“Par laimi, ziemu esam pārziemojuši un pastaigas svaigā gaisā drīz vien sāksies visiem mūsu iedzīvotājiem,” saka Jeļena Vigule, Krāslavas pansionāta “Priedes” vadītāja. Viņa ļoti labi zina, ka lielākā daļa no 34 šeit dzīvojošajiem — cilvēki, kuri ļoti reti pieceļas no gultas. Un to, ka kārtējais svaigā gaisa malks priežu mežā viņiem ir labākās zāles.
Pastaigām ar saviem aprūpējamajiem gatavojas arī auklītes. Tādam lielam ratiņkrēslos braucēju skaitam, protams, spēka nepietiek. Un tieši pirts dienās, kad cilvēkiem jāpalīdz arī nomazgāties, pārģērbties, nomainīt gultas veļu. Dievs dos, ka brīvais laiks atradīsies arī radiniekiem. Bet varbūt būs arī kādi brīvprātīgie, kam pastaigas ar invalīdiem ratiņkrēslos nesagādās grūtības. Jo pasaulē taču ir labi ļaudis.
Uz bērniem ļaunu prātu netur
Alberts Jakovelis no Aulejas pagasta, kurš pansionātā tika ievietots pirms sešiem gadiem, izrādās, ir “zvaigzne”. Rudenī viņu intervēja žurnālisti no Norvēģijas. Pēc viņa stāstītā, intervētāji, novērtējot šeit dzīves apstākļus, atzina, ka cilvēki šeit dzīvo daudz labāk nekā cilvēki līdzīgās iestādēs bagātajās skandināvu valstīs. Par savu sarežģīto likteni 73 gadus vecais pensionārs, kurš zaudējis abas kājas, stāstīja ar jokiem un atskaņās. Var redzēt, ka šis cilvēks ir garā stiprs. “Ko nozīmē rūpēties par veciem cilvēkiem un invalī- diem, es labi zinu. Pats pieskatīju savus vecākus un desmit gadus apkopu savu paralizēto sievu. Tāpēc arī uzskatu, ka šādā stāvoklī kļūt par nastu savam dēlam un meitai nav godīgi. Atrast labu kopēju nav vienkārši, kaut arī saka, ka cilvēkiem nav darba. Un ja arī būtu kopēja, tad, sakiet, kā, sēžot invalīdu krēslā, var nolaisties no piektā vai ceturtā stāva, kur dzīvo mani bērni?! Pats par sevi ir saprotams — dēlam un meitai ir jāstrādā. Bet ko nozīmē dzīvot vienatnē ar televizoru un avīzēm? Šeit es varu saņemt ne tikai savlaicīgu medicīnisko palīdzību, bet arī kontaktēties ar cilvēkiem. Piebildīšu, ka šeit dzīvo arī mans bijušais kolēģis no mednieku kolektīva. Mums ir par ko parunāt, arī kārtis varam uzspēlēt. Bet bērnu rūpes un uzmanība man nav liegta, tāpēc uz viņiem ļaunu prātu neturu,” stāsta Alberts. Viņa balss ietrīcējās tikai vienu reizi — kad ar mūsu avīzes starpniecību viņš lūdza nodot pateicības vārdus Jeļenai Vigulei, ārstei Jevdokijai Jevtušokai un visam pansionāta apkalpojošajam personālam: pēc otrās kājas amputācijas pie samaņas nebiju nācis veselu nedēļu, bet Dievs tomēr lēma man atgriezties uz šīs zemes. Nezinu, kā turpmāk veidotos mana dzīve, ja ne šie ļaudis. Viņi cenšas katru manu nodzīvoto dienu padarīt gaišāku...”
Ir sarežģīti nepiekrist Albertam. Dzīves apstākļi šeit patiešām ir labi. Pansionāta iedzīvotājiem ir sagādāts viss nepieciešamais cienīgai dzīvei. Un pazūd galvenā problēma — vientulība. Tieši šīs problēmas dēļ lielākā daļa padzīvojušo cilvēku savai dzīvei pāri velk krustu.
“Pansionāts pagarināja manu dzīvi,” tā paziņoja Zinaīda Tihomirova, kura šeit jau nosvinēja 90 gadu jubileju. Tieši tā, nosvinēja — ar ziediem un dāvanām. Šī diena tika iemūžināta arī fotogrāfijās, ko salika albumā, no kura tagad pensionāre nemaz nešķiras. Šeit tiek svinētas ne tikai dzimšanas dienas un jubilejas, bet arī daudzu iemīļotie svētki — Ziemassvētki, Lieldienas un Jāņu diena. Protams, notiek arī koncerti. Ar tiem pansionāta iedzīvotājus jau ne vienu reizi vien priecēja “Varavīksnes” skolas 8.c klases audzēkņi skolotājas Lilijas Jasinskas vadībā. Bet koncerta priekšnesumiem klāt nereti vien tiek pievienoti pašcepti pīrāgi. Bērni neaizmirst arī par nieciņiem — uz pansionātu viņi atnes pirmās pavasara puķes. Jau sen ceļu uz šo iestādi ir iegaumējuši arī Krāslavas pamatskolas skolēni. Pateicoties viņiem, pansionāta halle un atpūtas istaba pārvēršas par Ziemassvētku pasaku. Bet pašlaik, jāpiebilst, sienas pansionātā rotā ārsta Vjačeslava Aprupa darinātās gleznas. Un jāsaka, ka šī nav pirmā mākslinieciskā izstāde. “Priežu” iedzīvotājiem jau bija iespēja iepazīties ar Feliksa Lukaševiča darbiem.
