Ērika Petroviča hobijs

Monētu kolekcionēšana jeb numismātika ir arī unikāla zinātne, kas pēta monētu rašanās vēsturi, tajās kaltos attēlus un naudas ap- grozību. Vārda “numismātika” saknes ir meklējamas Senajā Romā, jo “numisma” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē monēta. Un tomēr numismātika kā zinātne un aizraušanās radās, pateicoties itāļu dzej- niekam Petrarkam (1304- 1374), kurš bija savācis unikālu dažādu tautu seno monētu ko- lekciju, un tikai pēc tam sāka parādīties darbi, kas aprakstīja un skaidroja uzrakstus un attēlus uz monētām. Petrarkas piemēram sekoja daudzi Eiropas karaļi. Pāvests Bonifācijs VIII, Svētās Romas impērijas valdnieks Maksimiljāns, Ludvigs XIV, Francijas karalis, Ferdinands I, Henrijs IV un kūrfirsts Branderburgas Joahims II bija slaveni kolekcionāri. Varbūt tāpēc, ka tikai bagātnieki varēja atļauties tādu monētu kolekcionēšanu, Renesanses laikā to sāka saukt par “karaļu hobiju”.

18. gadsimtā radās pirmie mēģinājumi sistematizēt visu esošo materiālu, Halles universitātē zinātnieks I. H. Šulcs nolasīja pirmo lekciju par monē- tām. Savukārt pirmais monētu katalogs, kas dalīja tās noteiktos vēsturiskos posmos un valstīs, radās tikai 19. gadsimtā. Šajā laikā numismātika radās kā mācību disciplīna, turklāt monētu kolekcionēšana kļuva par laika pavadīšanas veidu vidējam sociālajam slānim, kas centās pierādīt savu bagātību un smalkumu.

Īpašs nopelns pieder numismātiem I. I. Ekelim (antīkās monētas), I. Maderam (viduslaiku monētas), I. Leicmanam un H. Grotem. Apvienojot numismātiku ar zinātni par naudu, H. Grote lika pamatus pārvērtībām no faktoriskas zinātnes uz sociāli vēsturisku.

Numismāti ne vienmēr pievērš uzmanību monētas mākslinieciskajai vērtībai, vienkārši kolekcionē tās, kurām ir maza apgrozība, vai tās, kuru trūkst personīgajā kolekcijā. Tas attiecas arī uz piemiņas vai jubilejas monētām, kas nelielās tirāžas dēļ uzreiz kļūst retas un to cena daudzkārt palielinās. Lai savāktu savu kolekciju, numismātiem ir jāprot sekot jaunumiem, pastāvīgi attīstīties, būt labai gaumei, centībai, un tikai tad viņi saņem estētisku prieku un īstenu baudu no pieskaršanās vēsturei. Vēl grieķu filosofs un numizsmāts Epiktēts ir devis padomu visiem kolekcionāriem — izmantot piecus maņu orgānus — redzi, ožu, garšu, kā arī uztvert tās skaņu un labi izjust monētu taktilu.

19. un 20. gadsimtā monētu kolekcionēšana iekaroja lielu popularitāti. Monētu tirgus paplašinājās ne tikai tajā ietverto antīko monētu dēļ, bet pateicoties arī ārzemju un eksotiskai valūtai. Pirmā starptautiskā numismātu konvencija norisinājās 1962. gada 15.- 18. augustā Detroitā, Mičiganas štatā. To organizēja Amerikas numismātu asociācija un Kanādas Karaliskā numismātiskā asociācija.

