1. aprīlis — nav nopietns datums; jautras izspēles, māņi, joki, “pavilkšana uz zoba” — pirmā aprīļa neatņemams atribūts. Šajā dienā piedzima dzejnieki Vijons un Rostans, rakstnieki Gogolis un Volless, aktieri Simonovs un Bortnikovs un daudzi citi. Daži no viņiem lepojās ar savu dzimšanas dienas datumu, kādam tas bija vienaldzīgs, kāds to atcerējās kā personīgu traģēdiju. Viens no politiķiem, kas piedzima 1. aprīlī, kādreiz ir teicis: “Man pati daba novēlēja kļūt par diplomātu: es piedzimu 1. aprīlī.” Šie vārdi pieder Bismarkam, lielam cilvēkam un politiķim.
Oto Eduards Leopolds Karls - Vilhelms -Ferdinands fon Bismarks- Šonhauzens — tieši tā skan Vācijas pirmā kanclera, kurš sava amata pienākumus godam pildīja 19 gadus, pilns vārds. Starp 19. gadsimta politiķiem līdzīgu Bismarkam atrast nav iespējams. Viņa darbības laikā Vācija no sīkām un sadrumstalotām valstiņām pārvērtās par vienotu spēcīgu valsti, lielāko un ietekmīgāko spēku visā Eiropā. Bismarka memuāri līdz pat šim brīdim tiek uzskatīti par vienu no labākajiem mācību materiāliem, kas paredzēti politiķiem.
“Dzelzs kanclera” pieminekļi ir vairākās Vācijas pilsētās. Par viņu raksta grāmatas, uzņem filmas. Bet viņa citātus joprojām apjūsmo par tiešumu un ģeniālās domas vienkāršību. “Nekad tā nemelo, kā melo kara laikā, pēc medībām un pirms vēlēšanām,” un kurš gan apstrīdēs šo apgalvojumu? Simts gadu laikā nekas nav mainījies.
1815. gada 1. aprīlī netālu no Brandenburgas slavenā, bet ne bagātā fon Bismarku ģimenē piedzima nākamais kanclers. Bismarki lepojās ar dzimtas senatnīgumu (dzimtas raksti bija sastādīti līdz pat Kārlim Lielajam), bet bagātību tas gan nesniedza. Tāpēc ģimeni, visticamāk, varēja iedalīt vidējā slānī. Oto raksturs nebija no vienkāršajiem. Viņš necieta nekādu valdīšanu pār sevi. Tieši tāpēc arī nācās mainīt vairākas skolas, vēlāk konflikti bija arī universitātē. Tikai Bismarka apbrīnojamās prasmes un privātskolotāju pašaizliedzīgais darbs (ar lekciju apmeklēšanu nākamais kanclers neaizrāvās) spēja novērst viņa izdzīšanu no augstskolas. Ar to gan viss vēl nebeidzās. Kad Oto palika 24 gadus vecs, viņam vajadzēja pamest dienestu nodokļu departamentā un uzņemties visu atbildību par dzimtas muižu. Muižnieks no Bismarka nesanāca. Traks raksturs, mērīto zemes robežu neievērošana, skaļas izklaides Oto piedēvēja nelabu slavu. Drīz vien viņš nolēma doties ceļojumā pa Eiropu.
