Zēni un meitenes, viņu vecāki un skolotāji, vai gribat uzzināt par dažādiem interesantiem notikumiem? Tiesa, mans stāstījums nebūs ļoti jautrs, toties tas būs no reālās dzīves, turklāt no mūsu, krāslaviešu, ikdienas.
„Es visu laiku domāju, ka varēšu atmest. Esmu stiprs, man ir draugi, mīļotā meitene... Bieži pēc klases stundas vai kinofilmas skatīšanās, sarunām skolā mēs smējāmies par skolotājiem vai policistiem, kuri mēģināja mums kaut ko iestāstīt! Kopš tā laika pagājuši gandrīz desmit gadi. Es negribu satikties ar saviem klasesbiedriem. Par ko es runāšu ar cilvēkiem, kuriem ir sava ģimene, bērni, mājas, mašīnas, vienkārši normāla dzīve? Es esmu invalīds. Es ienīstu tos, kuri ir laimīgi. Atriebšos: lai viņu bērni kļūst tādi, kāds esmu es. Lai viņi nes man savu vecāku naudu un pakāpeniski grimst tajā pašā ellē, kurā eksistēju es,” tā nesen izteicās viens no maniem bijušajiem aizbilstamajiem.
Žanna Drozdovska
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 85 (04.11.2014.).
.jpg)
