Mūsu Nikolajevičs

Tā viņu sauc brīvās cīņas veterāni — krāslavieši Jurijs Ivanovs un Valērijs Križanovskis. Bet teikt, ka viņu ceļi mūsu mazajā Krāslavā krustojas ar trenera Čilikina ceļiem — tas būtu nepateikt gandrīz neko. Viņi par savu Nikolajeviču zina visu: gan par veselību, gan par noskaņojumu. Valērijs Krāslavā nu jau otro gadu organizē mini futbola turnīru Jurija Čilikina balvas iegūšanai. V. Križanovskis uzskata, ka Nikolajevičs ir pelnījis godināšanu kā neviens cits.

Nav joka lieta — Krāslavā sagatavot desmit sporta meistarus! Bet cik jauniešiem palīdzēja atrast īsto ceļu un nenomaldīties dzīves krustcelēs — par to atsevišķa saruna.

Skaidrs, ka gan Jurijs, gan Valērijs zina, ka Nikolajevičam sava 75 gadu jubileju nāksies svinēt divas reizes: 22. martā, kā norādīts dzimšanas apliecībā, un savu īsto dzimšanas dienu — 4. novembri. Kāpēc dzimšanas apliecībā radās kļūda? — uz šo jautājumu atbildi nespēj sniegt pat pats jubilārs. Nu bet Dievs ar to kļūdu. Beigu beigās — vai ir slikti, ka cilvēkam labus vārdus var teikt divreiz?

Krāslavas zēnus un meitenes Nikolajevičs trenē nu jau gandrīz piecdesmit gadus. Taisnību sakot, ņemot vērā sadali, par Rīgas Fizkultūras institūta absolventa Jurija Čilikina darba vietu vajadzēja būt Dagdai. Viņa trenera liktenis tika nolemts, var teikt, pateicoties autobusu kursēšanai. To četrdesmit minūšu laikā, kas bija palikušas līdz Dagdas autobusa atiešanai, Čilikins nolēma iepazīties ar nākamajiem kolēģiem Krāslavā. Pirmkārt, viņš atnāca uz brīvprātīgo sporta biedrību “Vārpa”. Šeit arī notika viņu pirmā tikšanās ar tālaika sporta skolas direktoru Andreju Māziņu. Uzzi-nājis, ka Čilikins nav tikai fizkultūras institūta absolvents, bet gan sporta meistars, kurš pabeidzis treneru kursus Maskavas augstskolā, Māziņš tūlīt pat sāka nodarboties ar jaunā speciālista pārvešanu uz Krāslavu. Sakot, ka Dagdā viņš neredzēs ne ainaviskos Daugavas krastus, ne tādu priežu mežu, kāds ir Priedainē… Čilikins ļāva sevi pierunāt, jo viņš patiešam mīlēja dabu — uzauga nelielā pilsētiņā Toržok pie Volgas.

Jāpiebilst, ka Čilikini deva priekšroku privātmājai Daugavas krastā nevis dzīvoklim daudzstāvu mājā. Regulāras pastaigas ar suni gar Daugavas krastu, Jurim Nikolajevičam ir kā atvieglojuma elpas vilciens. No malas šķiet, ka pēc jaunākā dēla nāves Jurijs Nikolajevičs kā bija stiprs akmens, tāds arī palika. Bet patiesībā, šķiet, vienkārši ir iemācījies sadzīvot ar šo sāpi pats un, kā vien spēj, atbalsta dzīvesbiedri Larisu Dmitrijevnu.

Nav noslēpums, ka Čilikinu ir mēģinājuši nosūtīt pelnītā atpūtā, bet Latvijas Cīņas federācija Juriju Nikolajeviču atgrieza atpakaļ ierindā, un viņa skolēni turpina veiksmīgi startēt valsts čempionātos un jauniešu olimpiādē, iegūstot pārsvarā augstākās proves medaļas. Tie ir Krāslavas Sporta skolas cīkstoņi Elizabete Greitāne, Alīna Dimbovska, Olga Plutjakova, Marita Batura, Deinis Gorenko, Artūrs Savčenko un Deniss Jarošs. Lielas cerības tiek liktas arī uz jaunajiem cīkstoņiem, ar kuriem nodarbojas Čilikina audzēknis — Jevģēnijs Tarvids. Trenera prasmes Jevģēnijā Nikolavevičs atklāja nesen. Un ir priecīgs, ka stafeti var nodot cilvēkam, kurš ir uzticīgs brīvajai cīņai un ir labs pedagogs. Tagad Jevģēnijs saviem audzēkņiem citē Čilikina iemīļoto teicienu: “Kļūt par spēcīgu var tikai cīņā ar spēcīgu.”

