Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

Par skolas gadiem Regīna stāsta dzīvi, ar emocijām, uzsverot, ka tie bija skaisti un jautri gadi: “Dažiem bērniem mūsu skolā bija interesanti uzvārdi, kas radīja kuriozas situācijas. Piemēram, sacensību laikā paziņo: “Lec Siņica, gatavojas Vorona!” Viens pēc otra visi gūlās no smiekliem, bet tie bija sirsnīgi un draudzīgi smiekli, ne tā kā mūsdienās… No manas klases par skolotājiem aizgāja mācīties divas meitenes un divi puiši. Man piedāvāja uz medicīnas skolu, deva norīkojumu, bet kāds no manis būtu mediķis. Devos uz Daugavpils augstskolu, kuru veiksmīgi pabeidzu un saņēmu norīkojumu darbā uz Piedruju. Gribēju būt tuvāk mammai, kura jau bija palikusi mājās viena. Tētis nomira, kad es gāju piektajā klasē…”

Šodien no Regīnas četriem brāļiem dzīvs vairs tikai vecākais, kurš savulaik strādāja Daugavpils mēbeļu rūpnīcā, šobrīd ir pensionārs. Jaunākie jau viņā saulē, nomiruši arī vecāki. Vismaz reizi gadā Regīna apmeklē vecāku kapavietu Baltkrievijā, tur apbedīts arī viens no brāļiem. No tuvākiem cilvēkiem Baltkrievijā palikuši brāļa dēli.

Interesants fakts — Regīna kopā ar dzīvesbiedru Alekseju savā ģimenē arī izaudzināja un izskoloja piecus bērnus. Visas meitas šodien dzīvo Rīgā. Sarunbiedre jau ir vecmāmiņa un lepojas ar mazmeitu Polinu, kurai ir 10 gadi un mazdēlu Jegoru, kuram apritēs gads. Lai arī tagad meitas dzīvo simtiem kilometrus no dzimtās vietas, neviena neplāno doties projām no Latvijas. Regīna šo rīcību gan nesaista ar patriotisma izpausmēm, kā šodien to mēdz daudzi uzsvērt. Vienkārši tā ir dzīves realitāte un viņai prieks, ka bērni spējuši iekārtoties Rīgā, jo laukos meitām šodien vienkārši nebūtu darba. Sākumā bija grūti, bet viņas cīnījās un nepadevās.

Marika ir strādniece kādā firmā, savulaik aizrāvās ar fotografēšanu; Ella un Vera ir šuvējas; Nadežda šobrīd audzina bērniņu, viņai ir pedagoģiskā izglītība; Ļubova arī ir šuvēja. Patiesībā visas piecas meitas māk šūt un tās prasmes viņām no mammas, kura, savukārt daudz ko apguva no savas mammas. Mamma šuva un adīja, tai laikā cilvēkiem lielas bagātības nebija, paši daudz ko darīja un bērnus mācīja. Kad pasaulē nāca Regīnas bērni, bija citi laiki un bija lielāka drošība par nākotni. Lai gan Regīna jau ir vecmāmiņa, diez vai kāda no viņas meitām atļausies tikpat kuplu bērnu pulku, kāds ir pašai.

Regīna: “Abi ar dzīvesbiedru bijām skolotāji, liekas naudas nekad nebija. Kādas tolaik skolotājiem bija algas! Apkopējas līmenī… Es atbraucu strādāt uz Piedruju 1969. gadā, viņš gadu agrāk. Es mācīju matemātiku, biju internāta audzinātāja, un, kad aizgāja skolotāja, papildus nācās pasniegt mājturību. Otrā specialitāte ir fizika. Vīrs filologs, mācīja krievu valodu un literatūru, viņa otra specialitāte — fizkultūra. Apprecējāmies, dzima bērni, nācās domāt, kā viņus apģērbt, palaist skolā un daudz nācās pašai darināt, jo nebija iespēju visu nepieciešamo nopirkt. Nācās gan adīt, gan šūt. Adīt iemācīja mamma, šūšanas noslēpumus apguvu lasot grāmatas, iemācījos saprast un lasīt shēmas. Mani bērni neskatījās, ko es daru, bet nāca palīgā un tā paši iemācījās rokdarbus.”

Regīna atceras, ka savulaik Piedrujas skolā mācījās ap 200 bērnu, bija izveidotas pat paralēlklases. Skolotājas profesija viņai šķita ļoti skaista un bija tuva sirdij, jo patika strādāt ar bērniem. Jaukas atmiņas saglabājušās par skolēnu darbu kolhozā — bērni faktiski par velti strādāja ražošanas brigādē svētdienās, jo sestdienās bija mācības skolā, un viņiem bija interesanti. Skolēni brauca ražas novākšanas darbos ar lielu prieku, neviens nekurnēja.

