Šogad apritēs desmit gadi kopš Dagdas novada iedzīvotājs Aivars Brics guva smagu mugurkaula traumu, kas jauno puisi nosēdināja invalīdu ratiņos. Nelaime nāk ne saukta, ne brēkdama. Aivars šodien nav aizmirsis liktenīgo dienu – 25. augustu, kas pārvilka treknu svītru viņa plāniem un sapņiem. Paziņa aicināja jauno puisi sev palīgos pastrādāt mežā, un viņš neatteica, jo arī agrāk bija strādājis mežā. Paziņa ar motorzāģi laida kokus, Aivars vāca zarus. Viens otru netraucēja, strādājot centās uzmanīt, kas notiek tur, kur tiek zāģēts koks. Varbūt arī tālab nepamanīja citas briesmas. Bija pieliecies pēc zariem, kad lielais bērzs atsitās pret zemi, izraisīja vibrāciju un tās dēļ puisim virsū uzkrita pavisam cits nokaltis koks, kas bija iekāries zaros un kuru nepamanīja, jo visa uzmanība bija vērsta uz bērzu. Jau mežā saprata, ka ir pavisam slikti, jo kājas vairs nejuta.
Šādos brīžos cilvēks nonāk izvēles priekšā: cīnīties vai padoties liktenim! Aivars izvēlējās cīnīties, lai gan tas nebija viegli un vājuma brīži arī gadījās. Aivaram paveicās, jo viņam dzīvē visu laiku bija klāt cilvēki, kuri grūtā brīdī atbalstīja viņu kā vien spēja. Šodien viņš visus pārsteidz ar savu dzīvesprieku, enerģiju, zinātkāri un citām pozitīvām īpašībām, kuru uzskaitīšanai vajadzētu ne vienu vien avīzes rindiņu.
Juris Roga
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 6 (23.01.2015.).
.jpg)
