Par Krāslavas autoostas šoferi Antonu Pontāgu, kurš veic reisus uz Dagdu, Asūni un Aglonu u. c. ar cieņu atsaucas gan pasažieri, gan kolēģi. Tas ir cilvēks, kuram nemēdz būt slikts garastāvoklis. Vismaz, skatoties no malas, tā šķiet. Bet autoostas direktore Zinaīda Plociņa apgalvo, ka viņš ir arī tas darbinieks, kurš nekad neatsaka. Viņš vajadzības gadījumā ir gatavs aizstāt citu šoferi kaut naktī.
Krāslavas autoostas kolektīvā Antons strādā jau desmit gadus. Pirms tam jau bija uzkrājis 10 gadu pieredzi, strādājot par šoferi Asūnes pa- gastā. Krīzes gados pagasta vadība paši uzturēja autobusa satiksmi maršrutā Dagda - Indra - Krāslava. Saprotams, ka šos pienākumus, kā arī vietējo bērnu pārvadāšanu, pagastā nekad neuzticētu bezatbildīgam cilvēkam vai, kā mēdz teikt, garāmgājējam.
Atzinību sava ciema iedzīvotāju vidū Antons Pontāgs ieguva jau tolaik, kad sāka strādāt dzimtajā kolhozā “Ļeņina ceļš”, kas vēlāk tika pārveidots paju sabiedrībā. Jāpiebilst, ka jau tad par viņu rakstīja rajona avīze, jo viņš vairākkārt pļaujas laikā bija līderis starp šoferiem pēc aizvesto graudu kravu skaita. Kad paju sabiedrība izjuka, viņam tika piedāvāts darbs pagastā. Viņš bija Asūnes pagasta padomes deputāts divos sasaukumos. Paguva pat trīs gadus neklātienē studēt Jelgavas lauksaimniecības aka- dēmijā, auto-traktoru fakultātē.
Pēc Dagdas tehnikuma absolvēšanas Antons, protams, varēja iekārtoties darbā pēc savas specialitātes — meliorācijas darbu mehanizators, bet nācās sēsties pie kravas mašīnas stūres. Dzīve iekārtojās tā, ka viņš bija mātes , kura zaudēja redzi, vienīgais balsts. Viņš, pirmkārt, darīja visu, lai atvieglotu viņas dzīvi. Savu siltumu un rūpes Antons mātei veltīja līdz viņas pēdējai dzīves dienai. Jāpiebilst, ka tikai pēc mātes aiziešanas mūžībā, viņš varēja pārcelties uz dzīvi Krāslavā un piepildīt savu seno sapni — kļūt par pasažieru autobusa šoferi.
SIA “Daugavpils autobusu parks” Krāslavas filiālē šobrīd strādā gandrīz 20 šoferi un, pēc uzņēmuma brigadiera Česlava Blaževiča domām, labus vārdus var teikt par daudziem. Skumji, protams, ka krīzes gados šī profesija ir zaudējusi prestižu. Kādreiz iegūt darbu autobusu parkā nebija viegli. Un šeit nedrīkst nenovērtēt profesionālismu, kas neaprobežojas tikai ar prasmēm vadīt autobusu un ceļu satiksmes noteikumu zināšanām. Pasažieru autobusu vadītājiem, kā nevienam citam, ir jāpārzina drošas braukšanas tehnika, viņiem jāpiemīt ātrai reakcijai un prasmēm pareizi rīkoties ekstrēmās situācijās. Un, protams, ir jāpārvalda tehniska rakstura lietas, lai atrodoties ceļā, varētu tās novērst un veiksmīgi sasniegt maršruta galapunktu.
Par prasmi kontaktēties ar cilvēkiem — īpaša saruna. Pirms došanās reisā šoferim ir jāapbruņojas ar pacietību un draudzīgu attieksmi. Pasažieru vidū ir gan gados veci cilvēki, gan slimnieki, kuriem nepieciešama ne tikai uzmanības izrādīšana, bet arī palīdzība. Kāds braucējs jau no paša rīta, kā saka, izkāpis no gultas ar kreiso kāju, un savu nepatiku izgāž uz visiem pēc kārtas. Gadās satikt arī pārāk jautrus cilvēkus, pareizāk sakot, tādus, kuri ir kunga prātā. Tādiem nav rakstītu noteikumu un arī ar viņiem jāprot atrast kopēju valodu.
Antonam Pontagam, pēc Česlava vārdiem, piemīt visas vajadzīgās īpašības. Un vēl kāda īpaša — viņš ir pirmais, kurš steidzas palīgā kolēģiem, ja tiem gadījušās nepatikšanas darbā vai ģimenē. Starp citu, ne tikai kolēģiem. Uz karstām pēdām viņš dodas uz dzimto Asūni, lai palīdzētu radiem un draugiem.
Visuzticamākais balsts Antonam, protams, ir viņa ģimene. Žēl, ka kopīgas brīvdienas ir retums: sieva strādā par pārdevēju un viņai ir jāpielāgojas grafikam, meita mācās Rēzeknē. Taču kopīgās brīvdienas paliek atmiņā uz ilgu laiku: vai tas ir brauciens uz tuvējo Daugavpils baseinu vai ziemas makšķerēšana.
Diemžēl, bet nevienā maršruta autobusā ar Antonu Pontagu pie stūres man nav ga- dījies braukt. Bet biju priecīga par iespēju, iepazīt apburošu un kautrīgu cilvēku, kurš nežēlojas par dzīvi. Sen nebiju dzirdējusi līdzīgus vārdus: “Paldies vadībai, ka noticēja man un pieņēma mani darbā”.
Valentīna SIRICA
.jpg)
