Jāzepa Vagaļa “muļķa” sirds

“Domāju, ka strādāt kopā ar mani nebija vienkārši: nevienam nepakļāvos, nebaidījos izteikt savas domas, varbūt arī ne vienmēr pareizas, bet nekad nenovēlu atbildību uz citiem un savu darbu veicu godam,” saka Jāzeps.

Par dzīves lutekli viņš sevi nekad nav sajutis. Kopš jaunības jau viņam bija jākļūst par traktoristu, jo bez viņa ģimenē bija vēl pieci bērni, bet tēvs zaudēja darba spējas, kad zaudēja kāju. Paldies tālaika sovhoza “Sauleskalns” direktoram, kurš noticēja 15-gadīgajam pusaudzim un parūpējās, lai Jāzepam uzticētu traktoru. Viņš arī nepievīla. Pateicoties neticamai uzcītībai un centībai, puišelis ātri vien sasniedza pieredzes bagāta mehanizatora līmeni, dienā izpildīja divas, trīs normas. Par viņa sasniegumiem tajā laikā rakstīja pat rajona laikrakstā “Komunisma Ausma”. Līdz laikam, kad viņš tika iesaukts dienestā Sarkanajā armijā, Jāzeps jau paspēja absolvēt Priekuļu lauksaimniecības tehni- kumu un agūt automahāniķa specialitāti. Viņš labi atceras, kā atbrauca uz Rīgas sadales punktu “baltā neilona kreklā un ar kaklasaiti”, bet tur viņu ātri pārģērba vecās karavīru biksēs (galifē) un plēstās sporta čībās (kedās). Pēc ierašānās kādā no Kaļiņingradas armijas daļām izrādījās, ka liktenis ar Kombuļu puisi ir izspēlējis ļaunu joku. Viņa dokumenti, kā izrādījās, līdz ar jauniesaucēju grupu devās uz valsts ziemeļiem, bet pats viņš nezin kāpēc nokļuva Kaļiņingradā. Ko ar Jāzepu darīt tālāk — priekšnieki lēma veselu nākamo nedēļu, “apbruņojot” jauniesaucēju ar slotu. Bet pēc tam bija “mācības” un rīkojums, kas jaunākajam seržantam Vagalim skanēja kā spriedums: internacionālā pienākuma veikšana Čehoslovākijā. 1968. gadā, kā zināms, Padomju armijas daļas kopā ar Varšavas Līguma dalībvalstu daļām tika ievestas Čehoslovākijā “prāgas pavasara” apspiešanai. Sākumā, pēc Jāzepa teiktā, viņš bija vada komandieris, bet tad viņam tika uzticēta “ātrās palīdzības” mašīna un pieredzes bagātā armijas ārsta, kas tajā laikā bija majors, drošība. Atcerēties tālaika notikumus Jāzepam nepatīk. Un spriedelēt par tēmu: par ko svešā zemē tika kropļoti jauni puiši. Un tika kropļoti, pirmkārt, morāli. Nevajag pat šaut cilvēkā — pietiek vien redzēt, kā māte zem tanka kāpurķēdēm met savu jaundzimušo, šādā veidā mēģinot bruņu mašīnai nobloķēt ceļu. Un, protams, divkārt ir skumji, ka dokumentu neskaidrības dēļ šie Čehoslovākijas dienesta 3,3 gadi pat netika ieskaitīti darba stāžā. It kā tāda militāra perioda nemaz nebūtu bijis.

Par laimi, pēc demobilizācijas problēmu ar iekārtošanos darbā nav bijis. Divus gadus nostrādāja par pašizkrāvēja vadītāju PMK-14, tad pārgāja uz citu “radniecīgu” organizāciju - PMK “Energostroi”, kuras vadība atradās Daugavpilī. Šeit Jāzeps nostrādāja 27 gadus, no kuriem lielāko daļu, kā viņš pats joko, skrūvēja “Iļjiča lampiņas”. Par godam veikto darbu ir bijis ne viens vien apbalvojums, tajā skaitā arī Darba Slavas 2.pakāpes ordenis. Nodienēja līdz automehāniķa amatam, bet priecāties par jauno amatu nenācās ilgi — sākās privatizācija. Visi mēģinā- jumi atrast savu nišu Jāzepam beidzās neveiksmīgi. Un viņam neatlika nekas cits, kā vien reģistrēties par bezdarbnieku biržā (nodarbinātības dienestā).

