Klusāk, klusāk mammai šodien svētki!

— Svariņu kultūras namā sāku strādāt vēl padomju gados, kad pastāvēja kolhozi un sovhozi. Tolaik naudiņu pasākumiem piešķīra vairākas organizācijas – sovhozs “Voshod”, arodbiedrība, ciema padome. Tie bija trīs lieli sponsori, līdz ar to visi pulciņu vadītāji bija apmaksāti. Atceros, mums bija koris, sieviešu ansamblis, dramatiskais kolektīvs, rokdarbu pulciņš, iespējams, tobrīd bija jau arī deju kolektīvs. Katrs kolektīvs bija nodrošināts ar visu nepieciešamo, piemēram, vajadzēja skaņu aparatūru – nekādu problēmu. Kaut ko nopirka sovhozs, kaut ko - arodbiedrība. Taču bija arī medaļas otrā puse — daudz kontrolējošo struktūru, turklāt kontrolēja ne tik daudz finansiālo pusi, kas ir pašsaprotama lieta, bet gan noteica politisko līniju, norādīja, kā strādāt, kam ir jābūt uz skatuves, bieži vien pašiem nezinot, ko īsti vēlas. Kontrolēja partija, komjauniešu organizācija, arodbiedrība, ciema padome un sovhozs. Bet mēs bijām divatā – es un mākslinieciskais vadītājs un divatā ar to visu kaut kā tikām galā. Vēl kontrole bija arī no Krāslavas. Finansiāli partija un komjaunatne neko palīdzēt nevarēja, bet spiediens bija tāds, ka maz nelikās. Arī pasākumi bija stipri politizēti —neviena koncerta ievads nebija iedomājams bez patriotiskas dzejas rindām vai dziesmām.

Juris Roga
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 80 (17.10.2014.).