Ar Krāslavu sirdī

Īsteniem krāslaviešiem ir labi zināms gruzīņu uzvārds — Rustamovi. Ar Dieva svētību arī šodien abi brāļi Rustamovi ir sveiki un veseli. Kādreiz kolorītais kāzu muzikants Vladimirs Rustamovs salīdzinoši nesen ir pārcēlies uz sievas dzimteni Jēkabpilī, bet Mihails Aleksandrovičs visu dzīvi ir bijis uzticīgs savai bērnības pilsētai un tagad ir uz lielas, skaistas jubilejas sliekšņa - deviņdesmit gadi! Tas arī bija mūsu tikšanās iemesls. Nevienaldzīgais pilsonis ne reizi vien ir vērsies redakcijā, lai izteiktu savu viedokli par problēmām Krāslavā. Bez piecām minūtēm jubilārs neslēpj savu patieso prieku par pilsētas Daugavas lokos atdzimšanu. Te aizvadīta visa dzīve, bet piespiedu kārtā svešumā pavadītos gadus viņš atceras kā murgu. Vairākkārt mūsu sarunas laikā Mihails uzsvēra, ka visbriesmīgākais pasaulē ir karš.

Baltijas valstis ir lielo ceļu krustceles, tās vienmēr ir bijušas pasaules karu arēna. Tas ietekmēja arī mūsu valsts nacionālo sastāvu. Gruzīns Aleksandrs Rustamovs, Mihaila tēvs, pirmā Pasaules kara laikā karoja cariskajā armijā. Sapieru daļas sastāvā viņš būvēja kara pārceltuves, arī pāri Daugavai pie mūsu pilsētas. Ar savu izredzēto, īstenu krāslavieti Sofiju Bernatenko, iepazinās tepat, kur atradās garnizons. Tā arī jaunā ģimene iekārtojās uz dzīvi Krāslavā. Starp citu, Mihaila vecmāmiņa, kā arī citi viņa senču sen-či, strādāja pie grāfa Plātera. Tas viņiem palīdzēja iegūt savu personīgo mājokli blakus senajam parkam. Draudzīgajā pareizticīgā gruzīna un krievu sievietes ģimenē piedzima pieci bērni.

Mihaila visgaišākās atmiņas ir par pirmskara Krāslavu. Dzīve sākās bezrūpīgi: laba ģimene, draugi... Saprātīgais un centīgais puisēns trīs klases pabeidza krievu skolā, bet nākamās — latviešu skolā. Iestājās Daugavpils dzelzceļa tehnikumā. Sākās karš, kas pārsvītroja visus plānus... Te mana sarunbiedra seja mainījās un, smagi nopūzdamies, viņš teica: “Mēs bijām jauni, neviens negribēja mirt. Bet alternatīva pavēstei kara laikā bija vai nu koncentrācijas nometne vai nāve...” Viņu, ceturtā kursa studentu, iesauca 1943. g. Sveša armija, dzelžaina disciplīna, kad pat vācu kaprālis par nepaklausību varēja ielaist lodi centīgam ierindniekam. Mihaila apakšvienība nodarbojās ar kara kravu apsardzi Rīgas ostā. Viņš nokļuva apšaudē un guva smagu ievainojumu. Stāstnieks tik ļoti satraucās, ka mēs pārtraucām sarunu par karu. Turpmākais liktenis — vēl lielāki pārbaudījumi. Par dienēšanu “ne tajā armijā” Krāslavas ierindniekam Rustamovam pēc bēdīgi slavenā 58. panta kompetenti orgāni piešķīra desmit gadus nometnē. Belomorskas - Baltijas kanāls, katordznieka darbs, ķerra, lāpsta, ņem vairāk - met tālāk. Diennakts ēdiena deva — pus kilograms maizes, kas garšoja pēc māla, un suslas bļoda reizi dienā.

