Trakajiem pieder pasaule

Svetlana ir precēta sieviete, taču ar bērnu radīšanu pagaidām nesteidzas, lai gan pati nāk no daudzbērnu ģimenes. Saviem vecākiem viņa ir vidējais bērns ģimenē. Svetlanai ir divi brāļi Jevgēnijs un Vladimirs, par kuriem jāpasaka dažus vārdus, lai priekšstats par manu sarunbiedru būtu pilnīgāks. Abi brāļi kādu laiku strādāja Kuģu būves rūpnīcā, bet tad vecākais — Jevgēnijs — aizbrauca uz Norvēģiju. Svešumā viņam bija labs darbs, laba samaksa, taču jaunais vīrietis atgriezās dzimtajā pusē pie vecākiem, kuriem ir liela saimniecība. Laiks rit, jaunāki neviens nepaliekam, bet šiem bērniem gribas turpināt vecāku darbu. Tā kā Vladimirs arvien būvē kuģus, Svetlanas ģimenei ir sava saimniecība, Jevgēnijs acīmredzot ir vienīgais, kurš var turpināt vecāku darbu. Svetlana arī pārliecināta, ka šis ir retais gadījums, kad cilvēks no pagasta aizbrauc uz ārzemēm, tad atgriežas un nolemj savu dzīvi sasaistīt ar laukiem. Katrā ziņā Piedrujas pusē viņas brālis ir vienīgais, kurš tā darīja, bet par to būtu jāraksta atsevišķs stāsts.

Svetlana: “Mūsu vecāki paliek veci, bet laika gaitā viņi radījuši lielisku bāzi un žēl būtu to visu aizlaist. Īstenībā tas būtu liels grēks, ja mēs neviens neturpinātu to, kam viņi veltījuši savus skaistākos dzīves gadus. Turklāt šeit ir mūsu dzimtene!”

“Svetlana ir dzimtās vietas patriote ne vārdos, bet darbos,” apgalvo Piedrujas pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne. “Ne velti mēs virzījām viņu uz pašvaldību (Svetlana kandidēja 2013. gada 1. jūnija Krāslavas novada pašvaldības vēlēšanās no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta), bet tolaik novada ļaudis viņu vēl plaši nepazina. Domāju, ka nākamajās vēlēšanās viņai būs labas izredzes. Kad došos pensijā, es viņu labprāt redzētu savā vietā.”

Kā jau noprotat, Svetlanas dzīves ceļš sākās Piedrujas pagastā. Viņa izauga tajā ģimenē, kura ilgus gadus cīnījās par elektrības ievilkšanu, un šai cīņā ar monopolistu nāca talkā pašvaldības un Saeimas deputāti. Viņa savulaik pabeidza vietējo Piedrujas pamatskolu, kas jau labu laiku ir slēgta, taču tagad šeit ir viņas darbavieta — bijušais vēstures kabinets sadalīts divās daļās: vienā telpā sekretāre-lietvede, otrā — pārvaldes vadītāja. Šajā brīdī Svetlanā uzjundī atmiņas un viņa ar labu vārdu atceras vairākus bijušos pedagogus, kuri mācījuši viņai savus priekšmetus. Pēc 9. klases viņa devās uz Daugavpils 1. arodvidusskolu, kuru absolvēja 2004. gadā, iegūstot iestāžu darba organizācijas un vadības specialitāti. Apprecējās ar savu bijušo klasesbiedru un atgriezās dzimtajā ciemā. Sāka strādāt Piedrujas pagastā kā lauku attīstības speciāliste, pēc novadu izveides 2010. gada janvārī tika pieņemta darbā kā sekretāre-lietvede un kasiere.

Svetlana teicami runā latviski, lai gan pēc tautības ir baltkrieviete, savukārt viņas vīrs Pjotrs ir polis. Viņš saimnieko zemnieku saimniecībā “Dzintari”, kura lai arī nav jūras krastā, taču dzintars tajā ir lielā vairumā.
“Mums sava jūra un savs dzintars — graudi,” smaida Svetlana.

