Latgales pauguri un ūdeņi stiprāki par visu!

Viņas bērnība pagājusi Šķaunes pagastā. Meitene auga nelielā ģimenē, kopā ar jaunāko māsu Elizabeti, mammu, tēti un vecmāmiņu. Par pirmo skolu kļuva Muižnieku sākumskola.

“Man bija superīga skolotāja Eleonora Brice, kura vairāk nekā 50 gadus mācīja bērnus,” atceras sarunbiedre. “Tā bija pirmā skolotāja, kura palika atmiņā ar to, ka parādīja, kādam vispār jābūt skolotājam. Kā viņam jāuzvedas sadzīvē, kā jāizturas pret bērniem un apkārtējiem, pret vidi. Atceros, savulaik Muižniekos iestādīja ābeļdārzu, mēs, skolēni, ābeles kopām. Viņa viena pati mācīja četras klases, tad atnāca Veronika Meikšāne un skolotājas bērnus sadalīja. Pie Veronikas, kura arī bija laba skolotāja, mācījās mana māsa. Pēc četriem gadiem es devos mācīties uz Tīmaņu astoņgadīgo skolu, bet no turienes — uz Šķauni, kur pabeidzu astoņas klases un izlaidumu nosvinējām vēl vecajā skolā.”

Ināra turpināja izglītoties un devās uz Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu, kuru nepabeidza, jo izveidoja ģimeni un aizbrauca dzīvot uz Taškentu Uzbekijā. Mammai ar tēvu bija par vēlu ko iebilst, viņi tika uzaicināti uz kāzām, kuras svinējām 28. decembrī. Vīrs Viktors no Uzbekijas Rīgā strādāja par santehniķi un iepazinās ar latviešu meiteni, kurai tikko bija apritējuši 19 gadi. Kur viņai bija prāts triekties uz valsti, kur valda sveša kultūra un pavisam citas tradīcijas?

“Jā, tā ir Āzija,” Ināra atmiņās kavējas. “Janvārī izbraucām no Rīgas, te kupenas un -20, bet galapunktā ne sniega, ne sala, tikai peļķes. Tad man pielēca — 3600 km līdz mājām! Mīļais cilvēks, kur 19 gados ar savu naivumu un stulbumu esi atpērusies...”

Kad es tur stāstīju, ka esmu no Rīgas, uz mani skatījās kā uz nepilnvērtīgu. Mīļo, bērniņ, tu taču dzīvoji Rīgā! Ko tu brauci šurp? Rīga viņu uztverē bija kaut kas vienreizējs, pat Londona tolaik tur neko nenozīmēja. Ja sacīju, ka esmu latviete, man atbildēja: “O, zinām, Vilis Lācis “Zvejnieka dēls”!” Tad vēl tika saukta Laima Vaikule un Raimonds Pauls, un jā — latvieši tādi nedzērāji, tādi strādīgi. Kur tik saskāros ar cittautiešiem, man nekad neviens neteica neko sliktu nacionālajā jautājumā. Es strādāju veikalā par pārdevēju, strādāju hematoloģijas institūtā, nekad nebija problēmu. Varat iedomāties divi miljoni iedzīvotāju — visa Latvija vienā pilsētā! 16 stāvu mājas. Bet mani pārsteidza kas cits — Taškentā uz 1. un 2. stāva logiem bija restes. Tādu brīnumu tā laika Rīgā nebiju redzējusi. Man to skaidroja, tā: “Lai dzīvoklī nelīstu zagļi!' Bet no otras puses uzbeki bija ļoti kārtīgi ļaudis. Latviešiem un citām tautām ir stereotips, ka sievietes tur apspiestas. Uzbeku sieviete zina savu vietu, bet apspiesta viņa nav. Pie mums sievietei mute vaļā un uz priekšu. Viņām pat apģērbs ir savādāks nekā šeit, viņas nekad neskries laukā pusplikas. Tam visam ir dziļas saknes, visam ir savs loģisks pamatojums, piemēram, sievietes veselības saudzēšana.
Vīriešiem ir savi likumi. Kādam jautāju, kāpēc viņš neprecas. “O, nē, es nevaru precēties, jo nevarēšu uzturēt ģimeni!” Pie mums vispirms precas, tad taisa bērnus un tad tikai sāk domāt, vai spēs uzturēt ģimeni. Tur citādāk: “Ko kaimiņi sacīs? Pie manis neies neviena, jo es tāds esmu, ka nevaru uzturēt ģimeni un negribu citiem būt par nastu...”

Ināra apgalvo, ka vīra ģimene viņu uzņēma ļoti labi, tomēr jau pēc trim gadiem viņa visu pameta un atgriezās mājās jau ar citu vīru, ar kuru iepazinās Taškentā. Vadims izrādījās viņas īstais, bet ar Viktoru izšķīrās, jo: “Dzīve patiesi ir raiba kā dzeņa vēders. Biju naiva Latgales meitene, es sapratu dzīvi pa savam, viņš — pa savam. Viņa uzskati man nebija pieņemami!” Vadims iekārtojās darbā cūkkopības kompleksā, arī Ināra sameklēja sev darbu. Jaunajai ģimenei piešķīra vienistabas dzīvokli Krasnopolē, pēc pirmā dēla piedzimšanas viņi tika pie divistabu dzīvokļa Muižniekos. Tur dzīvoja ilgi, bet nomira Ināras mamma un viņas tēvs palika viens Novičkos. Ināra ar ģimeni atsaucās tēva aicinājumam pārcelties uz dzīvi pie viņa. Tā arī tur dzīvo šobaltdien.

