Gan jauns, gan vecs, gan strādnieks, gan zemnieks, gan amatnieks, gan mājsaimniece, ikviens Ezerniekos pazīst farmaceita asistenti Lūciju Grišāni, kura visu darba mūžu strādājusi un arvien turpina strādāt tikai vienā un vietējiem iedzīvotājiem vitāli svarīgā darbavietā — viņa ir IK “Ezernieku aptieka” vadītāja. Viņas mūža ieguldījumu pirms nepilniem diviem gadiem, tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, augstu novērtēja arī Dagdas novada pašvaldība, Lūcijai pasniedzot Atzinību par ilggadēju, apzinīgu darbu farmācijas nozarē un aktīvu līdzdalību Ezernieku pagasta sabiedriskajā un garīgajā dzīvē.
Lūcijas bērnība un skolas gadi ritēja Andrupenes pagastā — vecāki dzīvoja lauku mājā Foļvarkos, aptuveni piecus kilometrus no Andrupenes. Pirmā skola bija netālu — Mūrniekos. Tur pabeidza četras klases, tad devās uz Andrupeni. Ieguvusi pamatizglītības dokumentu, Lūcija kopā ar savu draudzeni devās iekarot Rīgu. Abas iesniedza dokumentus vienā izglītības iestādē. Lūcijai ķīmija nebūt nebija stiprākā puse, bet viņai tomēr paveicās tikt uzņemtai Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Paula Dauges Rīgas 1. medicīnas skolā, kur divus gadus apguva farmācijas specialitāti. 1969. gada 27. jūnijā ar valsts kvalifikācijas ko- misijas lēmumu Lūcijai tika piešķirta kvalifikācija — provizora palīgs, un jau 1. augustā viņa iekārtojās darbā Galvenās aptieku pārvaldes Ezernieku aptiekā asistenta amatā. Vasarā apritēs 45 gadi vienā darbavietā. 1995. gada 25. augustā aptieka tika nodota privatizācijai un jau nākamajā gadā Lūcija aptieku privatizēja. Pateicoties šim viņas uzņēmīgajam solim, Ezernieku pagasta ļaudis arī šobaltdien var izmantot aptiekas pakalpojumus. Tiesa, Lūcija nezina, kas un kā būs nākotnē, jo viņa ir pensijas vecumā, bet maiņas nav.
Visi zinām, ka jaunatnei lauki vairs nešķiet pievilcīgi. Pirmkārt, zemā atalgojuma un smagā darba dēļ. Savukārt Lūcijas bērnība pagāja čakli strādājot. Viņas vecākiem — Jāzepam un Rozālijai — bija pieci bērni, visus vajadzēja paēdināt, izskolot, palaist lielajā dzīvē. Vecākais dēls Romualds izmācījās par mežzini un strādāja Andrupenē, Irēna — pabeidza Dagdas vidusskolu, izmācījās par grāmatvedi un strādāja Krāslavā bankā. Abi jau miruši. Vitālijs izmācījās par vetārstu, dzīvo Andrupenē. Lūcija kļuva par farmaceita asistenti Ezerniekos, bet pats jaunākais — Jānis — izmācījās par elektriķi un šobrīd dzīvo Rēzeknē.
“Mamma bija lauksaimniece, bet tētim bija smēde, kurā viņš taisīja un laboja ratus, ragavas u.c. No tuvākās apkārtnes visi pie tēva veda apkalt zirgus. Es tēvam palīdzēju, veicu gan sīkus darbus, gan lielākus, jo cita palīga tēvam tobrīd nebija. Jaunākais brālis bija ļoti mazs. Bija jāstrādā arī mājsaimniecībā — ūdens no purva mājās jāsanes, dārzs jāravē, govis un aitas jāpārsien, vakarā jāatved mājās. Visu vasaru skraidījām basām kājām un nekā nebijāmies. Gadījās pārgriezt pušu, lapu pielikām un skrējām tālāk. Uz skolu mūs neviens neveda ar mašīnu, katru dienu gājām kājām piecus kilometrus uz Andrupenes skolu un mājup. Kas par to, ka zābaki pilni piesmelti, jo ceļu jau toreiz nebija. Tagad vairs neatradīsi tādus bērnus, varbūt tāpēc daudzi aug tādi vārgi. Kad es saviem pircējiem stāstu, ka ir jānorūdās, dēls man smejas: “Tev tik biznesā strādāt! Saki, lai vairāk lieto zāles!” Bet es daru pretēji…”
Lūcija nespēj atbildēt uz jautājumu, kā izdevās izvēlēties profesiju visam mūžam?