Abiem jaunajiem cilvēkiem ir kopīgs hobijs — motocikli. Tas arī izskaidro, kāpēc viņi nesteidzas ar bērniem, jo topošai māmiņai būs nepieciešams mierīgāks dzīvesritms. Svetlana saka — visam savs laiks, jaunībā gribas izlādēties un izbaudīt adrenalīnu.

Svetlana: “Mēs izvēlējāmies motociklus. Neesam sportisti, esam baikeri, un mums ir daudz draugu. Braucam uz salidojumiem un mīlam motociklus. Tās sajūtas nevar izstāstīt. Pirmsākumos mocis bija tikai vīram, es sēdēju aizmugurē, bet mani tas neapmierināja. Tām sajūtām ir jābūt cilvēkam iekšā. Kā lai saprotami izstāsta? Piemēram, ir cilvēki, kuri nespēj braukt automašīnā pasažiera sēdeklī blakus vadītājam. Viņam obligāti ir jābūt pie stūres. Mēs arī nevarējām sadalīt vienu motociklu, man gribējās vadīt, bet Pjotrs uztraucās par savējo transportlīdzekli un neļāva man pašai braukt. Sāku strādāt, pati pelnīju un nopirku sev oranžu motociklu. Kāds sacīs, ka tā ir izmesta nauda. Ja man būtu bērns, es nepirktu moci, bet kamēr esam jauni, vajag iztrakoties.”

Neskatoties uz karstgalvīgām izdarībām purva placī, izbraucot uz ceļa, Svetlana ļoti strikti ievēro ceļu satiksmes noteikumus un apgalvo, ka sievietes brauc ievērojami akurātāk nekā vīrieši gan ar motociklu, gan ar auto. Pat nemēģinu iebilst, jo, viņu nekavējoties atbalsta Ērika Gabrusāne, kura pati desmit gadus ziemā un vasarā ir vadījusi motociklu — baikere ar stāžu, kura tomēr silti iesaka visām sievietēm pie moča stūres ziemā nesēsties, pasaudzēt veselību.
Bet Svetlanai ir vēl kāds hobijs, par kuru viņas priekšniece tikai priecājas: “Kad pagastam vajag sveikt kādu jubilejā vai vienkārši nepieciešama ekskluzīva dāvana, mēs pasūtām to Svetlanai. Iespēju robežās viņa tiekas ar to cilvēku, kuru paredzēts sveikt, iepazīst viņu, pavēro, lai dāvana būtu atbilstoša tieši viņam.”

Svetlana darina dažādus skaistus kociņus. Tie ir tik vizuāli trausli, ka stipri kontrastē ar vēja brāļu brutalitāti. Kā tā?
Svetlana: “Es taču esmu sieviete, un man gribas būt arī sievišķīgai. Vasarā es varu sevi realizēt kā motociklists, bet ko darīt ziemā? Es ilgi domāju, ar ko tādu varētu nodarboties, lai ne tikai sevi piepildītu, bet arī cilvēku raksturus parādītu. Beidzot atradu — šajos kociņos var ievīt katra būtību. Ērikai Gabrusānei darināju rozā kociņu - es redzu, ka viņai aura rožaina. Kādam taisu zaļu, kādam kafijas krāsā. Vienam tāda, citam cita forma, bet es tieši tā redzu šos cilvēkus, kuriem veltu darbus. Ērika iekšēji man asociējas kā savvaļas orhideja. Savos darbos ielieku dvēseli un savu dzīves redzējumu. Dažus darbus var apskatīt manā kabinetā, piemēram, tos, kas simbolizē gadalaikus. Nesen taisīju kociņu vienam jubilāram — es personīgi pazīstu šo cilvēku un viņam raksturīga dzeltenā krāsa, jo viņš pēc savas būtības ir saulains.”

Bet ziemā taču ir slēpes, motociklu ripām var uzvilkt ķēdes, ir citas izklaides, lai sajustu adrenalīnu. Izrādās, ne bez tā. Arī tas bijis Svetlanas dzīvē: 'Mums bija kvadracikls, ar ko braukājām pa laukiem. Mums bija vecs Moskvičs, kuram ar trosi kabinājām klāt ragaviņas, bet tās lūza, tad gumijas laivu, bet tā plīsa, un galu galā paņēmām automobiļa motora pārsegu no citas mašīnas un vizinājāmies pa lielu purvu, kura virsmu iepriekš tīrījām ar traktora sniega lāpstu. Gadījās lauzt ribas, bet nekas, adrenalīna netrūka un vispār neskumām. Taču visam ir savs sākums un beigas, ir enerģijas izsviešana, bet pēc tam — es esmu taču arī sieviete un gribas skaisto.”

