Stāstam ir spirālveida notikumu līnija. Situācijas atkārtojas, sabiedrība kāpj uz viena un tā paša grābekļa. Jaunās paaudzes nekad nav mācījušās no iepriekšējo paaudžu pieredzes. Vēsturnieki nezaudē cerību, bet kurš gan ieklausās vēsturniekos! Politiķiem vienmēr šķiet, ka visas senču kļūdas ir tālā pagātnē un šoreiz viņi noteikti rīkojas pareizi... Un kārtējo reizi kļūdās...
Livonijas karš ieilga, kļuva vēl neskaidrāks, mulsinošāks un asiņaināks. Eiropa šausminājās par Ivana Bargā tatāru jātniekiem, Krievija brīnījās par Livonijas ordeņa algotņu patvaļu. Bruņotajā konfliktā iesaistījās aizvien jaunas valstis. Ja sākotnēji Bargais karoja tikai ar livoniešiem, tad tagad viņam nācās rēķināties arī ar vareno Žečpospolitu, Zviedriju, Dāniju... Karš biedēja, postīja, atņēma stabilitātes sajūtu, lika pieņemt lēmumus, kas ietekmēja likteni. Arī Ēzelsalas bīskaps vērsās pēc palīdzības pie Dānijas, piekritis atdot savu zemes īpašumu Livonijā apmaiņā pret apaļu naudas summu. Talleri ir un paliek talleri. Dāņu karalis pieņēma piedāvājumu un uzticēja jauno zemju pārvaldi savam jaunā- kajam dēlam Magnusam. 19-gadīgais hercogs ieradās Ēzelsalā (Sāremā). Izrādījās, ka īpašums ir nelieli zemes gabali Livonijas ordeņa teritorijā, kuras iedzīvotāji nepavisam nav sajūsmā par jauno īpašnieku. No otras puses — Ivans Bargais nepārtrauca mēģinājumus iekarot šīs zemes. Nokļuvis starp divām ugunīm, Magnuss bija gatavs atteikties no jauniegūtā īpašuma. Bet te no Maskavas nāca piedāvājums.
Ivans Bargais nebija spējīgs karot ar visu pasauli. Doma izveidot Livonijas teritorijā karaļvalsti, kas būtu atkarīga no Krievijas, nostādīt priekšgalā dāņu princi Magnusu, šķita ģeniāla. Uzreiz tika risinātas vairākas problēmas — atņemt Polijai Livonijas zemes, sanaidot zviedrus un dāņus, iegūt Dāniju par sabiedroto un, beidzot, iegūt piekļuvi Baltijas jūrai. Vācu un dāņu baroniem Magnuss Oldenburgs bija cienījamāks par krievu pilnvarniekiem. Turklāt prinča jaunība deva cerību uz iespējamo valdnieka ietekmēšanu.
Jaunajam Magnusam piedāvājums iepatikās, bet solītais karaļa tituls patīkami sildīja patmīlību. Kad priekšnoteikumi bija apstiprināti, dāņu princis devās uz Maskavu. Krievijas galvaspilsētā viņu gaidīja laipna uzņemšana, svinīgas ceremonijas un... laulības. Lai sev cieši saistītu topošo vasali, Bargais nolēma apprecināt viņu ar savu māsas meitu Eifimiju Staricku.
Saderināšanās notika ļoti ātri. Pārsteidzoši, cik viegli princis Magnuss piekrīt visiem Ivana Bargā piedāvājumiem. Vēlēšanās kļūt par karali, lai arī pilnīgi atkarīgu, aptumšoja visu, tajā skaitā arī veselo saprātu. Pēc vasaļu zvēresta un laulībām Magnuss tiek pasludināts par Livonijas karali un, Krievijas vadošie spēki viņu nosūtīja uz Rēvalu, iekarot savu karaļvalsti.
