Dagdas pagasta iedzīvotāja, kādreizējā slaucēja Irēna Truhane arī pensijā nerod mieru. Viņa apgalvo, ka viņas dzīvē nekad nav bijis miera, lūk, šodien nākas pārdzīvot par bērniem un mazbērniem. Sarunai ar žurnālistu viņa nepiekrita uzreiz, aizbildinājās ar to, ka diez vai kādu interesē tas, kā dzīvoja viņas paaudze.
“Daudzi no tiem, kuri to visu zina, jau viņā saulē, bet jaunie mūsu stāstiem netic,” savas domas pauž Irēna. “Viņi saka, ka tas ko stāstām, nav taisnība, viņiem šie stāsti ir kā spēle, drīzāk pat kaut kas nereāls un neiespējams... Ziniet, mēs savā laikā priecājāmies par mazumiņu, no vecākiem neko neprasījām, bet tagadējā jaunatne uzskata, ka vecāki viņiem “dolžni” to un to. Manā jaunībā bija otrādi, mēs par tēvu un māti domājām, kā varam viņiem palīdzēt, kad paši sākām strādāt. Bet varbūt tai laikā mums vienkārši bija mazāk dažādu dārgu vilinājumu…”
Irēna ir vietējais cilvēks, kaut gan jaunībā gana paceļojusi pa plašo Padomju Savienību, jo tā sanāca, ka ģimeni izveidoja ar ukrainieti. Darba gaitas viņa sāka vietējā kolhoza brigādē, kad jaunatne sāka mukt no kolhoza, arī Irēna sameklēja citu darbu. Aptuveni tajā laikā arī satika savu izredzēto Nikolaju, ar kuru kopā uzbūvēja māju un izaudzināja divus dēlus — Nikolaju un Juriju.
Juris Roga
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 96 (16.12.2014.).
.jpg)
