Jaunības dienas - neaizmirstams un romantisks laiks. Arvien biežāk domās atgriežos savā bērnības pilsētā pirms piecdesmit gadiem. Un sirdī sāk skanēt pagājušo gadu iemīļotās melodijas: „Šalc zaļais mežs”, „Pilsētas dārzā spēlē pūtēju orķestris”.
Un arī estrādes orķestris! Manai paaudzei iekritusi laimīgā loze - dzīvot tajos laimīgajos gados, kad Krāslavas parkā pie Jāņupītes sestdienās un svētdienās plašajā deju laukumā vietas visiem dejotājiem nepietika. Jaunieši, vidēja vecuma pāri, bez pārspīlējuma - visa pilsēta, nāca uz parku, lai klausītos patīkamu mūziku. Akordeons rāva pušu sirdi, raudāja trompete un vijole, dvēsele priecājās, kad skanēja klarnete un saksofons... Vasaras estrādē bieži notika koncerti, tautas svētki, vakaros - kinoseansi.
Vārdu sakot, kultūras dzīve kūsāja, un tolaik Krāslavā Edmunds Gekišs bija vispopulārākais cilvēks.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 88 (11.14.2014.).
.jpg)
