Aizrautīgs skolotājs

Mācīties atlika tikai pusgads, bet tad — pilnīga nenoteiktība. Un te pēkšņi negaidīts priekšlikums: aizvietot ķīmijas un bioloģijas skolotāju dekrēta atvaļinājuma laikā. Skola — Krāslavas rajona Šķaunes pagastā. Padomāju un piekritu, jo īpašas izvēles (kā arī nekādas citas!) nebija, bet jau biju nobriedis tam, ka gribējās savu naudu, patstāvību un neatkarību no vecākiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka visu iepriekš nosaukto — patstāvību un neatkarību — jau vairāk vai mazāk biju izjutis pēdējos divos gados turpat, ķīmijas fakultātē, ne pavisam legāli vakaros, bet gadījās arī naktīs, strādāju par “drukātāju” — datorā ievadīju dažādus tekstus. Maksāja nedaudz, bet kopā ar stipendiju tas bija jūtams. Perspektīva iegūt savu darbu, lai laukos, lai arī tālu no mājām, intriģēja. Ar kaut ko taču vajadzēja sākt pieaugušo dzīvi! 1993. gada 8. februāris bija mana pirmā darba diena. Protams, tajā laikā es vēl biju students, braukāju uz Rīgu uz mācībām un vienlaikus strādāju. Stundu nebija daudz, enerģijas — pietiekami, ar visu tiku galā. Tāpēc varu teikt, ka skolotāja profesija atrada mani, nevis es viņu.

Esmu bezgala pateicīgs Šķaunes skolas tā laika direktorei Silvijai Rumakai (Meikšānei), kura man noticēja un pieņēma darbā. Viņas atbalsts (vēl pavisam “jēlam” un bez attiecīgas pieredzes ) skolotājam gan darba, gan sadzīves jautājumos bija vienkārši nenovērtējams. Tajā laikā Šķaunē bija divplūsmu skola, tā ka strādāt vajadzēja gan latviešu, gan krievu valodā (tajā laikā vēl nebija jēdziena “bilingvāla apmācība”). Labi, ka krievu valodu pārvaldu labi — Krāslavā uzaugu “krievvalodīgā” pagalmā, bet skolā man bija lieliska krievu valodas skolotāja Ņina Petuhova (viņa strādā arī pašlaik). Turklāt mācību literatūra universitātē tolaik bija galvenokārt krievu valodā. Šķaunē es nostrādāju desmit gadus, no tiem pēdējos 4 par skolas direktoru. Tie nebija vienkārši, bet, neskatoties ne uz ko, brīnišķīgi un notikumiem bagāti gadi. Guvu pieredzi gan kā skolotājs, gan kā administratīvais darbinieks. Secināju, ka būt par direktoru nav slikti, ir prestiži, arī skan labi, bet tas nav mans. Kad Krāslavas ģimnāzijā notika kadru maiņa, direktors Gunārs Japiņš, ar ko bijām pazīstami (visi direktori viens otru pazīst), piedāvāja man pārcelties uz dzimto skolu strādāt par ķīmijas, informātikas skolotāju un pildīt direktora vietnieka informātikas jautājumos pienākumus. Tā 2002. gadā visa mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Krāslavā. Kopš tā laika daudz kas mainījies, īpaši skolēnu skaits, un ne uz labāko pusi. Ar laiku informātikas stundu man kļuva mazāk, ķīmijas — vairāk, līdz pamazām palika tikai ķīmija. Tagad to vadu visās klasēs — no 8. līdz 12. klasei.

— Jūs teicāt — ģimene pārcēlās uz dzīvi Krāslavā. Proti, Šķaunē pa šo laiku bijāt izveidojis savu ģimeni, vai es pareizi sapratu?