Visapbrīnojamākais ir tas, ka nākamais kanclers mācēja apvienot savas izklaides ar filozofijas un literatūras visnopietnāko studēšanu. Agri vai vēlu, bet trakulīgajam temperamentam un intelektuālajām spējām Bismarku vajadzēja novest līdz politikai. Berlīnes landtāga “trakais” deputāts savās runās grāva revolucionārus, sacēlās pret Vācijas federatīvo iekārtu, aizstāvēja monarhu. Fridrihs Vilhelms IV savā bloknotā atzīmēja: “Dedzīgs reakcionārs. Izmantot vēlāk.” Tāds bija Bismarka politiskās karjeras sākums. “Ar džentlmeni es vienmēr būšu uz pusi lielāks džentlmenis, ar krāpnieku — uz pusi lielāks krāpnieks,” šo principu “dzelzs kanclers” ievēroja savā diplomātiskajā darbībā. Par diplomātu viņam vajadzēja kļūt tad, kad viņa domas par Prūsijas politiku atšķīrās no karaļa domām. Tradīcija par vēstniekiem sūtīt nenomierināmus politiķus ir sena kā pati pasaule. Oto fon Bismarks devās uz Sanktpēterburgu…
Krievijas impērijas galvaspilsētā Prūsijas jaunais vēstnieks kādu neilgu brīdi darbojās ar kancleru Gorčakovu. Vēstnieka amata laikā Oto fon Bismarks apguva krievu valodu, tikumus un mentalitāti. Šie trīs gadi kļuva par svarīgākajiem nākamā Eiropas “manipulatora” darbībā. Turpmāk pārrunas ar Krievijas kancleru veica personīgi un katru reizi sasniedza vēlamo.
Diplomātiskā karjera tika nomainīta pret valsts dienestu. Sākumā Prūsijā, bet vēlāk arī visā Vācijā. Visu savu enerģiju un prasmes Bismarks vērsa uz Vācijas apvienošanu. Pretinieku šai apvienošanai bija diezgan daudz. Nācās cīnīties, vadīt nomācošas pārrunas, noslēgt slepenas vienošanās. Vairāk par visu kanclers neieredzēja karu. “Pat uzvaru nesošs karš — tas ir ļaunums, kas jānovērš ar tautas gudrību,” Bismarka mīļākais teiciens. Ja bija atlikusi tikai viena iespēja mierīgā ceļā atrisināt problēmu, kanclers to vienmēr izmantoja, pat ja tam bija nepieciešamas vairāku mēnešu ilgas pārrunas, konsultācijas, skaidrojumi un tonnas izrakstīta papīra. Kanclers ļoti cienīja ļaudis un bija ļoti neiecietīgs pret ierēdņiem. Viņa vārdi ir aktuāli arī mūsdienās: “Ierēdņi — tie ir trani, kas raksta tādus likumus, kurus ievērojot vienkāršam cilvēkam izdzīvot nav iespējams. Kāpēc ministru alga ir pastāvīga un nav atkarīga no tā, labi vai slikti dzīvo Prūsijas tauta? Ja, lūk, šo birokrātu alga svārstītos augšā un lejā atkarībā no tautas dzīves līmeņa, tad šie muļķi mazāk rakstītu likumus, bet vairāk domātu.” Redz, cik gudri! Vai nav tiesa? Viens no “dzelzs kanclera” svarīgākajiem nopelniem Vācijā — darbspējīgas birokrātijas izveide, valsts iekārta viņa laikā darbojās kā pulkstenis. Bet… Viss kādreiz beidzas. Bismarks kļuva par sistēmas, ko visu savu politisko mūžu aizstāvēja, ķīlnieku. Pārliecināts monarhists, viņš pamazām pierada visus jautājumus izlemt bez monarhiem. Un veica to tik veiksmīgi un delikāti, ka monarhi līdz kādam noteiktam laikam pat bija viņam par to pateicīgi. Jaunais Vilhelms II, kurš tronī kāpa 1888. gadā, nevēlējās palikt sava kanclera ēnā. Aizejot no posteņa, 75 gadus vecais Bismarks komentēja: “Apsveiciet mani — komēdija ir beigusies!…” Patiesību sakot, komēdija tikai sākās. Bez Bismarka jau pēc ceturtdaļgadsimta Vācija uzsāka karu, kas valsti noveda līdz pilnīgas iznīcināšanas robežai.
Oto fon Bismarks nodzīvoja pilnu un piepildītu dzīvi. Līdzīgu politiķu vairs nav vai gandrīz nav. Labāk par visu viņu raksturo viņa paša vārdi: “Dzīve man iemācīja daudz piedot, bet vēl vairāk — meklēt piedošanu.”
Andrejs JAKOBOVSKIS
.jpg)
