Pirms sešpadsmit gadiem kopā ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi laukos. Nopirkām un iekārtojām vecu, pamestu mājeli meža ielokā. Mežs mūs sargāja no vējiem, pavasara salnām. Par vētrām mēs bieži vien uzzinājām tikai no avīzēm – līdz mums bargie pūtieni nenonāca. Visu vēja spēku uz sevi uzņēma zaļais aizsargmūris-apkārt augošais mežs. Neviens no man pazīstamajiem cilvēkiem neatceras, ka šeit kādreiz nebūtu bijis mežs – cik tālu viņu atmiņa sniedzas, tas te vienmēr ir bijis.
Šodien manai mājai apkārt vairs nešalc nedz staltās priedes, nedz kuplās egles. Nav vairs kam šalkt… Nocirta. Nocirta un aizveda uz Zviedriju. Sazāģēja būvmateriālos un pārdeva. Manas egles un manas priedes. Tavas egles un tavas priedes. Jo tas bija Latvijas valsts mežs!
Ainārs Kadišs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 3 (13.01.2015.).