Sākumā — rūpes, vēlāk — medības

Dabas aizsardzības tēmas apgaismošanā ne pirmo reizi izmantoju Pētera Bobiča, Krāslavas uzņēmēja un kaislīga mednieka, palīdzību.

Lielo pēddziņa ieinteresētību viņš ir mantojis no vectēva Rafaila, trāpīga šāvēja un veiksmīga kažokzvēru ieguvēja, tai skaitā arī ar dzinējsuņiem.

Bērnībā Pēteris ar baudu klausījās viņa mednieka stāstos, brīnījās par pamatīgām dzīvnieku ķeršanas zināšanām. Pagājušā gadsimta vidū kažokāda bija īpaši vērtīga, bet ūdra un caunas nomedīšanai bija nepieciešama īpaša māksla.

Jaunas intereses mudināts, Pēteris saņēma savu pirmo mednieka biļeti Lietuvā — pirms demobilizācijas no dienesta armijā. Mednieka trofeju skaitu atklāja jau esot dzimtenē - Indras apkārtnē, kur ar tiešu šāvienu aploka medībās nošāva mežacūku. Tos ilkņus viņš ir saglabājis līdz pat šai dienai kā piemiņu par medniecības uzsākšanu. Kopš tā laika daudz ūdeņu ir aiztecējis, medību pieredze tuvojas apaļam gadu skaitam — 40. Būs iemesls ar draugiem, kuri arī ieinteresēti medniecībā, uzsaukt tostu, īsu kā šāviens. Atskatoties uz pēdu dzīšanas piedzīvojumiem, Pēteris (pēc mana lūguma) saskaitīja, ka pa šiem gadiem ir no- medījis vairāk nekā 200 mežacūkas, apmēram divus desmitus aļņu, sešus cēlus briežus, vienu vilku un lūsi. Gadījās arī pavasarī Rosonas purvos piemānīt uzmanīgāko putnu — medni. Augšdaugavā Krāslavas medniekam izdevās veiksmīgi nomedīt savvaļas zosis, izmantojot izbāzeņus. Viņš ir medījis arī Polijā un Zviedrijā...

Kā svarīgāko dārgumu Pēteris ir saglabājis pusotru desmitu medaļu un pašu vērtīgāko — zelta — par mežacūkas, kas tika nomedīta pirms septiņiem gadiem Aulejas mežos, ilkņiem. Svēra tas milzīgais tēviņš apmēram trīs centnerus!

Bobiča mednieka autora kolekcijā ir apmēram piecdesmit trofejas, tajā skaitā arī alņa, brieža un mežacūkas galvas. Tika saglabāts arī tas pats baltkrievu mednis, bet rubeņa izbāzeni saplosīja nekaunīgs sesks, kas mednieku mājiņā iekļuva caur gaisa ventilāciju.

Tas, vārdu sakot, ir ievads, savukārt es Pēteri uzaicināju uz sarunu ar mērķi — veikt ziemas, kuru ne es vienīgais dēvēju par melnu, medību rezultātu apkopojumu. Vērīgais mednieks apstiprināja, ka viņa mūžā pelēkas ziemas gadījās tikai retu reizi, bet ziema bez sniega, kā šogad, tika pieredzēta pirmo reizi. Kopā ar biedriem Bobičs saimnieko divās medību vietās — Indras apkaimē un valsts mežā aiz Soļankas upītes.

Jau kopš rudens aizraušanās domubiedri, kuri ciena noteikumu “Sākumā — rūpes, vēlāk — medības”, izrādīja saimniecisku attieksmi par meža iemītniekiem gaidāmajā ziemā. Uz 14 barību laukumiem mednieki nogādāja 8 tonnas cukurbiešu, atvestas no Lubānas, 4 tonnas skābbarības, 3 tonnas kartupeļu un graudaugu, pus tonnas kukurūzas. No Daugavpils tika atvesta tonna zivju atlieku mežacūkām. Izrādās, medības nav tikai kaislīga un azartiska aizraušanās, bet arī sarežģīts biotehnisko pasākumu komplekss. Šeit iederas zvejnieku paruna: “Nepabarosi — nepaēdīsi”. Un ja Latgales ezeros visur ir vērojams neapmierinošs stāvoklis, tad mūsu medniekiem ir atbildīgāka attieksme pret dabu.

