Skuku sociālās aprūpes centrs jau astoņus gadus ir Helēnas Muižnieces mājas. Viņas dzīvesstāsts ir notikumiem bagāts, bet pati dzīve viņu daudz nelutināja un visam bija sava cena.
Helēna ir dzimusi un augusi laukos Krāslavas pusē. Ieguva pamatskolas izglītību, kādu laiku, pirmos kolhoza gadus, strādāja fermā. Līdzīgi kā mūsdienu jaunatnei, arī tā laika jaunajām meitenēm un puišiem gribējās no laukiem aizmukt. Ja šodien katrs var brīvi izvēlēties sev dzīves ceļu, tad kolhozu organizēšanas laiks bija visriebīgākais, kāds vien varēja būt Helēnas dzīvē.
Helēna: “Tieši smagā darba kolhozā dēļ, ko pirmsākumos cilvēki darīja burtiski par velti, man gribējās ātrāk aizmukt projām uz pilsētu. To nebija tik viegli izdarīt, kā varbūt šodien šķiet jaunajai paaudzei, man nācās ķerties pie viltības. Tā bija liela epopeja — lai tiktu ārā no kolhoza, es vispirms aizbraucu uz Kazahstānu kā sezonas strādniece. Mammai vienā aploksnē nosūtīju divas vēstules. Pirmajā rakstīju, ka gada beigās atbraukšu, bet otrajā: “Mamma, es palikšu Kazahstānā, izraksti mani no kolhoza…” Viņa ar šo otru vēstuli rokās devās pie priekšsēdētāja un, asaras acīs slaucīdama, sacīja: “Izraksti meitu no kolhoza, viņa vairs neatbrauks...” Pēc tam mamma atrakstīja man vēstulē, ka esmu izrakstīta un varu droši braukt mājās. Tikai ar tādu viltību varēju tikt laukā.”
Juris Roga
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 1 (06.01.2015.).
.jpg)
