Atceroties pagātni

Cilvēki bija dažādu tautību, bet visvairāk skāra latviešus, jo Maskavā 1949. gada janvārī bija izlemts no Latvijas izvest galvenokārt turīgākos iedzīvotājus, kuriem bija vairāk par 30 ha zemes, tā saucamos, “kulakus”, kuriem bija savas kuļmašīnas vai īpašumā piederēja rūpnīcas (dzirnavas, pārstrādes u.c.), trešajā kategorijā — tie, kuri bija saistīti ar nacionāliem partizāniem. Operāciju bija nosaukuši “Jūras banga”.

Maskavas lēmums bija jāapstiprina Latvijas Ministru kabinetam, un tas tika izdarīts. 25. martā sākās izvešana, kas skāra arī manu ģimeni, mani un māsu paņēma tieši no skolas sola, kur mēs mācījāmies Ezernieku vidusskolā, es 11. klasē, bet māsa Antoņina — 8. klasē. Sarakstā izvešanai bija iekļauta arī māte, kura dzīvoja laukos, 10 km attālumā no Ezerniekiem. Uzzinājusi, ka mēs ar māsu esam paņemti no skolas, viņa aizgāja no mājām pie radiem, aizslēdzot mājas durvis.

Kaimiņi stāstīja, ka pēc mātes trīs dienas pēc kārtas brauca pakaļ bruņoti vīri. Kad 29. martā no Latvijas bija aizbraucis beidzamais ešelons, tad māti likuši mierā.

Tā mēs ar māsu bez pārtikas un naudas kopā ar citiem novadniekiem sākām Golgātas ceļu uz Sibīriju. Kad bijām tikuši pāri Urāliem, reizi dienā sāka izsniegt šķīvi zupas un riecienu maizes. Tā mēs turpinājām ceļu līdz Omskai un Isiļkulas stacijā izgājām karantīnu, pēc tam sabraukušie rajonu priekšnieki varēja izvēlēties saviem kolhoziem strādniekus. Kad bijām sadalīti pa rajoniem, mēs ar māsu tikām norīkoti uz Poltavkas rajonu, uz kurieni mūs transportēja ar smagajām mašīnām, tad vēršu pajūgos izvadāja pa kolhoziem. Mūsu kolhozs atradās 20 km attālumā no centra pie pašas Kazahstānas robežas, stepju rajonā.

Ceļā pavadījām 14 dienas, kad beidzot bijām izvietoti pie vietējiem kolhozniekiem. Pirmo vasaru pavadījām kolhozā, mani nozīmēja liellopu fermā par strādnieku, bet māsu dārzā dažādos darbos.

Tā paša gada rudenī ģimenes, kurās nebija mazu bērnu un vecu cilvēku, pārvietoja 500 km uz ziemeļiem — uz taigu meža darbos, ziemai beidzoties, 1950. gada pavasarī mani ar māsu pārvietoja uz rajona centru Zna- mensku celtniecības darbos. Strādājot par palīgstrādnieku, es apguvu gandrīz visus celtniecības darbus, sākot ar zemes darbiem un beidzot ar krāsotāju.
Kad 1952. gadā veco republiku rajonu izpildkomitejās sāka organizēt celtniecības nodaļas, bet celtnieku ar speciālu izglītību nebija, sāka meklēt jauniešus ar vidējo izglītību, lai tie varētu mācīties Omskas celtniecības tehnikumā. Tā kā es biju pabeidzis 10. klasi, mana liecība un prakse celtniecībā noderēja tam, lai varētu iestāties šajā mācību iestādē.

Pēc tehnikuma beigšanas ar izcilību, 1953. gadā biju pieņemts darbā par tehniķi - celtnieku rajona izpildkomitejā, kur arī no-strādāju līdz 1956. gadam, kad biju atbrīvots no izsūtījuma kā nepamatoti izsūtīts. Tā mēs ar māsu 1956. gadā atgriezāmies dzimtenē. Tur es līdz aiziešanai pensijā (1988. gadā) nostrādāju par celtnieku Starpkolhozu celtniecības organizācijā.
Būdams pensijā sabiedriskā kārtā nodarbojos politiski represēto klubā, kur mūsu valde palīdz izskaidrot represētajiem par viņu tiesībām un atvieglojumiem. Mūsu kluba valdei ar pilsētas domes darbinieku palīdzību izdevās uzrakstīt projektu, lai varētu dabūt līdzekļus piemiņas vietas iekārtošanai Krāslavā. Kad mūsu programma tika atbalstīta un Latviešu fonds Čikāgā piešķīra līdzekļus, mēs varējām uzstādīt pieminekli represētajiem Krāslavā, kas arī tika izdarīts un 2003. gadā iesvētīts.

Gribu atgādināt, ka šī gada 25. martā plkst. 11.00 pie pieminekļa represētajiem Krāslavā būs ziedu nolikšana un ar klusuma brīdi tiks godināti tie represētie, kuru nav starp dzīvajiem.
Laipni lūgti visi labas gribas cilvēki apmeklēt šo pasākumu.

K. PONTAKS, politiski represēto kluba valdes loceklis