Slimības, nāve no pārguruma, par niecīgāko nepaklausību — karceris vai lode. Tie, kuri centās bēgt, tika nošauti un atradās tur pat — lai iebiedētu citus. Ķermeņus meta bedrēs, kuras aizraka tikai pavasaros. Nāve bija neizbēgama, tāpēc vienīgā izeja — bēgt. Bēdu brāļi bēgli nomaskēja aizbraucošajā malkas grēdas vagonā. Notika brīnums, viņš nokļuva dzimtenē, slēpās pie paziņām, tika arestēts un nosūtīts celtniecības darbos Volgo-Danskas kanālā. Elle turpinājās... Tur, laikam, ar laiku tika noskaidrots par viņa piespiedu kārtas kara “grēkie”, pēc sešiem katorgas gadiem Mihails Rustamovs ieraudzīja dzimto Krāslavu, par kuru viņš ļoti bieži sapņoja kā par nesasniedzamu sapni. Tuvinieki no vācu katorgas atgriezās ne uzreiz. Brāli Nikolaju pakāra par mēģinājumu bēgt no koncentrācijas nometnes Dahau. Māte ar brāli Aleksandru izdzīvoja vācu svešumā. No Padomju armijas dzīvs atgriezās tēvs. Tā, lūk, nežēlīgais karš izmētāja pa dažādām barikāžu pusēm vienas ģimenes locekļus. Šobrīd represētā statuss zināmā mērā ļauj Mihailam savilkt galus kopā. Vecumdienās īpaši vērtīgas ir medicīniskās atlaides.

Divu kanālu celtnieks 25 gadu vecumā svēra četrdesmit kilogramus. Atkopties un atgūt formu palīdzēja pēckara pieticīgais, bet tomēr, mājas, ēdiens. Ar laba paziņas palīdzību iekārtojās darbā, kur veica MTS darbnīcu vadītāja pienākumus. Te arī pabeidza savas darba gaitas kā Krāslavas Lauktehnikas vadītāja vietnieks un materiāli tehniskā nodrošinājuma bāzes direktors. Visa dzīve vienā uzņēmumā! Ir aizritējuši 20 gadi kopš dienas, kad apbedīja savu izredzēto. Medmāsu Geņu Rustamovu vēl šodien daudzi atceras ar labu vārdu.

... Dzīve pilna ar nāvīgiem riskiem un necilvēciskiem pārbaudījumiem. Karā bija bries- mīgi, neizturami smagi nometnēs, arī brīvībā visu laiku juta “tautas ienaidnieka” zīmogu. Viņš arī mierīgajā dzīvē nepieļāva kļūdas, nevainojami veica darba pienākumus. Lai atbilstu amatam, septiņdesmitajos gados viņš neklātienē studēja Rjazanskas institūtā, vadošo darbinieku un speciālistu kvalifikācijas paaugstināšanu sistēmā “Padomju lauktehnika”.

Nelaimīgs ir tas, kurš nespēj pārvarēt dzīves pārbaudījumus. Viņš izturēja visu, saglabājot cilvēciskās vērtības, kļūstot par godājamu krāslavieti.

Tagad mans gudrais sarunbiedrs apgalvo, ka par mieru un saskaņu ir jārūpējas katrai valstij. Divkārt skumji, kad par to nedomā politiķi.

Ar īpašu siltumu jubilārs atcerējās savus pirmskara Krāslavas draugus, jaunības gados viņš aktīvi sportoja. Volejbols, futbols, basketbols, un cik cilvēku bija Daugavas krastu pludmalēs! Pārpeldēt upi varēja jebkurš Krāslavas puika. Un līdz Zelta pludmalei Pārdaugavā patīkamāk bija nokļūt nevis laivā, bet peldot. Par go- dājamajiem gadiem Mihails Aleksandrovičs ir pateicīgs sportiskajai jaunībai, draugiem un piepilsētas silu dzīvības pilnajam gaisam. Dzimtene — visārstnieciskākais balzāms. Viņš nekad nav smēķējis, nelietoja grādīgos dzērienus, vienmēr ir pratis izbaudīt neatkārtojamo Krāslavas skaistumu. To novēl arī mums visiem!

Sveicam jubilejā, Mihail Aleksandrovič! Esiet vesels!

Aleksejs GONČAROVS