Kāda nacbola stāsts

Melnais nacbols

Beness Aijo ir nozīmīga figūra mūsdienu Latvijas vēsturē. Tumšādainais nacionālboļševiks nāk no Rēzeknes. Turklāt viņš ir dzimis kā Latvijas pilsonis un audzis vecticībnieku ģimenē. Vētrainajos 1990. gados Aijo aizrāvās ar politiku un pievienojās nelielai latviešu nacbolu grupai. Starp citu šī organizācija Latvijā vienmēr ir bijusi ārpus likuma un piesaistīja vietējās drošības iestāžu īpašu uzmanību. Nacbolos iestājās tikai “karstgalvji”, jo nekādas priekšrocības tas nesolīja, tikai nepatikšanas. Radikāļu akciju dēļ jaunietim pastāvīgi radās problēmas ar likumu.

Vēlāk tumšādainais aktīvists pazuda no politiskās skatuves. Pēc neoficiāliem datiem, viņš kādu laiku pavadīja vienā no Āfrikas valstīm — savā vēsturiskajā dzimtenē. Vēlāk, kā daudzi Latvijas jaunieši, pārcēlās uz Lielbritāniju, lai pelnītu naudu. Pēdējā laikā Aijo strādā būvlaukumā. Varētu domāt, ka viņš nomierinājās un aizmirsa par “proletariāta revolūcijas” ideāliem. Taču februārī viņa vārds atkal parādījās avīžu pirmajās lappusēs, un tas bija sakarā ar notikumiem Ukrainā.

Revolūcijas eksports

Jaunais cilvēks nokļuva Simferopolē un iestājās Krimas pašaizsardzības brīvprātīgo kārtā. Tas notika neilgi pirms referenduma par pussalas atdalīšanu no Ukrainas. Tad Krimā norisinājās nemieri, bet Ukraina un Krievija gandrīz atradās uz kara sliekšņa. Pēc Aijo vārdiem, “Krimas biedri” sākumā izrādīja neuzticību: tumšādains, krieviski runājošs, turklāt ar Latvijas pasi. Taču drīzumā viņi sadraudzējās.

Pēc Benesa teiktā, viņš bija gatavs izliet asinis, aizstāvot Krimu no “banderiešiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neilgi pirms tā viņš pabija Palestīnā, kur izgāja lauka mācības un pat piedalījās sadursmēs ar Izraēlas karaspēku.
Kad Krima nonāca Krievijas varā, bet pašaizsardzība tika likvidēta, Aijo un viņa biedru grupa pārcēlās uz nemierīgo Doņecku. Tur viņš arī sevi pasludināja par kaislīgu cīkstoni pret jauno Ukrainas režīmu. Internetā parādījās daudzi video ar viņa emocionālajām uzstāšanās runām masu mītiņos.

Skumjas beigas

Protams, nacbola aktīvajai darbībai pievērsa uzmanību arī varas struktūras. Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde uzsāka pārbaudi sakarā ar viņa dienestu citas valsts militārā organizācijā. Lieta ir tajā, ka Latvijas likumi aizliedz veikt pilsoņiem līdzīgas darbības bez valdības īpašas atļaujas. Aijo steidzās paziņot, ka “Latvijas režīms atņem viņam pilsonību”. Tomēr tā nav patiesība. Vispirms ir juridiski jāpierāda, ka Aijo piedalījās pašaizsardzībā. Arī pēc tam atņemt viņam Latvijas pasi var tikai tajā gadījumā, ja būs noteikts, ka viņš ir citas valsts pilsonis. Tāpēc tikt vaļā no aktīvista Latvijai pagaidām neizdosies.

Tikmēr aktivizējās arī Ukrainas vara. Doņeckas gubernators Mihails Taruta piedraudēja, ka visus provokatorus izdzīšot no valsts. Atbildot uz to, Aijo paziņoja: “Fašistu Tarutu ir pašu jāizsūta no Donbasa.” 1. aprīlī jauno vīrieti aizturēja vienā no Doņeckas privātdzīvokļiem un izveda uz Kijevu. Ar īsziņu palīdzību viņš paziņoja līdzstrādniekiem, ka viņu apsūdz bruņota apvērsuma rīkošanā ar mērķi gāzt valdību un apdraudēt Ukrainas teritoriālo integritāti. “Mani ved uz Kijevu. Priekšā un aizmugurē operatīvās mašīnas ar bākugunīm. Kā bīstamu noziedznieku,” paziņoja viņš.

Ja Ukraina nolemtu saukt pie atbildības Aijo pēc panta par valsts apvērsumu, viņam draudētu ļoti skarbs sods. Bet Ukrainas Drošības dienestā paziņoja, ka radikāli vienkārši izraidīs no valsts teritorijas, bet ne uz dzimto Latviju. Pēc Aijo vārdiem, Latvijā viņu bija gatavi uzņemt tikai “apsardzes uzraudzībā un ar specreisu”. Rezultātā viņu izsūtīja uz Lielbritāniju. Līdz ar to mūsu drošības dienestiem nebija jālauza galva, ko iesākt ar šo dāvanu. Skaidrs ir viens — Beness Aijo vēl ne reizi vien atgādinās par sevi. Jo, kā teicis domātājs Viljams Ralfs Indžs, “garlaicība — lūk galvenais iemesls revolūcijai.”

Viktors ŪDRIŠS