“Ar vīru esam izaudzinājuši trīs dēlus”, turpina sarunbiedre. “Severjans strādā tepat Šķaunē, viņš ir arī mednieks. Raimonds un Dmitrijs dzīvo Rīgā — abi īrē vienu dzīvokli. Starp citu, visi dēli ir pavāri, arī Severjans laiku strādājis kā pavārs, lai arī viņa specialitāte ir autoatslēdznieks. Strādāja arī Rīgā ”Maximā”, bet tad atgriezās laukos. Var teikt, ka arī Raimonds ir pavārs, lai gan Dagdas arodvidusskolā izmācījās par būvstrādnieku. Dmitrijs uzreiz mācījās par pavāra palīgu.”

Būdama invalīde kopš bērnības, Ināra gadiem ilgi neizmantoja viņai pienākošās privilēģijas. Invaliditāte izpaužas kā kustību traucējumi, bet, kā pati apgalvo, tas viņai dzīvi neapgrūtina. Protams, ir lietas ko nevar atļauties, bet tas nenozīmē, ka tamdēļ viņai būtu slikta oma. Kamēr neizjuka lielvalsts, Ināra nevienu dienu nebija izmantojusi iespēju saņemt pensiju, viņa strādāja. Kad juka un bruka sovhozi un kolhozi, radās jautājums — kā paēdināt bērnus?

Ināra: “Es atbraucu atpakaļ no tālās Taškentas un gāju strādāt par piena savācēju. Es svēru 48 kg, piena kanna — pāri 40 kg. Bet galvenais bija to pareizi paņemt, pirms celt. Sākumā vācu pienu ar zirgu, kuru pati iejūdzu, baroju, vedu ganībās. Tad sovhozs deva motorizētu transportlīdzekli, katru dienu citu, tad — traktoru, kas jau bija pastāvīgi. Savi lopi arī bija. Vīrs strādāja cūkkopības kompleksā par santehniķi-atslēdznieku. Pēc tam kādu laiku lauksaimniecībā, bet nesen nomira. Kopā nodzīvojām 27 gadus, divatā izskolojām bērnus. Sākumā viņi mācījās Šķaunes skolā, tad Aglonas internātskolā. Nebija citas izejas, jo juku laikos neviens mums nepalīdzēja. Katrs šeit cīnījās par savu laimi, kā prata. Lai arī bērni bija tālu no ģimenes, viņi izauga par krietniem cilvēkiem un palika Latvijā. Severjans principiāli pateica: “Lai brauc uz ārzemēm kaut vai visi, es palikšu Latvijā un gan jau kādam noderēšu!” Raimonds pabija Vācijā, pietika ar trim nedēļām. Atgriezās un pateica: “O, nē, es palieku Latvijā!” mēs bijām sarunājuši, ka viņš neies projām no darba, aizbrauks atvaļinājumā un pastrādās, lai saprastu, vai vērts. Neieraudzīja nekādu izdevīgumu. Dmitrijs man sacīja tā: “Ja Rīgā gadījumā palieku bez iztikas, tad man ir lauki, kur atgriezties!”

Liktenis Inārai uzsūtīja vēl vienu pārbaudījumu — onkoloģisku slimību. Bet arī tas sievieti nesalauza, un nezinātājs nekad nespētu viņā saskatīt sirdzēju. Viņa vienmēr ir gaidīta Dagdas invalīdu brālībā “NEMA”, kur pievēršas labas omas uzturēšanai, jo patīk čivināt un izklaidēt citus. Viņa nevar dzīvot bez darba. Pirms gada strādāja subsidētā darba vietā invalīdiem, tagad APSD, nesmādē arī ogošanu un sēņošanu. Tai pašā laikā daudzi veseli cilvēki izsaka nepatiku un pārmetumus valstij un pašvaldībai!

Ināra: “Es būšu nesaudzīga — tās ir viņu problēmas! Savas dzīves laikā paspēju trīs gadus nostrādāt pie saimniekiem Cēsu rajonā. Bērni bija internātskolā, es devos uz turieni, kad šeit vispār nekā nebija. Pagastā sacīja — jūsu bērni, jūsu problēmas. Visi mani bērni pabija Cēsīs un palīdzēja man. Saimnieki gribēja, lai es palieku, lai pārvācamies turp visa ģimene. Vienreizēji cilvēki, bet es nevarēju bez Latgales pauguriem un ezeriem, atbraucu mājās. Būdiņa Latgalē, bet mana.”

Ināra nevairās mācīties. Pabeigusi aprūpētājas, aukles un datorkursus, gaida vēl kādus. Pagai-dām nekā piemērota nav. Gribētu apmeklēt nevalstisko organizāciju dibināšanas kursus, kas viņasprāt ļoti aktuāli no centra vistālākajam pagastam. Ināra ir bijusi arī audžumāte pieciem bērniem.

Ināra: “Mums te bija viena ģimenīte, mamma ārstējās no alkoholisma un es viena pieskatīju viņas piecus bērnus — visi sveiki un veseli, tagad citā audžuģimenē. Jā, tas prasīja daudz pacietības un nervu, jo vajadzēja sākt no nulles. Uzvedības, runas problēmas. Pastrādāt vajadzēja nopietni, vakarā kritu nost no kājām, galvenais, lai bērni aizmigtu pirmie. Tas ir ļoti labs veids, kā tikt vaļā no liekā svara.”

Ir tikai viena lieta, ko Ināra nespēj. Savulaik uz Taškentu un mājup viņa brauca ar vilcienu. Labāk trīs diennaktis vilcienā, bet uz zemes. Viņa nekad nelidoja un negrib lidot. Taču ceļot viņai patīk, tieši pa Latviju.

Juris ROGA