Kad biržā piedāvāja uzņēmuma “Krāslavas siltumtīkli” siltumnīcās aplaistīt puķītes — uzreiz to uzņēma kā joku. Bet pēc tam pieņēma likteni, saprotot, ka nav tāda darba, no kura cilvēkam būtu jākaunas. Tur arī notika viņu pirmā tikšanās ar Valentīnu Semjonovu, tā laika “Krāslavas siltumtīkli” galveno inženieri. Saprotot, ka Vagalim ir zelta rokas, Semjonovs norīkoja viņu darbam par santehniķi kurinātavā, bet vēlāk jau nosūtīja mācīties kursos, kur apguva augsta spiediena katlu operatora prasmes, tas arī deva Jāzepam iespēju kļūt par turboģeneratora operatoru. Jāzeps atzīstas, ka Valentīnu Semjonovu vienmēr atcerēsies ar labu vārdu, un īsi to noraksturoja: prātīgs un cilvēcīgs.

Darbs kurinātavā, maigi izsakoties, nebija no vieglajiem. Jāzeps nesteidzās mājās arī pēc 8 stundu darba dienas. Būt tur, kur esi vajadzīgs — ir tas, par ko vadība novērtēja Vagali. Un tas, kas viņam pašam vienmēr sarežģīja dzīvi. Saspīlētais darba grafiks ietekmēja Jāzepa veselību, pareizāk, sirdi. P. Stra- diņa slimnīcā viņam tika veikta operācija. Ārsti, pēc Vagaļa teiktā, “motoru saremontēja” pamatīgi, bet arī rekomendēja mainīt darba apstākļus. Tā viņš nokļuva santehniķos — sākumā kā ierindas darbinieks, bet, lūk, jau piecus gadus vada avārijas dienesta brigādi.

Kolēģi Jāzepu salīdzina ar pieredzes bagātu ārstu, kurš ātri un precīzi var noteikt slimniekam diagnozi. Veikt diagnozi “slimībai”, par ko sūdzas iedzīvotāji, Vagalis visbiežāk var vēl līdz tam (un, jāsaka, precīzi), kad brigāde atbrauc uz konkrēto vietu. Reizēm šķiet, ka katru daudzdzīvokļu māju Krāslavā viņš ir izpētījis kā savus piecus pirkstus. Un likvidēt problēmu viņš varot pat ar aizvērtām acīm. Bet, nedod Dievs, notiek nopietna avārija... Nevienam nedos mieru līdz brīdim, kamēr problēma netiks atrisināta līdz galam, un situāciju pārbaudīs pats vairākas reizes. Vārdu sakot, “večuks” var pakužināt nervus gan sev, gan saviem padotajiem. Tāds viņam tas raksturs!

“Ak, ja jūs zinātu, cik bezmiega nakšu es pavadīju šo piecu gadu laikā! Laikam gulēt man neļāva mana “muļķa” sirds: pārāk daudz uztraucos par darbu. Varbūt arī labi, ka pienāca laiks dot vietu jaunajiem,” saka Jāzeps. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pensijā ir nodarbošanās. Par savu māju viņš stāsta ar viņam piemītošo humora izjūtu: “Nopirku ne māju, bet vistu būri, bet, kā saka, acis baidās, bet rokas dara. Šodien tas, protams, vairs nav būris, bet māja.” Vagaļu mājas vislielākā vērtība, kā izrādās, ir puķes, kas šeit aug visur: gan puķu podos uz palodzes, gan piemājas dārziņā. Un Jāzepam nav kauns atzīties, ka puķu pavairošana viņam ir tāda pati kaisle kā zvejošana vai ogošana un sēņošana mežā.

Bet atgriezīsimies pie sākuma. Par to, ko domā Jāzeps Vagalis, atskatoties uz noieto dzīves posmu: “Sevi uzskatu par laimīgu cilvēku, jo Dievs man deva labu sievu un brīnišķīgus bērnus. ”Mana saulīte” — tā viņš sauc savu dzīvesbiedri Alīnu. Viņš nebaidās viņai atklāt savu dvēseli un izstāstīt, kādas problēmas viņu uztrauc. Bet, jāsaka, tas nemaz nav jādara, jo viņa jūt sava vīra noskaņojumu arī bez liekiem vārdiem. Savā ģimenē Jāzeps vienmēr var cerēt uz sa- pratni un atbalstu. Un vai tas nav galvenais katra dzīvē?

Valentīna SIRICA