Atrast savu sirdslietu - tā ir liela laime cilvēka dzīvē. Un, ja profesija un hobijs sakrīt, tad tiešām „visur tikai rozes zied”. Mūsu gadījumā runa ir par brīnumskaistiem akmeņiem.
Nenogurstoši meklējot interesantus sižetus rakstiem, četrdesmit gadu garumā stāstīju mūsu avīzes lappusēs par visdažādākajiem cilvēkiem, notikumiem, likteņiem. Un pēkšņi atcerējos: neesmu pievērsis uzmanību vienai no grūtākajām profesijām - akmeņkaļiem. Paldies manam paziņam Eduardam Koļedam, kurš ieteica tēmu publikācijai: „ Aiz Augstkalnes ciema ir apbrīnojams akmens skulptūru dārzs. Tas ir tavs temats.” Kad sāku apkopot informāciju, noslēpumainā meistara Alfrēda Kučika paziņas mani brīdināja par to, ka saruna diez vai ir iespējama - akmeņkalim ļoti nepatīk publicitāte. Viņš dzīvo savrup, kā vientuļš laukakmens tīruma vidū. Mani izglāba tas apstāklis, ka ļoti labi pazinu viņa vecākus, kuri bija saistīti ar rajona avīzi. Fotokorespondenta dēls nav uzdrīkstējies atteikt žurnālistam, par ko esmu viņam ļoti pateicīgs.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 94 (09.12.2014.).
.jpg)