— Jā, Šķaunē es satiku savu otro pusīti, apprecējāmies. Tagad tur palika dzīvot sievasmāte (un vienlaicīgi arī kolēģis), palika draugi, tā ka pēc iespējas apmeklējam arī to pusi, kontakti nav zuduši. Mums ir dēls, kurš mācās tepat, ģimnāzijā, 8. klasē. Es pats viņam mācu ķīmiju. Kad strādāju ar klasi, aizmirstu, ka tas ir mans dēls. Šeit esmu skolotājs, nevis tētis, tas bija noteikts jau no paša sākuma. Mājās varu paskaidrot, ja kaut kas nesaprotams. Un no mājasdarbu pildīšanas viņš neizgrozīsies — noteikti pārbaudīšu. Es varu lepoties ar Rihardu, viņš ir sportists, daudz lasa (kas mūsdienu jauniešiem ir neierasti), viņam ir plašs interešu loks. Mana sieva jau daudzus gadus strādā par grāmatvedi kokapstrādes firmā — profesija nav no vieglākajām un mierīgākajām. Viņa man ir brīnišķīga — gan sieva, gan cīņu biedrs vienā personā, ja tā var teikt. Noteikti neslēpsies aiz vīra muguras kā aiz akmens sienas (pretēji tik zināmajai parunai). Ja kas, viņa noteikti stāsies blakus, un mēs abi (cik un katram tā spēka) uzņemsim jebkuras nedienas un izturības pārbaudījumus, pārbaudīts jau ne reizi vien. Zinu, ka uz viņu varu paļauties simtprocentīgi. Tikai saistībā ar manu darbu un vēlajām konsultācijām mēs tiekamies tikai svētkos un brīvdienās(smejas).

— Vēl bez stundām Jūs vadāt arī konsultācijas?

— Jā, pēc stundām vienmēr ir papildus konsultācijas. Tiesa, tām laika ir atvēlēts pavisam maz. Tā kā es strādāju arī ar bezdarbniekiem — vadu kursus informātikā un tie sākas plkst. 15.00, tad papildus konsultācijas nākas pārcelt uz vakaru. Es sevi neuzskatu par kaut kādu super skolotāju. Ja redzu, ka ir perspektīva vai ir nepieciešamība, kāpēc tad lai nepastrādā papildus? Katru gadu ir skolēni, kuri pēc ģimnāzijas absolvēšanas iet apgūt specialitāti, kas saistīta ar ķīmiju. Ar to man ir tiesības lepoties!

— Pastāstiet par skolas dzīvi kopumā.

— Mums ir proģimnāzija - 7., 8., 9.klase un ģimnāzija. Šogad mums ir divas matemātiskā izlaiduma klases un viena vispārizglītojošā izlaiduma klase. Skolā daudz bērnu no krievvalodīgo ģimenēm. Savā starpā, kā jūs jau pamanījāt, viņi sazinās krieviski, bet visas mācības, protams, notiek tikai valsts valodā. Viņi ātri uztver, atceras, iegaumē jēdzienus. Šogad pie mums atnāca viena meitene no skolas ar krievu mācību valodu — uz 8. klasi. Vēl pirmajā mēnesī vajadzēja kaut ko tulkot, skaidrot, bet tagad es nejūtu pilnīgi nekādu atšķirību. Ar laiku šiem bērniem pat akcents zūd. Es pats esmu vienas 12. klases audzinātājs. Mani bērni ir vienkārši brīnišķīgi! Nevaru iedomāties skolu nākamgad — jau bez viņiem. Tik skumji kļūst, bet neko darīt!

Katru gadu ģimnāzijā notiek dažādi pasākumi, kā populārākos varu nosaukt Žetonu vakaru, Patriotiskās dziesmas svētkus, Zinātniski pētniecisko darbu konference, Sporta diena. Kur nu visus nosauksi!

— Kur dodas tālāk studēt ģimnāzijas absolventi?

— Gandrīz nav neviena, kurš nekur neiestājas. Kurš vēlas iegūt augstāko izglītību, tas turpina mācības. Iestājas gan tradicionālajās, gan diezgan sarežģītās specialitātēs: materiālu ķīmija, nanotehnoloģiju inženierija, bionika. Ne bez lepnuma varu teikt, ka absolventu ballē mans bijušais skolnieks mani patīkami pārsteidza ar stāstījumu, ka sāka strādāt rūpnīcā, kur izgatavo šķiedru un stikla detaļas lāzeriem, ko ražo Vācijā. It kā skolas laikā ar ķīmiju īpaši neinteresējās, bet te, lūk, ko izdeva! Vēl viena skolniece kļuva par medicīnas elektroniskās aparatūras inženieri, tās instalētāju un noregulētāju. Ļoti nopietna nozare.

