Slavenajā filmā par dakteri Aikāsāp Barmalejs beigās saka liktenīgus vārdus: “Visi būs laimīgi! Bet kuri negribēs, tos saliekšu auna ragā, saberzīšu putekļos un izmetīšu haizivīm. Man visi vienā mirklī kļūs laimīgi!” Kad tiek lasīta Albānijas tautas Sociālistiskās Republikas veidotāja biogrāfija, šķiet, ka šie vārdi īstenībā piederēja viņam. Vismaz viņš vienmēr rīkojās tieši tā...
Envers Hodža piedzima 1908. gadā turīgā, var teikt, bagātā, ģimenē. Viņa tēvs bija audumu tirgotājs, sadarbojās ar visu Eiropu. Viņam nebija laika nodarboties ar bērniem, tāpēc Enveru audzināja tēva brālis, kam piemita ne- parasti politiski uzskati. Tolaik Albānija pieredzēja savus ne labākos laikus. Balkānu pussala vienmēr ir bijusi Eiropas karstais punkts — pārāk daudzi vēlējās iekarot šo teritoriju. Ieguvuši suverenitāti 1912. gadā (faktiski tikai 1914. gadā), albāņi nespēja izdomāt, ko lai dara ar šo neatkarību. Envera Hodžas onkulis bija pārliecināts nacionālists, savas valsts pilnīgas neatkarības atbalstītājs. Arī brāļadēls bija tieši tāds pats... Pirmo reizi nākamais valsts vadītājs lika par sevi zināt, kad nosvinēja savu 22 gadu jubileju. Licejā, kurā viņš mācījās, pavāri un administrācija sistemātiski zaga pārtiku. Bieži vien šī situācija noveda pie tā, ka liceja audzēkņi pusdienu vietā dabūja vien zirņu plāceni un ūdeni. Studentu apņēmīgā uzstāšanās beidzās ar to, ka viņi visi bija nogādāti policijas iecirknī. Drīzumā visus nemierniekus izlaida, jo zādzības fakti apstiprinājās, administrāciju nomainīja, “nemierniekiem” tika piedots. Pabeidzis mācības licejā, Hodža devās turpināt izglītoties uz Franciju. Tur viņš iepazina komunistus, iesniedza nelielus rakstus “Juma- nite” redakcijā, piedalījās akcijās un protestos. Par to viņam tika atņemta stipendija, bet tēvs deva Enveram naudu mācībām Beļģijā, kur dēlam sagādāja ierēdņa darbu Albānijas konsulātā. Drīz vien pēc tā, kad diplomātiskās pārstāvniecības vadība uzzināja par sava jaunā darbinieka regulārajām tikšanās reizēm ar komunistiem, viņu atlaida no darba. Nācās atgriezties dzimtenē...
Dzimtenei bija vajadzīgi izglītoti ļaudis, un Envers Hodža stājās amatā tajā pašā licejā, kuru kādreiz bija absolvējis. Taču ar pedagoģisko karjeru arī nenācās viegli. Iepazinies ar Marksa un Engelsa idejām, skolotājs visai bieži novērsās no programmas, un arī viņa darbība, kas nebija saistīta ar amatu, aizvien vairāk kaitināja vadību. Rezultāts — atlaišana no darba un aizliegums strādāt valsts ietādēs, bet privātās iestādes pašas atteicās no Envera pakalpojumiem... Galvenās izmaiņas Hodžas pasaules uztverē notika, kad viņš personīgi tikās ar cilvēku, kuru līdz dzīves beigām uzskatīja par savu skolotāju, savu varoni, savu zvaigzni... Viņš satikās ar Staļinu. “Tautu labākais draugs” uzreiz saskatīja jaunajā politiķī perspektīvu “skolnieku”. Hodža palika PSRS vairāk nekā gadu, šajā laikā viņš no jauna un atkal no paša sākuma studēja marksismu - ļeņinismu - staļinismu. Studēja nopietni, no visas sirds, ar lielu interesi. Kopš pirmajām itāļu okupācijas dienām Albānijā Hodža pievienojās partizāņiem. Viņš pilnībā atdevās cīņai pret fašistiem. Karam beidzoties, Envers jau bija iespaidīgas armijas virspavēlnieks, kas piedalījās Ziemeļu Grieķijas atbrīvošanā no vācu karaspēkiem. Hodžas autoritāte nostiprinājās komunistu un vienkāršu ļaužu vidū. Pārliecinājis PSRS vadību tajā, ka Albānija “ies pa socialistiskās attīstības ceļu”, Hodža saņēma arī sava skolotāja atbalstu...
