Nākotnē mēs ieejam, atskatoties uz pagātni… Visai cilvēcei ir tikai divi iespējamie attīstības ceļi: progress vai degradācija. Diemžēl Latgale pašlaik piedzīvo ne tos labākos laikus.
Šajā rakstā gribu pievērst uzmanību Dagdai, kas radusies kā tirgotāju un amatnieku apmetne gleznainā ezera krastā septiņpadsmitajā gadsimtā. Pirms deviņdesmit gadiem Dagdai tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas statuss, bet 1950.gadā tā kļuva par pilsētciematu. Kopš 1992.gada šī senā apdzīvotā vieta, kas atrodas 267 kilometru attālumā no Rīgas, kļuvusi par pilsētu, bet no 2009. gada - par Dagdas novada centru.
Četrdesmit gadus ilgajā darba laikā avīzes redakcijā pieredzēju gan Dagdas uzplaukumu, gan šīs pilsētiņas, kas atrodas Latvijas austrumos, pamestību. Protams, mēs ticam, ka pienāks sengaidītais atdzimšanas laiks! Žēl, ka pēdējos divdesmit piecus gadus, lai kā mums gribētos, par Dagdas uzplaukuma periodu nenosauksi.
Vēstures gaitu ir spējīgi mainīt cilvēki - stipri, nevienaldzīgi, mērķtiecīgi. Tādi kā mans paziņa Aivars Arnicāns. Par to, kas ir karš, bijušais karavīrs un afgāņu kara veterāns zina ne jau pēc nostāstiem. Iespējams, ar to arī sākās kāre tvert ikvienu dzīves mirkli.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 6 (23.01.2015.).
.jpg)