Čilikins spēcīgs vienmēr bija arī ārpus cīņas laukuma, šādus cilvēkus, maigi runājot, nežēlo. Viņš nekad neskauda kolēģu sasniegumiem, bet nevarēja paciest vienaldzību un bezdarbību. Neklusē arī tagad: “Ņemot vērā rezultātus, vienmēr esam bijuši stiprāko sešiniekā, bet zāle, kur notiek treniņi, šķiet, ir valstī vissliktākā.”

Jevģēnijs Tarvids: “Jurijs Nikolajevičs ir paraugs treneriem, kam jālīdzinās. Un, pateicoties tieši viņam, savu dzīvi esmu saistījis ar brīvo cīņu. Nopietnas izvēles priekšā biju apmēram pirms desmit gadiem. Kādā no treniņiem neveiksmīgi nokritu un izmežģīju labo roku. Izmežģījums bija tik spēcīgs, ka plauksta “skatījās” uz otru pusi. Nav brīnums, ka man bija sāpju šoks un gandrīz zaudēju samaņu. Puiši gri- bēja uzreiz roku labot, bet Jurijs Nikolajevičs to darīt neļāva. Sākumā viņš manu roku turēja zem auksta ūdens strūklas, bet tad pats nogādāja Krāslavas slimnīcas pieņemšanas nodaļā. Mediķi mūs palielīja par pareizo rīcību un īpaši par to, ka paši negriezām roku atpakaļ. Visas trīs stundas, kamēr man tika sniegta nepieciešamā palīdzība, Čilikins bija blakus, uzmundrināja mani un jokoja. Vēlāk izrādījās, ka ar manu roku ir daudz lielākas problēmas, nekā šķita sākumā. Nācās veikt divas operācijas un pusgadu nepiedalīties treniņos. Vecāki, protams, ļoti uztraucās par manu veselību un uzstāja, lai es vairs nenodarbotos ar cīņu. Bet man bija ļoti liela vēlēšanās trenēties, un es nācu uz zāli, kaut arī netrenējos. Jurijs Nikolajevičs neuzstāja, bet lika man saprast, ka brīvo cīņu atstāt nevajag. Par to es viņam esmu ļoti pateicīgs. Brīvā cīņa mani virzīja uz to, ka es ieguvu augstāko izglītību un sāku nodarboties ar lietu, kas man šķiet ļoti interesanta.

Vēlos uzsvērt, ka Jurijs Nikolajevičs nekad neatsaka palīdzību saviem audzēkņiem, kaut arī viņi jau sen beiguši trenēties sporta skolā. Zinu, ka viņš īpaši uztraucās par bērniem, kas nāk no maznodrošināto ģimenēm. Bet pie, tā saucamajām, nelabvēlīgajām ģimenēm nāk ciemos, lai iepazītos ar vecākiem.”

Jurijs Ivanovs, sporta meistars: “Nikolajevičs — ļoti strādīgs treneris, kurš uz nodarbībām var atnākt arī sava kārtējā atvaļinājuma laikā. Paskarbs? Jā, mazliet. Nu bet bez tā nebūtu arī rezultātu. Godīgs? Viennozīmīgi! Viens no tiem, kam var ticēt un, lai arī cik banāli tas skanētu, ar ko nav bailes iet izlūkos.”

Valērijs Križanovskis, sporta meistars, pasaules čempions starp veterāniem: “Nikolajevičs — tas ir treneris, kuram pateicoties, cilvēkiem veidojas “mugurkauls”. Personīgi man viņš ir palīdzējis kļūt par spēcīgu sportistu, un es uzskatus, ka ar to arī deva visu dzīvei. Saprotams, ka sports cilvēkam vienmēr liek tiekties uz augšu. Pieņemsim, ka es vairs neuzstājos uz cīņas paklāja, bet uzturēt sevi formā, pateicoties futbolam un dažiem citiem sporta veidiem, tas ir svēts pienākums. Nikolajevičs — labs pedagogs un psihologs. Viņš ir interesants sarunu biedrs, kurš interesējas par politiku un visu, kas notiek pasaulē. Es teiktu, tas ir cilvēks - kalns. Un, Dievs, dod viņam veselību vēl daudziem gadiem!”

Valentīna SIRICA