1944. gadā Envers Hodža kļuva ne tikai par partiju līderi, bet arī par savas valsts premjerministru. Sākās “reformu” laiks... saskaņā ar Marksa - Engelsa - Ļeņina - Staļina mācībām. Sākotnēji viss gāja “kā smērēts” — PSRS palīdzība nāca jau 1945. gadā. Paplašinājās sakari ar jaunajām valstīm, tika ieviesti jauni noteikumi... PSRS un Albānijas avīzes slīcināja viena otru cildinošos vārdos... Pakāpeniski nāca valsts atjaunošanas process. Bet... sākumā Hodža sastrīdējās ar Dienvidslāviju, vēlāk... Bet vēlāk ar visu pasauli. 1956. gadā no draugu saraksta tika izsvītrota PSRS un visas Eiropas valstis: varenās Ļeņina - Staļina mācības revizionisma dēļ. Vēlāk arī vērsās pret Ķīnu... Tā arī valsts dzīvoja Eiropas centrā - pilnīgā labprātīgā izolācijā...
Hodža uzsāka “Laimīgas valsts” izveidošanas procesu, ierobežojot baznīcas. Visas pēc kārtas. Katoļus turēja aizdomās par simpātiju pret Rietumiem, musulmaņus - pret Turciju. Visapkārt buržuāziskas valstis... Kolektivizācija norisinājās pēc Staļina metodes, izveidojot valstiskus kooperatīvus, kas bez īpašas atļaujas nedrīkstēja pārdot savu produkciju tirgū. Dažas produktu kategorijas (maize, piens, gaļa, vilna, olīvas, ogas, tēja) bija stingri aizliegts pārdot tirgū, valdība pati izdalīja šos produktus iedzīvotājiem. Strādājošie un kalpojošie bez maksas izmantoja sabiedrisko transportu. Pārtika — bezmaksas, atkarībā no darba vai mācību vietas. Atcelts ienākuma nodoklis. Cenas uz visām precēm samazinājās katrus trīs — čertus gadus...
Vienlaicīgi darbojās stingrs ekonomikas režīms. Visus kredītus, paņemtus no PSRS un citām savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes valstīm, Hodža pasludināja par nederīgiem. Atdot tos viņš arī negrasījās. Albānija izstājās no visām starptautiskām organizācijām (SEPP, Varšavas līgums, utt.)
Valstī valdīja slepenā policija “Sigurimi”. Par anekdoti, kurā pieminēts Envera vārds, varēja nokļūt cietumā (līdz 15 gadiem). Valstī neražoja īsviļņu radio aparātus, ārzemju bija aizliegti. Par pasaulē notiekošo iedzīvotāji uzzināja no valsts ziņām. Laulības ar ārzemniekiem bija aizliegtas. Formāli Albānija uzturēja attiecības ar 95 pasaules valstīm, bet aktīvi kontaktējās tikai ar dažām: Korejas Tautas Demokrātisko Republiku, Kubu, Rumāniju, Vjetnamu, Irānu, Irāku... Valstī bija stingri reglamentēti morāles standarti, saistīti ar apģērbu, frizūrām. Ir bijuši gadījumi, kad ārzemniekus (no draudzīgajām valstīm, protams,) no lidmašīnas uzreiz sūtīja uz speciālām frizētavām (vīriešus pārāk garu matu dēļ) vai steidzami uz šūšanas darbnīcu (džinsa bikses un īsi svārki Albānijā nebija atļauti!). Pastāvīgi norisinājās valsts aparāta “tīrīšana”. Meklēja “ienaidniekus”, atrada, lika cietumos, nošāva. Kā jebkurš tirāns, arī Envers braši izrēķinājās ar saviem līdzgaitniekiem... Viņš uzskatīja, ka komunistiem nav un nevar būt nekādu privilēģiju. Tāpēc pastāvīgi samazināja ierēdņu algas, lai tās palielinātu strādniekiem un zemniekiem. Visiem nepietika…
No otras puses, nevar teikt, ka Albānija bija pilnīgi izolēta. Nepieciešamības dēļ Hodža “izlīga mieru” ar dažām valstīm, lai vismaz kaut kādā veidā atsvaidzinātu tirdzniecību un iepirktu rūpnīcām nepieciešamo aprīkojumu. Miera izlīgšana periodiski notika te ar Itāliju, te ar Franciju, te ar Grieķiju. Par nemainīgu ienaidnieku palika vien PSRS, Dienvidslāvija, Ķīna, ASV. Šeit ne par kādu miera izlīgšanu nevarēja būt ne runas...
Vai Hodža padarīja savu tautu laimīgu? Kas to lai zina... Zināms ir tikai tas, ka ēkā, kas ir paredzēta Envera Hodžas muzejam, tagad ierīkota diskotēku un izstāžu zāle. Valstī ir daudzpartiju sistēma. Radās bagātnieki, nabagi. Vidējais slānis tikai sāk parādīties. Pakāpeniski Albānija atveras pasaulei. Tūristi valstī veļas kā lavīna, šeit ir, ko redzēt...
Uz bijušā līdera Envera Hodžas, kurš kādriez bija sapņojis par pilnīgu savas valsts neatkarību un laimi, kapa vienmēr ir svaigi ziedi. Bet albāņu jaunieši nēsā džinsa bikses...
Nevienu nevar padarīt laimīgu piespiedu kārtā pat tad, ja ir ļoti liela vēlēšanās...
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