“Mums visus projektus pagastā raksta Sveta, pēc tam iegūstam finansējumu un lab- iekārtojam teritoriju,” mūsu sarunā iejaucas Ērika. “Atjaunots parks, izveidotas puķu dobes laivās, tāpat stādītas puķes dobēs, atsvaidzināta autoosta. Cilvēki, kuri to paveica, pelnījuši uzslavu, bet jābūt kādam, kurš ideju uzliek uz papīra un vajag iegūt finansējumu. Šajā jautājuma bez Svetlanas nekā.”

Svetlana ne tikai darina skaistus kociņus, bet mājās audzē puķes. Uz palodzēm aug orhidejas, bet vasarā ne tikai pie viņas ir liels krāšņu liliju klāsts, bet ļoti daudzas piedrujietes audzē lilijas. Svetlanas iecienītākā krāsa ir oranža, arī motocikla krāsa tāda. Esot pierādīts, ja katru rītu mosties un redzi apkārt oranžu krāsu, tad cilvēks uzlādējas ar pozitīvu enerģiju. Svetlana mostas oranžā istabā un viņai šī krāsa neapnīk.

Bet kāda laukos var būt izaugsme, par kuru sapņo daudzi jaunieši? Vai ir iespēja izaugsmei?

Svetlana: “Varbūt kādam šķitīs dīvaini, bet ļoti svarīgi ir būt par tās vietas patriotu, kur tu dzīvo. Kāpēc dīvaini? Tāpēc, ka šodien tas nav moderni, tāpēc, ka šodien visi mūk no valsts. Man un arī vīram daudzreiz piedāvāja pamest valsti un braukt strādāt uz ārzemēm, bet mēs ļoti mīlam vietu, kur dzīvojam. Katram vajag mīlēt to vietu, kur esi, un iespējami vairāk izdarīt tieši tai. Ne jau mantkārības nolūkā, bet vienkārši tāpat, no sirds. Mēs taču katrs labiekārtojam savu dzīves vidi. Cits to dara bagātāk, cits mazāk bagāti, kādas kuram ir tās iespējas, bet — darām. Tagad iedomāsimies, ja katrs darīs ne tikai savai mājai, bet vēl mazliet tālāk par savu māju! Piemēram, ļoti priecājos par zemnieku saimniecību “Varavīksnes”, kuru vada Pēteris Švābs. Viņi ļoti daudz palīdz pagastam. Dēls pabeidzis studijas un atgriezies tēva mājās saimniekot. Jo viņi ir savas zemes patrioti un daudz iegulda pagasta labā.”

Pārvaldes vadītāja Ērika apgalvo, ka katrā vietā ir kāds cilvēks, kurš mīl un ap šiem cilvēkiem apvienojas pārējie, kuri ir blakus.
Mēģinu izdibināt no Svetlanas, kā viņa jūtas savā darbavietā, jo ir daudz dzirdēts par vienmuļajiem sekretāres-lietvedes darba pienākumiem. Galvenais, lai kafiju māk pasniegt!

“Nē, nav taisnība,” oponē sarunbiedre. “Mans darbs ir ļoti aizraujošs un interesants, daudz jāstrādā ar cilvēkiem, jākontaktējas. Ļaudis nāk katru dienu, un katram vajag kaut ko citu. Nekādas rutīnas, visu laiku kaut ko mācies, ja nesaproti vai nezini, meklē atbildes grāmatās, internetā, ar kolēģiem kontaktējoties. Uzskatu, ja cilvēks vēlas izglītoties, vēlas būt noderīgs, tad tā arī notiek, bet ja tikai kafiju… Ja kaut kas notiek, tas skar visus, mūsu kolektīvs ir kā viena ģimene.”

Juris ROGA