Mana skola

Domāju, lai skola patiktu skolēniem, tur jābūt silti, mājīgi, droši un ērti. Katram skolēnam skolā gribas justies kā mājās. Un savā ģimnāzijā es jūtos tieši tā.

Jūs teiksiet — tā nevar būt! Bet es teikšu tā — varat ticēt, varat neticēt!

Ģimnāzijā mācos jau otro gadu, reizēm ir tāda sajūta, ka te esmu kopš pirmās klases. Ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli. Un ar lepnumu sevi dēvēju par ģimnāzisti. Kas mani saista šajā skolā? Lai cik tas dīvaini arī būtu, bet, pirmkārt, mācības. Pret mācībām šeit ir ļoti nopietna attieksme, tās te ir pirmajā vietā. Kā nekā esam Valsts ģimnāzija — un tas skan lepni! Bet, neskatoties uz visu lielo stingrību, mācīties šeit ir jauki. Skolotāji nevis vienkārši paskaidro tēmu, bet mūs ieintriģē un ieinteresē, tādējādi tēmu apgūstam vieglāk, ātrāk un efektīvāk. Ja skolēnam ir vēlēšanās mācīties, skolotājs vienmēr būs tikai “par” — palīdzēs, paskaidros un iemācīs. Un ja kādam arī mācībās neveicas, tad palīdz gan klasesbiedri, gan skolotāji konsultācijās. Un tās vienmēr var sarunāt sev izdevīgā laikā.

Te mūs, jaunākos, neviens neuzskata par maziņajiem, neviens nestaigā pakaļ ar simts un vienu atgādinājumu, kas ir jāizdara, kas jāiemācās, kas jāpagūst. Mums liek justies pieaugušiem un pašiem uzņemties atbildību par to, ko darām. Manuprāt, tas ir liels pluss. Skolotājs vienmēr spēj dot padomu un palīdzēt. Konsultācijas nav tikai formāla pasēdēšana pie skolotāja kabinetā pēc stundām, bet gan nopietna strādāšana, gatavošanās kontroldarbiem, olimpiādēm, konkursiem. Šeit mūs māca nevis “zubrīties”, bet gan iemācīties saprast un izprast, māca būt patstāvīgiem.

Bet kas gan būtu skola bez jautriem pasākumiem? Atkārtošos, ka ģimnāzijā pirmajā vietā ir mācības, bet pasākumiem ir atvēlēta otrā vieta. Pasākumi notiek salīdzinoši reti, bet tikai tādi, kurus praktiski visi skolēni atbalsta. Liela nozīme to organizēšanā ir skolēnu pašpārvaldei. Pasākumam ir pilnīgi cita garša, kad to organizē vecāko klašu skolēni, nevis skolotāji. Bet tai pašā laikā ir vēl patīkamāka sajūta, kad mūs, jaunā-kos, uztver kā pilntiesīgus konkurentus, kompanjonus. Piemēram, dziesmu konkursos, kas ir guvuši lielu popularitāti ne tikai ģimnāzijā, bet arī novadā, mana klase bez problēmām var apsteigt lielos. Un jūs pat iedomāties nevarat, cik jauka sajūta ir tad, kad tu dziedi, bet lielie, ar aplausiem vai dziedot līdzi, atbalsta mūs. Un vēl kāds piemērs — skolā nu jau vairākus gadus norisinās erudītu konkurss “Kas? Kur? Kad?”. Šogad kārtējā konkursa kārtā, veltītai eksaktajām zinātnēm, apsteidzām lielos un ieguvām 3. vietu.

Katrai klasei ir iespēja piedalīties un parādīt sevi jebkurā skolas pasākumā. Skolā nu jau kā tradicionālus var uzskatīt tādus pasākumus kā Adaptācijas dienas (7. un 10. klašu skolēniem), rudens pārgājieni, 10.klašu skolēnu “iesvētīšana”, Skolotāju diena, Dziesmu konkursi, Ziemassvētku ieskaņu pasākums, “Gandrīz ideālā kūka” un visu skolēnu mīļākais pasākums — Sporta diena. Tā ir tā diena, kad galvenais skolā ir nevis matemātika vai latviešu valoda, bet sports. Skolēni var pierādīt savas prasmes dažādos individuālajos sporta veidos. Un Sporta dienas nagla — volejbola spēle starp skolotāju un skolēnu komandu. Šogad sporta diena bija īpaša ar to, ka pie mums bija ciemiņi — skolēni no Aulejas un Izvaltas pamatskolām. Žēl gan, ka mūsu draugiem no Krāslavas pamat- skolas nebija iespējas piedalīties kopā ar mums.

Tagad atkal par nopietno. Skolēniem, kuri ir izlēmuši mācīties Krāslavas Valsts ģimnāzijā, ir jādarbojas ar pilnu atdevi. Lai arī mani vidusskolas eksāmeni vēl ir aiz kalniem, bet es ar lielu lepnumu klausījos skolotāju stāstījumu, ka, pateicoties mūsu 12. - to klašu skolēnu panākumiem, mēs joprojām esam Valsts ģimnāzija, ka valstī ieņemam 3. vietu starp 72 pilsētu skolām, ka novadā (olimpiāžu, zinātniski pētniecisko darbu, centralizēto eksāmenu jomā) esam labākā vidusskola, ka ģimnāzisti plūc laurus ne tikai novada, bet arī reģiona un valsts līmenī, ka mūsu vidusskolēni ar saviem zinātniski pētnieciskajiem darbiem katru gadu veiksmīgi startē Daugavpilī reģionālajā konferencē un Latvijas skolēnu konferencē, ka mūsu debatētāji ir bijuši labākie valstī un deva iespēju 24 ģimnāzistiem pilnīgi par brīvu apmeklēt Strasbūru (tas mani iedvesmoja tik spēcīgi, ka pieteicos dalībai debašu klubā “Sokrāts”).

Tas viss mums, jaunajai ģimnāzijas paaudzei, uzliek sava veida pienākumu — būt labākiem. Nu un kurš gan ierindnieks nekad nav sapņojis kļūt par ģenerāli! Tā arī mēs, jaunākie ģimnāzisti, nekritīsim kaunā, bet pierādīsim, ka ģimnāzijas jaunā paaudze ir laba maiņa.

7. klases sākumā ilgi šaubījos - nākt vai nenākt uz ģimnāziju, bet pagājušā mācību gada septembra vidū svaru kauss nosvērās par labu ģimnāzijai. Šobrīd nenožēloju, ka atnācu turpināt mācības Krāslavas Valsts ģimnāzijā. Esmu pārliecināta, ka te mani gaida labas perspektīvas un lielākas iespējas turpmākajā dzīvē. Man likās, ka tā būs pareizi, un es šobrīd nemaz nenožēloju savu izvēli.

Ko gan man, skolēnam, vajag ikdienā? Neko īpašu! Laipnus skolotājus, jautrus klasesbiedrus un pozitīvu vidi skolā. Un to visu es atradu ģimnāzijā!

Karīna LIPŠĀNE, Krāslavas Valsts ģimnāzijas, 8. a klases skolniece