Šodien monētu kolekcionēšana apvieno simiem tūkstošu cilvēku, te- matika ir visdažādākā: no antīkām monētām līdz mūs- dienās apgrozībā esošās sīknaudas, Padomijas rubļiem, Amerikas dolāriem, bankas kolekcijas monētam, dažādu valstu naudas. Lūk, neliela numismātikas rašanās vēsture. Bet tagad, cienījamie lasītāji, gribu jūs iepazīstināt ar ļoti interesantu mūsu pilsētiņas iedzīvotāju, (esmu pārliecināts, ka daudzi viņu pazīst kā “Varavīksnes” skolas pedagogu) — Ēriku Zaikovski. Mēs ar viņu runāsim par viņu interesējošu nodarbi — monētu kolekcionēšanu.

— Kas jūs pamudināja uzsākt kolekcionēt monētas?

— Savu kolekciju es uzsāku, kad man bija apmēram 10 gadi. Pavasarī mēs ar puikām laidām kuģīšus pa upi un vienreiz ūdenī atradām monētu. Visdrīzāk tā bija padomju laika nauda, tomēr ūdens dēļ tā bija stipri sarūsējusi un saprast, kas bija uz tās rakstīts, nevarēja. Es to paņēmu sev. Pēc tam mēs lodājām pa Daugavas krastu, tur arī atradām vecas, sarūsējušas monētas... Arī tās paņēmu es. Daudz monētu es atradu pie vectēva laukos, piemēram, kad rakām kartupeļus. 80. gadu sākumā bija atbraukuši radi no Polijas, atstāja man poļu monētas — zlotus un grošus. Pieaugot es daudz ceļoju un, pro- tams, atstāju sev to valstu, kurās esmu bijis, monētas... Draugi man arī atveda sīknaudu un banknotes no saviem ārzemju ceļojumiem. Un tā visu liku kopējā krājkasē.

Bija laiks, kad draugi vai paziņas krāja nozīmītes, markas, kalendārus... Ko es gribu ar to teikt? Mēs aktīvi mainījāmies cits ar citu. Piemēram, es mainīju košļeņu papīriņus pret monētām. Tas bija apmaiņas princips. Kāds krāja markas, tāpēc es nolīmēju markas no poļu aploksnēm un mainījos. Tā arī papildinājās mana kolekcija ar monētām un banknotēm.

— Kā pareizi nosaukt jūsu aizraušanos? Kas jūs esat? Kolekcionārs vai vienkārši krājat monētas?

— Es tomēr neuzskatu sevi par kolekcionāru, drīzāk tas ir mans hobijs, tas, ar ko es varu nodarboties brīvajā laikā. Man nav īpaša fanātisma. Es netiecos kaut kur skriet, lai dabūtu kārtējo monētu savā krājkasē, necenšos kaut ko mainīt kā jaunībā. Ir — labi, nav — nekas traks. Īpašiem cilvēkiem tas ir dzīves stils. Viņi ir gatavi atdot visu par monētu. Es neattiecinu sevi pie tādiem fanātiķiem.

— Un tomēr kaut kas jūs tomēr piesaista...

— Hmm, es domāju, ka mani saista tas, ka jebkuras valsts un jebkura laikmeta nauda ir un paliek nauda, un tai vienmēr ir sava vērtība. Turklāt, piemēram, Katrīnas vai Pētera I laika nauda ir savā veidā ļoti skaista un interesanta. Zīmējumi, rotājumi, zīmes... Viss ir ļoti skaisti izveidots.

— Vai ir atšķirība cilvēka psiholoģijā starp tiem, kas krāj markas, monētas vai, teiksim, tauriņus? Vai arī tā ir vienlīdzīga aizraušanās, kas izpaužas dažādos veidos?

— Kaut kas kopīgs ir. Viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēks ir īstens kolekcio-nārs, vai tā ir vienkārša aizraušanās. Fanātiķim tā ir kaisle uzzināt rašanos, paložņāt dažādās interneta vietnēs, nopirkt jaunu eksemplāru, u.t.t.

— Kur jums ir gadījies dabūt monētas?

— Par naudu es nekad tās neesmu pircis, internetā arī nepasūtīju. Visas esmu atradis pats vai apmainīju jaunības gados.