— Saprotu, ka esat aizņemts no agra rīta līdz vēlam vakaram, un tomēr kādreiz arī atpūšaties. Pastāstiet, kā pavadāt brīvo laiku, ar ko nodarbojaties.

— Es tad vēl strādāju Šķaunē, kad reiz atnācu uz jaunsargu nodarbību. Tas mani ļoti ieinteresēja, un tā laika pasniedzējs Juris Jermaks ieteica: sāc ar to nodarboties kā pieaugušais, iestājies Zemessardzē — tur ir gan laba militārā sagatavotība, gan jautra kompānija, ka arī sevi sajūti kā bruņoto spēku daļiņu. Es nodomāju: kāpēc gan ne? Militārā lieta man ir vienmēr patikusi. Universitātes militāro katedru apmeklēju ar lielāko prieku. Un vēl skolā profesionāli nodarbojos ar šaušanu, tad redzes problēmu dēļ nespēju sasniegt ievē- rojamus rezultātus, bet šaut paticis vienmēr. Skrējiens pa mežu, darbs ar ieročiem, darbība un sadarbība komandā, viss svaigā gaisā, tas mani arī “ievilka” šajā jomā. Tagad mēs nodarbojamies brīvdienās: mazliet vairāk kā 20 reizes gadā mūs izsauc uz mācībām Preiļos. Bataljons ir tikai tur, Krāslavu apvienoja ar Preiļiem, un tas diemžēl uzreiz samazināja interesentu skaitu. Bet ir palikuši tādi fanātiķi kā es. Izdodas piesaistīt arī jauniešus. Patriotiskās audzināšanas nolūkos, un ne tikai. Es uzskatu tā: pret pastāvošo varu mēs varam attiekties tā, kā uzskatām par vajadzīgu, bet par savas zemes patriotiem mums ir jābūt noteikti, ja jau mēs šeit dzīvojam. Peļot savu valsti (atgādinu — ne varu), mēs, pirmkārt, darām kaunu sev. Bet valsts un vara reizēm ir pilnīgi pretējas lietas, kas veiksmīgi bija piefiksēts zemessargu 1993. gada zvērestā, pirms tam, kad to izmainīja 2010. gadā (tie, kas zina, mani sapratīs).Vīrietim ir pienākums (vismaz pašos pamatos) mācēt aizstāvēt, pirmkārt, savu ģimeni, savu māju. Nav obligāti trāpīt lidojošā monētā no 50 metru attāluma, bet zināt vismaz to, uz kuru pusi izšaus ierocis, ir pienākums katram vīrietim, ja viņš vien sevi par tādu uzskata. Atliek cerēt, ka zemessardzē neesmu sliktākais. Ļoti žēl, ka pensijā aizgāja mans tiešais komandieris Aleksandrs Stepiņš. Manuprāt, Zemessarga etalons (un ne es viens tā domāju). Kāds būs jaunais, nezinu, bet ceru, ka sadarbosimies. Tā sanāk, ka reizēm aicinu jauniešus uz apmācībām, mēģinu ieinteresēt. Pateicoties tam, bataljona dalībnieku skaits palielinās, un mēs ne vienkārši “spēlējam kariņu”, bet mācāmies, ceru, ka nekad nebūs tādas nepieciešamības, ar ieročiem rokās prasmīgi aizsargāt savus tuviniekus, savu valsti. Zinu, ka skan ļoti skaļi, taču bez šī “kauns par dzimte-ni”. Nu, bet ja paliek kāds brīvs brītiņš, izmantoju to makšķerēšanai vai medībām. Man patīk skriet pa mežiem, un, zinot mana darba specifiku, tas ir ne tikai vēlami, bet pat obligāti.

— Paldies par sarunu, Harij!

Natālija Zdanovska