Saņemot „akceptu” braucienam uz Priežmali, jau zināju, pie kā obligāti došos ciemos. Ciemata nomalē dzīvo talantīgā skolotāja - Marija Grigorjeva. Mūs satuvināja cerību pilnais Atmodas laiks, un līdz šim laikam turpinās mūsu draudzība un saskarsme. Telefona zvans, pazīstama balss: „Lūdzu, brauciet, gaidīšu…”
Sen neesam tikušies, tāpēc mana sarunas biedrene bija ļoti sirsnīga un atklāta, bet man bija jāpaspēj pierakstīt visas viņas pārdomas. Sarunas sākumā biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka pašlaik Marija ir Priežmales ilgdzīvotāja jau piektajā paaudzē! Viņa dzimusi Foļvarkas ciemā, par kuru mēs arī stāstījām „Ezerzemes” lasītājiem. Darba stāžs skolā - 46 gadi! Jaunības gados skolotājas ģimenei bija iespēja veidot karjeru Rīgā, uz kurieni bija pārcēlušies gandrīz visi radinieki. Vēl līdz šim laikam neapklust sarunas par dzīvi galvaspilsētā, taču Priežmale jau it kā piesēja pie sevis ar neredzamiem diegiem, kas acīmredzot arī dod iespēju Grigorjevu ģimenei jau ilgus gadus saglabāt savu pasaulē labāko laimes saliņu. Bet manas vizītes dienā turpinājās pirts remonts. Savu mājīgo ģimenes ligzdu Marija un Jakovs izveidoja netālu no skolas, kurai ir atdota visa dzīve. Agrāk nezināju, ka cienījamā skolotāja ir kaislīga autobraucēja. Autovadītājas stāžs jau 33 gadi, vada jau sesto vieglo automašīnu. Pašlaik seniore labprāt brauc ar ceturtā modeļa sudrabainu „Golfu” un slavē Vācijas mašīnbūves industriju. Par to neviens arī nestrīdas…
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 99 (30.12.2014.).
.jpg)
04.07.2025.JPG)