“Cilvēki kopumā bija sirsnīgāki,” uzskata Regīna. “Tagad cilvēkiem sirsnība un līdzjūtība kaut kur izplēnējusi. Kur ne pagriezies, par visu tagad jāmaksā, bet naudas nav. Varbūt tāpēc cilvēki ir pazaudējuši sirsnīgumu, iejūtību un citas labās īpašības. Daudz kas mainījies. Pie- mēram, mūsu laikā skolotāji pēc stundām strādāja ar bērnu un neviens mums par to nemaksāja, mums svarīgi bija iemācīt, lai viņš zinātu. Bijām visi ieinteresēti, lai bērni iemācās. Bet tagad, ja skolēns nesaprot vai nemāk — tā ir viņa problēma, lai ņem privātskolotāju. Bet tas bieži vien ir tas pats skolotājs, kuram valsts maksā algu par darbu.”

Skolotājas darbu Regīna pameta 2002. gadā, tas viņai nebija viegls lēmums un tikai laika gaitā samierinājusies ar jauno situāciju. Šodien viņu uz skolu vairs nevelk, lai gan skolotājas gars nav miris un reizēm gadās palīdzēt kādam bērnam matemātikā vai aizrādīt kādam par uzvedību uz ielas. Viņa dzīvo ar vīru privātmājā, ir neliels dārziņš, lopus gan vairs netur vecuma dēļ, bet agrāk kūtī bija gan govis, gan cūkas. Kopš bērnības mīl puķes un par to īpaša saruna. Vasarā pie savas mājas ierīko puķu dobes, bet tagad daudz nestāda. Puķes audzējusi arī strādājot skolā, pagasta darbinieces Tatjana un Ļena saglabāja viņas stādīto rozi. Mani centieni uzzināt, kāda puķe ir mīļākā, cieta neveiksmi.

Regīna: “Man visas puķes mīļas. Ziniet, stāsta, ka skolotājiem ir mīļākais skolēns. Godīgi sakot, man nekad nebija tādu skolēnu un nekad neesmu sapratusi, kā var kādu mīlēt stiprāk. Ir spējīgāki skolēni, ar kuriem lepojies, bet prasības vienādas visiem. Saka arī — mīļāks bērns. Man visas meitas vienādi mīļas. Es citādi to nevaru iedomāties. Tiesa, arī manas meitas dažreiz tā sacīja, ka tu vienu vai otru mīli vairāk. Bet tāds iespaids bija tikai tāpēc, ka kādam no bērniem kādā brīdī ir nepieciešams vairāk mātes uzmanības un palīdzības nekā pārējiem. Kļūstot pieaugušas, viņas to saprata. Lūk, piedzima mazbērns, es braucu un palīdzēju meitai. Pārējās saprata, ka šajā brīdī vairāk jāpalīdz viņai un tāpēc mamma tur dzīvojas.”

Mājturības priekšmets skolā atstāja savu ietekmi uz Regīnu, jo tobrīd viņa sāka pastiprināti interesēties par rokdarbiem, kas tagad palīdz aizpildīt brīvo laiku un gūt gandarījumu. Regīna ir Piedrujas sieviešu rokdarbnieču pulciņa “Bitīte” dalībniece. Šis pulciņš viņai dod stimulu radoši un aktīvi darboties arī pensijas gados. Viņa darina fantastiski skaistus ziedus no pērlītēm. Pirmā bija gerbera, kas tapa pēc meitas lūguma. Pēc tam tapa atraitnītes, rozes, narcises, īrisi, gladiolas un citi smalki darbi, kas prasa skolotājam piemītošu pacietību un uzmanību. Šodien Regīnai vajag brilles, bet viņai nav jāsteidzas un šie brīnumi top palēnām.

Regīna: “Godīgi sakot mājturībā bērniem akcentu liku uz to, kas viņiem būs nepieciešams ikdienā. Skolas programmas manā laikā bija sastādītas absurdi, un nesaprotu, kam tās domātas. Kāda jēga tādām programmām, kuras patiesībā neko neiemāca? Piemēram, šūšanā prasības tādas, it kā bērns, to apguvis, kļūs piegriezējs. Adīšanā vajadzēja noadīt vesti, bet vai bērns to var paveikt 8 stundās? Tās ir muļķības, mani tas šokēja. Skolēnam pamata priekšmeti jāapgūst un vēl mājturībā viss jāpaveic, bet elementāro tajā neiemāca. Man bija svarīgi iemācīt to, kas bērnam būs nepieciešams ikdienā, un es vairāk vadījos pēc intuīcijas, kā mamma mani mācīja. Kad meitene izaugs un viņai būs vēlme darināt sarežģītas lietas, viņa atcerēsies pamatus un darīs visu, ko gribēs — var atrast pietiekami informācijas. Man bija meitene, kurai adīšana bija hobijs un viņa ātri noadīja sev jaku, bet lielākā daļa to nevar.

Man patīk iemācīties kaut ko jaunu. Tas man nāk no skolas, kur skolotājam nemitīgi jāizglīto sevi, kaut kas jauns jāapgūst un jāiemāca citiem. Piedrujā ir bērni, kuri nāca pie manis un interesējās par pērļošanu, mani priecē tas, ka varu būt noderīga.”

Juris ROGA