“Es nezinu, kāpēc izvēlējos šo profesiju, bet nevaru arī iedomāties kādu citu profesiju, ko es tolaik būtu vēlējusies mācīties,” turpina Lūcija. “Varbūt ietekmēja mamma, kura gan nelika man izvēlēties to vai citu profesiju, bet netieši virzīja manu rīcību. Vienkārši viņa labi pazina un vāca ārstniecības augus. Parasti man stāstīja, kāds augs pret kādu kaiti ir jālieto. Starp citu, šīs zināšanas man lieti noderēja, mācoties Rīgas skolā.”
Darbs Lūcijai sniedz milzīgu gandarījumu. Viņai ir trīs pieauguši bērni un četri mazbērni, kuru tuvums un mīlestība palīdz pārvarēt dzīves grūtākos brīžus. Diemžēl Lūcijas dzīvesbiedrs Pēteris pirms 13 gadiem ir aizgājis aizsaulē, tālab bērni un mazbērni tagad ir vienīgais stabilais dzīves balsts. Vecākā meita Ruta strādā jauniešu iniciatīvu centrā Dagdā un audzina divus bērnus — Lauru (9. kl.) un Armandu (3. kl.). Vidējā meita Ineta ir sociālā darbiniece Veselības un sociālo pakalpojumu centrā “Dagda”, dzīvo Ezerniekos un arī audzina divus bērnus — Lauri (2. kl.) un četrgadīgo Mārtiņu. Lūcijas jaunākais bērns — dēls Guntis nesen pabeidza studijas Jelgavas Universitātē un šobrīd cenšas iekārtot savu dzīvi. Mamma atzīst, ka ir ļoti grūti tādiem jauniem iekārtoties pilsētā. Dzīvot nav kur, pagaidām mitinās kopmītnē, kā būs tālāk — laiks rādīs. Lūcija apgalvo, ka viņas bērni ne par ko negribētu pamest Latviju. Vispār visi viņas radi nekur tālāk par Latgali nav aizskrējuši, arī dēls Guntis gribētu atgriezties Latgalē, bet ko te darīt? Šodien Lūcija ir gandarīta gan par to, ka viņas lolojumi ir dzimtenē, gan par to, ka visus izskolojuši un visiem ir augstākā izglītība.
“Ar Pēteri es iepazinos kādā ballē Andrupenē,” sarunbiedre kavējas atmiņās. “Apprecējāmies, sākumā viņš braukāja no And-rupenes uz Ezerniekiem, bet tad pārcēlās šurp pavisam. Dzīvojām šajā pat aptiekas mājas vienā galā, kur ziemā zem deķa kājas sala pat vilnas zeķēs. Pirmais bērns auga sliktos apstākļos, viņai nācās iekārtot gultasvietu uz krēsla, jo vienkārši nebija vietas, kur gultiņu nolikt. Bija rūgtums — dzīvokļus saņēma iebraucēji, bet mums, vietējiem, nekā. Vīrs strādāja sovhozā, gājām lūgt dzīvokli, pēc kāda laika to piešķīra divstāvu mājā aiz Bukmuižas baznīcas.”
Lieki jautāt, vai Lūcijas ģimene ir ticīga — atbilde ir viennozīmīgi skaidra. Pati viņa daudz laika velta arī tam, lai sagatavotu ticīgo bērnus procesijai, katru apzvana, skatās, lai būtu apģērbts kā pienākas, saskaņo, ko kurš darīs procesijā. Viņa uzkopj dievnama telpas, iededzina sveces, rūpējas par baznīcas puķēm, vāc ziedojumu naudu, liek sludinājumus uz dēļa, ziemā tīra sniegu un veic citus pienākumus. Pie baznīcas vai baznīcā viņu var sastapt katru dienu.
Mūsu saruna ik pa brīdim pārtrūka, jo aptiekas durvis vēra vaļā kārtējais apmeklētājs. Starp viņiem bija dažādi cilvēki, taču no savstarpējas sarunas vien varēja nojaust, ka Lūcija ir visu cienīta un mīlēta. Kāda sirma māmuļa viņu tieši tā arī uzrunāja — dočenka (latviski — meitiņ,- aut.)! Pirms šīs tikšanās daži ciemata ļaudis man sacīja: “Lūcija ir mums ļoti svarīgs cilvēks!” Citi pie viņas atnāk parunāties, citi — lai uzzinātu jaunumus vai iegūtu sev svarīgu informāciju. Lūcijai jāzina ne tikai simtiem medikamentu nosaukumu, bet arī to, kā autobuss kursē, kad strādā frizētava, kāds darbalaiks ir ambulancē un daudz ko citu. Starp citu, ūdensvads aptiekā ierīkots nesen, agrāk pat tā un tualetes nebija. Vai tiešām čet-ras desmitgades atnesa vien minimālas pārmaiņas?
