Ne pateicoties, bet par spīti

Viņa sāka apmeklēt vietējo skolu, bet diemžēl labu atmiņu par šo dzīves posmu viņai nav palicis. “Es biju nabadzīgāka par visiem pārējiem skolēniem, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc mani visi apsmēja,” jauniete dalās savās atmiņās. “Es kļuvu par izraidīto, kuru visi pastāvīgi iekaustīja, nomētāja ar dažādām mantām un citādi izņirgājās. Mani vecāki bija šķīrušies. Tēvs bieži lietoja alkoholu un rīkoja skandālus.”

Kad Viktorijai bija 13 gadi, viņas tēvs nomira. Viņu atrada uz ielas ar galvaskausa traumu. Tas notika vasarā, bet tā paša gada decembrī nomira vecmāmiņa. Bet arī ar to nelaimes meitenes ģimenē nebeidzās. Trīs mēnešus pēc vecāsmātes aiziešanas mūžībā, uz Viktorijas rokām tromba dēļ mira viņas māmiņa. “Mammai bija slima sirds, bet viņa vienmēr atteicās ārstēties, jo zāles bija dārgas, bet mēs bijām pārāk nabadzīgi, lai tās atļautos,” ar asarām acīs stāsta Viktorija, “Reizēm mēdzu vainot sevi notikušajā. Ja vien es būtu spējusi likt viņai lietot medikamentus...”

Tā Viktorija nonāca brāļa apgādībā. “Drīz vien kļuva skaidrs, ka nauda, ko viņš saņēma kā aizbildnis, bija svarīgāka par visu pārējo,” turpina jauniete. “Mājās nebija ēdiena. Ļoti bieži brālis veda uz mājām draudzenes. Sākās ballītes, kautiņi. Bet es visu pacietu klusējot, tā kā negribēju nokļūt bērnu namā. Turklāt es patiešām vēlējos pabeigt skolu. Neskatoties uz to, ka mani tur nemīlēja, es nekad nebiju tā, kas viegli padodas. Pēc kāda laika man parādījās savs sarg-eņģelis - krustmāte.”

Pabeigusi skolu, Viktorija kopā ar krustmāti pārcēlās dzīvot uz Rēzekni. Tur viņa turpināja mācības Rēzeknes Valsts ģimnāzijā. Krustmāte ne tikai palīdzēja iejusties jaunajā vidē, bet arī saņēma aizbildnes statusu. Sākotnēji brāļi terorizēja Viktoriju telefonsarunās, bet krustmāte vienmēr spēja palīdzēt.

“Rēzeknē es iepazinu pavisam citu dzīvi,” prieka notīm skanot balsī, stāsta meitene. “Skolā par mani neviens neņirgājās. Es beidzot sajutu, ka man ir draugi. Drīz vien sāku piedalīties ārpusklases pasākumos. Kļuvu par Jauniešu domes dalībnieci, darbojos mazpulkos un žurnālistikas pulciņā. Tāpat arī iesaistījos visos iespējamajos apmācību un jauniešu projektos. Divas reizes projekta ietvaros braucu uz Vāciju. Mana dzīve manījās uz labāko pusi.

Drīz vien pienāca laiks domāt par nākotni. Ko darīt, kur mācīties? Tajā, ka vēlos saņemt augstāko izglītību, nebija nekādu šaubu. Man vienmēr ir paticis mācīties. Bija vairākas iespējas. Ļoti gribēju kļūt par arhitekti, bet diemžēl šis sapnis nepiepildījās. Un, iespējams, labi ka tā. Šodien studēju ģeomātiku Rīgas Tehniskajā universitātē. Nākotnē kļūšu par kartogrāfu vai zemes mērītāju.

Jau 12. klasē krustmāte man ieteica pieteikties Vītola stipendijai. Pieteicos arī. Kāpēc gan neizmantot tik labu iespēju? Es biju ļoti pārsteigta, kad saņēmu apstiprinājumu un uzaicinājumu uz interviju. Nespēju noticēt, ka šī lieliskā iespēja tika tieši man. Vai tiešām taisnība, ka dzīve spēj būt tik brīnišķīga? Kā izrādījās, spēj gan. Jau sākot no septembra, es varu sevi droši dēvēt par ERGO stipendiāti. Ļoti patīkami, ka apdoršināšanas sabiedrība ERGO tādā veidā atbalsta ļoti daudzus bāreņus. Svarīga ir ne tikai materiālā palīdzība, ko mēs saņemam. Laiku pa laikam mums ir iespēja satikties ar ERGO pārstāvjiem, pateikties viņiem un vienkārši parunāties. Šī ir īpaša saikne, kas mums, stipendiātiem, patiešām svarīga. Pateicoties pēdējiem trīsarpus gadiem, es sapratu, ka dzīvē ir arī gaišākas krāsas. Šī gaisma nāk no manas krustmātes ģimenes, no draugiem, no skolas un no Vītola fonda. Tas viss man ļauj just atbalstu un sapratni — jūtas, kas rada izpratni, ka tu neesi viens.

Tāpēc visiem novēlu ticēt labajam, apzināties, ka viss ir iespējams, vajag tikai nedaudz pacensties un nekad neapstāties!”

Natālija ZDANOVSKA