uzgrieza pat danci un jautri skandināja Līgo dziesmas. Bet pašā tumšākajā laikā varēja vērot neskaitāmu ugunskuru liesmas un kūpošus dūmus, kaut arī no manas mājas attālums līdz Sauleskalnam bija kilometri 8-9. Tā bija jautrība. Bet pēdējos gados, kad Līgo svētki ir oficiālas brīvdienas, nav vairs līgotāju, nav vairs ugunskuru, klusē Sauleskalns.

    Lasīt