— Ekonomiskajai krīzei sākoties, ļaudis aizvien vairāk iegulda līdzekļus naudas kolekcijās. Ko par to domājat jūs?

— Man ir mūsu latiņu kolekcija, kas, janvārim sākoties, ir kļuvusi par vēsturi, ir jubilejas monētas, kas maksā paprāvu naudas summu. Mazbērniem būs interesanti — tomēr daļa no vēstures, kas ir vērtība. Tagad es varu nodot jubilejas monētas, bet, kas zina, varbūt pēc vairākiem gadiem to vērtība kļūs vēl augstāka? Tās tomēr ir sudraba monētas.

— Monētu kolekcionāri uzskata, ka Latvija ir viena no pasaules līderiem ekskluzīvo monētu sfērā. Vai jūsu kolekcijā arī ir kādas retas monētas?

— Jā, ir Šveices 1710. gada monēta. Patiesībā, tā nav diez ko labā stāvoklī, no tās ir nolūzis gabaliņš. Ir arī 1638. gada monēta, to man ir atvedis brālis. Kad viņš būvēja savu māju, šo monētu viņš atrada vecajos pamatos, turklāt šīs monētas tika atvestas no Krasnodaras, tās pat nebija latviešu.

— Katru gadu Latvijā notiek kolekcionāru saiets... Vai jūs arī tajā piedalāties?

— Kā jau teicu, man tā ir tikai viegla aizraušanās, tāpēc speciāli es tādus pasākumus neapmeklēju.

— Bet internetā? Varbūt tur esat kontaktējies ar līdzīgiem cilvēkiem?

— Pāris reizes esmu sarakstījies ar kolekcionāriem no Amerikas un Kanādas, viņu uzmanību mana kolekcija nesaistīja, tāpēc par monētām jautājumu nebija.

— Kādu valstu monētas ir jūsu kolekcijā?

— Vjetnamas, Tunisijas, Ēģiptes, Kubas, Kanādas, Austrālijas, Polijas, Čehoslovākijas, Slovēnijas, Bulgārijas, Rumānijas, Vācijas, Zviedrijas.

— Un kāds ir monētu skaits?

— Grūti teikt... Man ir gan monētas, gan banknotes. Teikšu tā, ja visu mainītu vienā valūtā, es gan būtu miljonārs! (smejas)

— Visvecākā monēta un banknote...

— Banknote - 1838. gada, bet monēta 1638. gada.

— Vai ir kāda, kas jums ir īpaši vērtīga?

— Ir, sudraba pieclatnieks.

— Un pēdējais jautājums. Ja rastos piedāvājums kolekciju pārdot, vai jūs piekristu?

— Viennozīmīgi nē. Pirmkārt, par tādu kolekciju vērtīgs piedāvājums neradīsies. Otrkārt, man šī kolekcija rada nostaļģiju pēc bērnības, pēc maniem jaunības gadiem. Ar daudzām monētām un banknotēm ir saistīti noteikti stāsti. Paskaties uz vienu, atceries, kas to ir dāvinājis, no kurienes ir šī monēta, vai pats esi to atvedis, vai apmainījis pret marku vai nozīmīti. Tāpēc, pirmām kārtām, mana kolekcija ir bērnības un jaunības balss, kas ir palikusi monētās un banknotēs, sakrātajās vēl tajos brīnišķīgajos gados."

Man bija interesanti ne tikai ieraudzīt Ērika kolekciju, bet arī uzzināt viņa stāstu, jo, kolekcionējot monētas, mēs atveram daudzas interesantas lappuses, bet viņa aizraušanās ir brīnišķīgs hobijs, kas sniedz morālu gandarījumu un paplašina redzesloku.

Savukārt es labprāt citēšu Marku Šagālu: “Īstu kolekcionāru var redzēt nevis pēc tā, kas viņam ir, bet pēc tā, par ko viņš var priecāties.”

Aleksejs PIŅAJEVS