Gājiens, kas sadala

Sarežģītās dienas vēsture

Kā zināms, 16. marts mūsdienu Latvijas vēsturē ienācis kā latviešu leģio-na atceres diena — sākumā oficiāla, vēlāk “nelegāla” piemiņas diena. Lietas būtība — 1944. gada 16. martā abas latviešu leģiona daļas (15. un 19. divīzija) pirmo reizi kopīgi piedalījās cīņā pret ienākošo padomju armiju pie Veļikajas upes. Vēlāk šajā pašā dienā latviešu emigrantu organizācijas atcerējās kritušos leģionārus, starp kuriem bija viņu ģimenes locekļi. Un tikai 90.-tajos gados tā kļuva par īsteni politisku dienu.
90.-to gadu vidū “atceres diena” kļuva par “svētkiem”. Nacionālistu partiju pārstāvji sāka plaši izmantot 16. martu tikai politiskiem mērķiem: lai demonstrētu balsotājiem savu “īpašo patriotismu” un atgādinātu krievvalodīgajiem latviešiem, ka “viņiem te vietas nav”.

1998. gadā Saeima oficiāli iekļāva Latviešu leģiona atceres dienu piemiņas svētku sarakstā. Tādā veidā nacio-nālo radikāļu projekts tika atzīts valsts līmenī. Protams, tas radīja sašutumu kā starp daudziem Latvijas iedzīvotājiem, tā arī otrpus austrumu robežai. Maskava reaģēja uz leģionāru un to piekritēju gājieniem ar skaļiem paziņojumiem, ka mazā Baltijas republikā atdzimst fašisms un tiek pārrakstīta Otrā pasaules kara vēsture. Tiesa, austrumu kaimiņu reakcija Latvijas parlamentu pilnīgi nesamulsināja. Turklāt tā bija viegli pareģojama.

Cita lieta, ka tāds gājiens izraisīja neizpratni Rietumos. Uzskatu, kas piederēja Rietumu partneriem, Latvija tolaik ignorēt nevarēja: valsts visiem spēkiem tiecās iekļūt NATO un Eiropas savienībā, bet tad iestāšanās šajās organizācijās vēl bija liels jautājums. Saņēmusi no diplomātiskiem kanāliem “smalkus” mājienus, Latvija griezās atpakaļ. Jau 1999. gadā 16. martu izslēdza no oficiālajiem datumiem, un “svētki” atkal ieņēma nelegālu pozīciju. Kopš tiem laikiem situācija gandrīz nav mainījusies — katru gadu nacionālistiskās organizācijas rīko gājienus un citas akcijas, bet antifašisti reaģē uz to ar saviem piketiem. Leģionāru atceres ceremonijā publiski uzstājas VL-TB/LNNK pārstāvji. Bet valsts pozīcija ir nemainīga — 16. martu Latvijā svinēt nenākas, bet kritušie karavīri jāgodina 11. novembrī — Lāčplēša dienā.

Bez emocijām neiztikt

Kāpēc tad šī diena izraisa tik daudz emociju? Vienai daļai iedzīvotāju leģionāri ir varoņi, īsteni patrioti, kuri ar ieročiem rokās cīnījās pret lieliniekiem. Un lai arī nacistiskā Vācija nekad nesolīja Latvijai neatkarību, daudzi jaunie leģionāri ticēja, ka uzvara pār “sarkanajiem” nodrošinās viņu valstij brīvību. Otrai pusei latviešu leģionāri ir noziedznieki. Ir zināms, ka leģions ietilpa SS karaspēka organizācijā, kuru Nirnbergas tribunāls ir atzinis par noziedzīgu. Leģionāri deva zvērestu Ādolfam Hitleram un nēsāja formas tērpu, uz kura bija attēlota svastika.

Atsevišķa tēma — leģiona kara noziegumi. Vairākums latviešu vēsturnieku uzsver, ka leģionāri nekad nav piedalījušies represīvos pasākumos, bet tikai karoja pret Sarkano armiju. Taču ir pierādījumi tam, ka leģiona sastāvā karoja arī bijušie “policaji”, kuri, iespējams, ir vainojami masveida ebreju slepkavībās. Ja ņem vērā neseno Latvijas vēstures traģēdiju, nav vērts gaidīt, ka ļaudis mierīgi uztvers tādas dienas svinēšanu.

Karš latviešiem kļuva par baismīgu satricinājumu. Tajā brālis cīnījās pret brāli, jo daudzi latviešu karavīri cīnījās PSRS pusē, citi — leģionos. Pat tuvākie cilvēki atradās dažādās frontes līnijas pusēs. Mans vecvectēvs no mātes puses bija padomju karavīrs, kara gaitā viņš pat nokļuva vāciešu gūstā. Toties vectēvu no tēva puses, vēl pavisam jaunu, piespiedu kārtā iesauca leģionā. Viņam nācās izciest visas Kurlandijas katla šausmas. Tādu stāstu Latvijā ir ļoti daudz. Un tomēr vairākums saprātīgu cilvēku atceras lielāko leģionāru daļu kā kara upurus, nevis kā varoņus vai noziedzniekus. Un ja neviens necenstos iekrāt no viņu atceres pasākumiem politisko kapitālu, pieticīga tikšanās pie memoriāla Lestenē diez vai piesaistītu tik daudz uzmanības.
Kas mūs sagaida?

Ko šoreiz sagaidīt no nedraudzīgajām pusēm? Jāsaka, ka jau vairākus gadus 16. marta pasākumi notiek salīdzinoši mierīgi. Vismaz ne reizi nenonāca līdz masveida kautiņiem, ja neuzskaitīt sīkas sadursmes un savstarpējus apvainojumus. Rīgas dome šogad nepretojās pasākumu norisei, tā kā īpašas jēgas tam nav — tiesa atceļ visus aizliegumus, balstoties uz pulcēšanās brīvību.

“Apvienošanās pret nacismu” 16. martā organizē sanāksmi, gājienu un piketu netālu no Brīvības pieminekļa (no Bastejkalna puses). Antifašisti tāpat plāno pirmo reizi veikt akciju Doma laukumā (acīmredzot, lai lieku reizi krustotu ceļus ar leģionāru gājienu, kurš iesākas tieši pie Doma katedrāles). Limbažu nodaļa “Daugavas Vanagi” gatavojas rīkot gājienu cauri Vecrīgai. Sabiedrība “Paspēlēsimies” novadīs sanāksmi pie pieminekļa Bastejkalnā un operteātra skvērā, lai atgādinātu par 1944. gada 16.marta leģionāru cīņām. Vēl vienu pasākumu 16. martā grib novadīt kāds Jānis Devjatnikovs. Viņš ir gatavs organizēt piketu, veltītu latviešu leģionāru piemiņai, pie “Laimas” pulksteņa. Drošības policija brīdina, ka uz pasākumu var ierasties ārvalstu radikāļi no abām pusēm. Tomēr viņu nebūs daudz.

Atliek cerēt, ka gaidāmā svētdiena paies salīdzinoši mierīgi, bet tiesībsargājošās institūcijas nepieļaus provokācijas no pārāk neganto nacionālo patriotu puses vai cīkstoņus ar “fašisma atdzimšanu”. Gan vieniem, gan otriem vajag būt saprātīgiem, ja tie patiešām vēl Latvijai labu. Visticamāk, galvenās cīņas raisīsies internetā, kur anonīmie komentētāji uzsāks savu “kariņu”. Par laimi, viņu neprātīgās idejas mūsu sabiedrībā neizpelnās popularitāti.

Viktors ŪDRIŠS