25. marts — komunistiskā terora upuru piemiņas diena, kurā atceramies 1949. gada deportētos Latvijas iedzīvotājus. Jau 29. janvārī PSRS MP pieņemtajā slepenajā lēmumā bija noteiktas no Baltijas republikām izsūtāmo personu kategorijas (“kulaki” un viņu ģimenes, “bandītu” un “nacionālistu” ģimeņu locekļi, legalizējušies “bandīti” un viņu ģimenes, “bandītu” atbalstītāju ģimenes). Izsūtāmo sarakstus apstiprināja apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji. 17. martā LPSR MP pieņēma slepenu lēmumu “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR”.
No Latvijas tika deportētas 13624 ģimenes, t. i., 42149 cilvēki, kurus aizveda 31 vilciena sastāvā uz Amūras, Tomskas un Omskas apgabaliem. No Šķaunes pagasta tika izsūtītas 12 ģimenes, kurās bija 37 cilvēki vecumā no nepilna gada līdz 75 gadiem. Viņi tika izsūtīti uz Tomskas apgabala Tuganas, Asinas un Tomskas rajoniem. Tālo ceļu mēroja 2 zīdaiņi, 8 nepilngadīgi bērni, 20 cilvēki vecumā līdz 60 gadiem, pārējie 7 vecumā virs 60 gadiem. Nometinājuma vietās izsūtītajiem paziņoja, ka viņi ir nometināti uz mūžīgiem laikiem. Viņiem bija regulāri jāatzīmējas komandantūrā un aizliegts bez tās atļaujas pamest apdzīvoto vietu, kur viņi bija nometināti.
Izsūtāmajiem teorētiski bija atļauts ņemt līdzi 1500 g mantu un pārtikas rezerves uz ģimeni, atvēlēta 1 stunda lai sagatavotos ceļam. Vēlāk drošības iestāžu vadība atzina, ka operatīvās grupas šo laiku saīsināja līdz 15 min. Kā gan cilvēki, pamodināti naktī un pārsteigti ar negaidīto ziņu par izsūtīšanu, varēja sagatavoties mokpilnajam un tālajam ceļam? Deportējamos rūpīgi uzraudzīja 33413 iekšlietu karaspēka militārpersonas, darbinieki, iznīcinātāju bataljonu kaujinieki.
Deportācijas mērķis bija panākt vispārēju kolektivizāciju ātrā tempā un tas tika sasniegts. 11 dienu laikā (no 27. marta līdz 6. aprīlim) Latvijas teritorijā izveidojās 1740 kolhozi. Arī Šķaunes pagastā, kā ziņo laikraksts “Ludzas taisneiba” šajā pavasarī radās kolhozi “Udarņik”, “Ausma”, “Dzimtene”, “Jaunā dzīve”, “Krasnij partizan”, “Oktobra 31. gadadiena”, “Gaišais rīts”, “Jaunā gvarde”, “Draudzība”, “Straume”, “Sarkanais arājs”, “Majak sovetov”, “Krasnij luč”, kā arī Kaļiņina un Raiņa vārdā nosauktie kolhozi.
Pēc Staļina nāves un PSKP 20. kongresa, kurā nosodīja staļinisko teroru, izsūtītajiem ļāva atgriezties mājās, konfiscēto īpašumu neatdeva un nekādi nekompensēja. Par dažu kolhozu vadības labvēlību varēja uzskatīt iespēju atpirkt no kolhoza savu agrāko māju, bet vairākumam šādu iespēju nebija un viņi savās mājās apmesties nedrīkstēja. No Šķaunes pagasta izsūtītajiem cilvēkiem 2 mira izsūtījumā, pārējie tika atbrīvoti 1956.-1959.gadā. Latvijas PSR vadības attieksme pret amnestētajiem un reabilitētajiem bija visai negatīva, un bijušie izsūtītie izjuta da- žādus ierobežojumus dzīvesvietas izvēlē, mācībās, karjeras iespējās, tos izjuta arī viņu bērni.
Sākoties M. Gorbačova pārkārtošanas politikai, 1988. gada 16. aprīļa PSKP CK lēmums paredzēja izveidot komisiju, kura izskatītu pilsoņu lūgumus, kuros tika prasīts, lai izsūtīšana administratīvā kārtā tiktu uzskatīta par nepamatotu. Jūnijā Latvijas PSR AP pieņēma dekrētu par administratīvā kārtā izsūtīto pilsoņu reabilitāciju. 1988. gada decembrī PSRS MP apstiprināja kārtību kādā jāatdod īpašums vai jākompensē tā vērtība. Tikai pēc 39 gadiem padomju valsts atzina, ka tūkstošiem cilvēku tika deportēti nepamatoti. Kādus pazemojumus un ciešanas pārdzīvoja 1949. gada 25. marta deportāciju upuri?
Marija LABANOVSKA
.jpg)