Izveidot vadoni no “karaļa” neizdevās. Miesīgais brālis, dāņu karalis Frederiks II, iestiga karā ar Zviedriju, arī ar pulkveža talantu īpaši neatšķīrās. Tāpēc solīto floti atbalstam Magnuss tā arī nesagaidīja. Pēc septiņus mēnešus ilga Rēvalas aplenkuma, neieguvis absolūti neko, “karalis” atsauca aplenkumu. Lai atbalstītu savu vasali, Ivans Bargais dāvināja viņam pilsētu Oberpalenu, kas kļuva par “karaļvalsts galvaspilsētu”. Klāt dāvanai nāca zemes Krievijas teritorijā un solījums pievienot karaļa titulam arī Karēlijas kņazisti. Piedāvājums šķita vilinošs, bet karaļvalsts palika “izdomāta”, nevis reāla. Pēkšņi sekoja līgavas Eifimijas nāve. Sērām laika nebija. Bargais piedāvāja par līgavu savu jaunāko māsasmeitu, iepriekšējās māsu. Magnuss piekrita, kāzas notika Novgorodā. Pūrs bija apkaunojoši mazs — daži ciemati, pāris lādes ar meitenes darinājumiem. Bargais saprata, ka Magnusa kandidatūra nav labākais, ko var vēlēties — valsts-vīrs un uzticams sabiedrotais no viņa nesanāks.
Pēc kādas krievu veiksmes karā Dānijas princis nolēma, ka savienība ar Polijas karali viņam būs izdevīgāka. Pārrunas ar Batoriju noveda pie tā, ka Magnuss “oficiāli” atdeva savu “troni” Polijai. Tagad viņš karoja ar savu “labvēli” Ivanu Bargo. Daudzveidīgo notikumu dēļ par Magnusu tika aizmirsts, kā arī par neizdevušos karaļvalsti. Pēdējos savas īsās dzīves gadus hercogs Magnuss Oldenburgs pavadīja Piltenes pilī. Eiropas kartē parādījās Kurlandijas (Kurzemes) hercogiste, Polijas Inflantija... Nomira arī Bargais cars... Atraitnei un divām “karaļa” Magnusa meitām sākās nožēlojama dzīve. Par viņām neviens neatminējās, izņemot... Borisu Godunovu. Šis cilvēks saprata, ka nespēs tronī justies pārliecināti tik ilgi kamēr būs dzīvi Rurika dinastijas tiešie pēcnācēji. Viņš uzaicināja “karalieni” ar bērniem uz Maskavu, piedāvāja krāšņas dāvanas, īpašumus. Patiesībā tiklīdz Oldenburgas Marija (Staricka) ieradās Maskavā, viņu ieslēdza klosterī, kur viņa pēkšņi nomira nezināmu iemeslu dēļ. Bērnus gaidīja tikpat traģisks liktenis — pāris saindēti kukuļi... Briesmīgi laiki...
Kur šodien var manīt neizdevušās karaļvalsts pēdas? Pilsētas Pjarnu karogs — balts krusts uz zila fona. Tieši šāds karogs gājienos bija princim Magnusam, Livonijas karalim. Pilsētā Peltsamā nav daudz ievērojamu vietu. Galvenā — viduslaiku pils. Saglabājušās ārējās sienas, torņi ar šaujamlūkām, grāvji glabā piemiņu par tiem gadiem, kad Livonijas karalim šeit piederēja galvenā rezidence. Savukārt Piltenes pils pazuda no zemes virsas jau 18. gadsimta vidū.
Kas zina, kā risinātos mūsu vēsture, ja “karaļvalsti” būtu varējuši izveidot, bet Magnuss izrādītos par jaunās Eiropas dinastijas — Livonijas senci... Mēs nezinām, kā tieši izskatījās šis cilvēks. Vienīgais saglabājies attēls ir uz hercoga zīmoga. Bet arī šeit viņš izskatās nesaprotami, neizteiksmīgi. Vārdu sakot, kā dzīvē... Pat laimīga sakritība nebija ietekmējusi viņa likteni... Pareizāk sakot, ietekmēja, bet ne tā, kā vajadzētu...
Andrejs JAKUBOVSKIS
.jpg)