Lūcija: “Kad atnācu šurp strādāt, aptiekā bija tik auksti, ka bija jāstaigā velteņos un pirkām siltāku apģērbu, ko paģērbt zem halāta. Grīda bija sapuvusi, ēka bija bez normāliem pamatiem. Prasījām, lai ēku saremontē un šo to arī izdarīja.”
Līdz pērnā gada jūlijam Lūcija aptiekā strādāja kopā ar Veiduti Siliņeviču, kura šurp atnāca dažus gadus pēc viņas un abas mācēja sadzīvot tik saskanīgi, ka 40 gadus ne reizi nav pat sastrīdējušās. Šobrīd Veidute ir projām, Lūcija viena ar visu pūlas tikt galā: tirgo preci, seko līdzi atlikumam un pasūta jaunu preci, kārto dokumentāciju, uzkopj telpas, kurina krāsni. Nekādu sponsoru aptiekai nav, viss jānopelna pašiem. Nekāda dižā peļņa nesanāk. Vienu sienu nokrāsoja, otrai naudas nepietika. Mēs zinām, kur ir lieli ienākumi, tur ir skaisti remonti!
“Man piedāvāja pārvietot aptieku uz ambulanci,” stāsta Lūcija. “Jā, telpas būtu labākas, bet vieta neizdevīgāka. Šī māja ir veca, bet ļoti labā vietā, faktiski centrā un krustcelēs. Lauku aptiekas nācās visiem privatizēt, bet ne visur tās noturējās. Agrāk taisījām zāles, tagad vairs nē. Cilvēku vairs nav tik daudz, lai pēc tām būtu gana liels pieprasījums. Kontingents noveco, bet veciem cilvēkiem zāļu vajag vairāk nekā jauniem. Agrāk savā aptiekā tirgojām pat veterināros medikamentus — braucu uz Jelgavu mācīties un saņēmu licenci šādai darbībai. Bet lopu skaits strauji saruka un arī tas palika neizdevīgi, atteicāmies. Pietiek darba tāpat.
Padomju gados bija mazāk zāļu nosaukumu, bet tagad to tik daudz, ka grūti visus atcerēties. Ārsts izraksta, cilvēki pērk pa plāksnītei, jo naudas nav. Es gan brīdinu, ja neizdzers visu ārsta ieteikto kursu, bet tikai vienu plāksnīti, tad tā ir tikai naudas šķiešana. Cenas kādreiz bija visur vienādas, bet tagad ļoti atšķiras un ļaudis bieži nesaprot, piemēram, ka zāles vienas un tās pašas, bet nāk no citas firmas un maksā citu summu. Sevišķi izbrīnīti tie, kuri aptiekā iegriežas reti.”
Lūcija izgāja agrāk pensijā, bažījoties par nākotni. Ja nu pēkšņi mazajām aptiekām neļauj turpināt darbu? Ja nu pēkšņi pati saslimtu? Bet iedzīvotāji arvien biežāk jautā: “Ko mēs darīsim, ja aptiekas nebūs?”
Lūcija: “Cik spēšu, turpināšu strādāt un nepametīšu mūsu cilvēkus bez aptiekas. Medicīna attīstās, visu laiku vajag papildus izglītoties, jālasa medicīniskā literatūra. Līdz šim ir izieti arī vairāki kursi, bet tagad jauna prasība — noteiktā laika posmā ir jāiekrāj 24 kredītstundas. Ja nebūs, neļaus strādāt. Būs jābrauc uz kursiem, semināriem, par to jāmaksā no savas kabatas. Tagad esmu viena, ja kursi iekritīs darbadienā, aptieka tajās dienās būs jātaisa ciet. Taču arī es nevaru strādāt mūžīgi, atliek vien cerēt uz pašas mazbērniem. Varbūt kāds izmācīsies par farmaceitu, un varētu pirmo laiku pastrādāt manā vietā.”
Juris ROGA
.jpg)