“Kad pie mums uzstājas bērni, man sirds gatava izlēkt no krūtīm. Es atkal it kā atgriežos savā jaunībā,” atzīstas Zinaīda Andrejevna, kura ar grūtībām valda asaras. Ar bērnu pirmsskolas audzināšanu viņa nodarbojās 43 gadus. Bērnu smieklus, kā viņai šķiet, nav aizmirsusi vēl joprojām, kaut arī dzirdēt tos nākas arvien retāk. Mīļā mazdēla Viktora meitas piedzima īru zemē, un tāpēc ir skaidrs, ka pie vecvecmāmiņas ciemos var atbraukt ļoti reti. Mani pārsteidza tas, cik precīzi 90 gadus vecā Zinaīda Andrejevna nosauc savu mazmazbērnu dzimšanas datumus, kā arī visus citus datumus, kas saistās ar Viktora ģimeni. “Labs puisis izauga,” viņa saka, noglāstot mazdēla fotogrāfiju. Un atkal traucē asaras... Zinaīda Andrejevna Viktoru audzināja līdz 27 gadu vecumam, esot arī mātes vietā, kura jau sen dzīvo Baltkrievijā. Mazdēla laime viņai ir pats galvenais. Bet arī savu likteni viņa nevaino. Ir grēks sūdzēties par dzīvi pansionātā!
Pirts diena — kā svētki. Pat lauku iedzīvotājiem jāpiekrīt, ka par tādu brīnumpirti savā laikā varēja tikai sapņot. Aprūpe un barošana — brīnišķīga, vienmēr pieejama ir jaunākā prese un grāmatas. Ir arī “pārtika” dvēselei. Uz pansionātu at- nāk visu triju konfesiju pārstāvji: Eduards Voroņeckis, tēvs Rostislavs un tēvs Andrejs. Var piedalīties grēksūdzē, kā arī uzdot kādu jautājumu, kas uztrauc. Tēvs Rostislavs, kā stāsta Zinaīda Andrejevna, nekad neatnāk tukšām rokām. Ar konfek- tēm, ar tortēm, bet visvērtīgākā dāvana — garīgā literatūra. Un beidzot vissvarīgākais — apkalpojošā personāla atsaucība ir pāri visam, bet, lūk, divām viņa vēlētos izteikt īpašu pateicību — ārstei Jevdokijai Jevtušokai un vadītājai Jeļenai Vigulei.
Svarīgāks par maizi
Norūpējušies par ikdienas rūpēm, vienmēr kaut kur steidzamies un nekad neaizdomājamies par vecumu. Nē, zemapziņā noteikti padomājam, jo taču sakām: “Neviens pat glāzi ūdens nepados...” Bet dzīvei, lai arī cik skumji tas būtu, ir viens scenārijs — līdz ar vecumu atnāk ne tikai ķermeņa vājums, bet arī vientulība.
Rūpes par novecojušiem radiniekiem ir mūsu mentalitātes neatņemama daļa. Pat ja rūpes par padzīvojušu cilvēku kļūst smaga nasta. Neskatoties uz to, ka no apkārtējiem gaidīt līdzjūtību, nav apskaužama lieta pat tiem, ko mēs apkopjam. Bet taču ārzemēs strādājošie cilvēki nekad par negodu nav uzskatījuši to, ja par viņu vecākiem rūpējas sociālie darbinieki. Bet kā saka — mums viņu problēmas!
No Jeļenas Vigules teiktā izriet, ka Krāslavas pansionāta kontingents pēdējā laikā, diemžēl, kļūst arvien jaunāks. Palielinās pirmās grupas invalīdu skaits. Daudziem no viņiem saikne ar radiniekiem ir zaudēta vai arī radinieki dzīvo ārzemēs. Viņa atceras, kā acīmredzami apskaidrojās seja vīrietim, kad pie viņa atbrauca pieaugusī meita, ar kuru viņš netikās daudzus gadus. Viņu pansionāta darbinieki sameklēja ar interneta palīdzību, pateicoties programmai “Ždi menja” (latv. “Gaidi mani”).
Kontaktu saglabāšanu ne tikai ar radiniekiem, bet arī ar bijušajiem kaimiņiem un darba kolēģiem pansionāta darbinieki tikai atbalsta. Tas cilvēkiem palīdz adaptēties jaunos apstākļos. Pansionātā dzīvojošie, kā stāsta J.Vigule, ir ļoti dažādi ļaudis, bet personāla uzdevums — darīt visu, lai viņi cik vien iespējams mazāk paliktu vienatnē ar saviem aizvainojumiem un sāpēm.
Valentīna SIRICA
.jpg)