Neslēpdams prieku, mans erudītais sarunu biedrs stāstīja, ka pagājusī nesniegotā ziema ir tikai labums zvēriem. Stirnas esot labi pārziemojušas, bads ir gājis secen. Arī mežacūkām laikapstākļi nebija postoši: martā- aprīlī notiek aptaujas, un jauno dzīvnieku skaits nav krities, kā tas bija vērojams pirms gada. Mežacūkas vienmēr ir glābusi auglība - vidēji mežacūku mātītei piedzimst pieci sivēni, labvēlīgos apstākļos nereti var piedzimt arī astoņi. Un kas nav mazsvarīgi: šo savvaļas dzīvnieku medības ir legalizētu šāvēju interese. Tāpēc, gatavojot mežā ziemas barošanu, mednieki visvairāk rūpējas par pārnadžiem.

Tā arī pakāpeniski es nonācu līdz svarīgākajam jautājumam, ko biju sagatavojis pieredzējušajam pēddzinim. Saistībā ar oficiāliem datiem, aizgājušajā medību sezonā Latvijā tika nošauti 32 tūkstoši mežacūku, kas ir ievērojami vairāk par ierasto normu. Turklāt Zemkopības ministrijas un Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti uzskata, ka mežacūku iznīcināšana ir jāturpina, kamēr populācija nav sarukusi līdz četrām reizēm — no 60 līdz 15 tūkstošiem vienību. Šādas cietsirdības iemesls — Āfrikas mēra uzplaiksnījums kaimiņvalstī Lietuvā. Pēc Latvijas mednieku apvienības priekšsēdētāja Jāņa Baumaņa vārdiem, starp nošautajām mežacūkām nebija manīts neviens Āfrikas mēra infekcijas gadījums. Ir zināms, ka galvenais vaininieks, kas izplata bīstamo mājdzīvnieku saslimšanu fermās, ir cilvēks. Jā, ir bijuši gadījumi, kad savvaļas dzīvnieku atliekas tiek barotas cūkām, tieši tāpēc arī rodas nopietnas problēmas.

Arī Pēteris Bobičs uzskata, ka daba ir ļoti trausls mehānisms, un radušās problēmas risinājums ir “septiņas reizes jānomēra, vienreiz jānogriež...”. Deviņdesmitajos gados Āfrikas mēris samazināja mežacūku skaitu gandrīz par 90 %, un tikai pēc pieciem - septiņiem gadiem viss atkal normalizējās. Vai ir vērts tagad lieki aizrauties ar savvaļas dzīvnieku, ko uzskata arī par republikas bagātību, iznīcināšanu? Tomēr sagraut un iznīcināt mums vienmēr sanāk labāk, nekā izveidot...

Sarunas beigās mēs apspriedām arī dabas aizsardzības tēmu. “Malumednieki diemžēl vienmēr ir bijuši un arī joprojām pastāv,” saka pieredzējušais mednieks. “Visnemierīgāk ir Krāslavas apkaimē. Nelegālie pēddziņi nošauj alņus un stirnas, nesmādē bezkaunīgu šaušanu. Provincē ir grūti glabāt noslēpumus: ir zināmi nežēlīgo šāvēju vārdi, bet viņu atmaskošana — laika jautājums. Izmantojot izdevību, gribu pievērst uzmanību suņu saimniekiem. Nevediet savus četrkājainos mīluļus pastaigās uz mežu, īpaši ziemā. Neuztrauciet meža zvērus un netraucējiet medību organizāciju komandām. Ir zināmi gadījumi, kad lieli suņi, vesti pastaigās, uzbruka medību suņiem, radot nopietnas traumas. Starp citu, suns bez pavadas mežā — iemesls administratīvā protokola sastādīšanai! Atcerieties: gandrīz viss mežs ir medniecības vieta. Dabas aizsardzības lietā mums tik ļoti trūkst disciplīnas un likumu ievērošanas. Un nereta stirnas sastapšana ir labākais pierādījums tam, ka kopumā mednieki ir kompetenti savā darbā.”

Aleksejs GONČAROVS