Sestdiena — prieka diena

Sākotnēji pat nedaudz sabijos no šīs neprātīgās domas — pienākuši grūti laiki, un pēc ziemas, kas nebūt nelepojās ar sniegiem un nav arī saudzējusi rudens sējumus, lauku iedzīvotājiem nav priecīgs prāts. Tomēr mēģināts nav zaudēts, un es uz labu laimi nolēmu piezvanīt Maijai Šemelei, ar kuras palīdzību ne reizi vien esmu dabūjis kādu saldu kumosiņu lasītājam.

“Kā būtu ar tikšanos sestdien?” kūdu savu sarunu biedri.

“Labprāt,” mana senā paziņa braši atbild uz negaidīto jautājumu, “sestdiena Robežnieku kultūras namā ir viskarstākā dieniņa. Atbrauciet tā, ap desmitiem, paši visu ieraudzīsiet, nenožēlosiet.”

Noteiktajā laikā uz ciemata kultūras namu draudzīgi nāca gan lieli, gan mazi ļaudis. Autostāvvietā nebija brīvas vietas. Sakāt — nabadzīgi lauki? Daudziem šurp nācējiem rokās ziedi. Un tas ir skaidrs — 8. marts ir īpaša diena, ko centīgie politiķi nav nomīdījuši. Vienu gan nesaprotu, kā rozes un neļķes var būt atrodamas laukos — šeit taču nav neviena ziedu veikala! Svarīgs ir pavisam kas cits — patiesa vēlme radīt pavasarīgu svētku noskaņojumu, un tādās situā- cijās mērķis attaisno jebkādus līdzekļus. Skaisti dzīvot neaizliegsi, un tas, kurš strādā, vienmēr atliks eiro gan dāvanām, gan šampanietim, gan šokolādes konfektēm un mandarīniem, ko es arī manīju mājīgajā kultūras namā, kas todien atgādināja skudru pūzni. Daudzi šurp nāca veselām ģimenēm — Rakovski, Ivanovi, Opalko... Un kā gan iztikt bez viņām, pazīstamajām dziedošajām dāmām no ansambļa “Viktorija” — Ludmila, Antra, Ināra, Lilija... Uz skatuves nepietiek ar dziedāšanu vien, vajag arī vienmēr būt labā formā, tāpēc ir arī nepieciešamība nodarboties ar jogu un dejām.

Lai iesildītos, piedāvāju fotosesiju austrumu deju cienītājām — astotās klases skolniecei Lindai Babiško un devītklasniecei Benitai Daugertei, meitenes arī nedomāja atteikties. Ir gan jauki pagozēties “Ezerzemes” lappusēs, turklāt ne pirmo reizi.
Vadītāja Alla Zabelova, saņēmusi ziedus un apsveikumus, skanīgi sasitusi plaukstas, ieslēdza skaņu ierakstus, un pavasara karnevāls varēja sākties. Mērenas austrumu dejas nomaina ugunīga čigānietes deja. Mēģinājums paiet gandrīz bez pārtraukuma, savukārt man acīs sareiba no krāsainajiem ska- tuves tērpu viļņiem. Cits vēl dejo treniņtērpā, tāpēc mēģinājums šķita demokrātisks. Skatītāji ir Robežnieku puikas, kuri nevar vien sagaidīt savu kārtu, lai dejotu. Un vēlāk man studijas “Alise” vadītāja teica: “Lūk, ar viņiem arī es aizmirstu par saviem gadiem. Bet varbūt tas arī ir labi…”

Robežnieku dzīvei es sekoju jau četrus desmitus korespondenta gadus. Daudzus pazīstu personīgi, jauniešos saskatu vecāku, pat vecvecāku iezīmes. Laiks rit, mainās paaudzes, un tikai vienā lietā daudznacionālais ciems ir saglabājis pastāvību — Robežnieki ir vienmēr bijuši un paliek visdzīvīgākais Krāslavas novada nostūrītis. Vareni, kad pagastam ir paveicies ar vadību...
Piepeši starp skatītājiem pamanu kādu noslēpumainu svešinieci. Jauna māmiņa ar trim bērniem — mūsdienās tas ir retums. Viņa uzmanīgi vēro, kā divas viņas meitiņas ir ierāvis austrumu dejas virpulis, trešais mazulis sēž klēpī. Nespēju palaist garām iespēju iepazīties, turklāt manā priekšā — pati pilnība. Intuīcija mani nepievīla, lūk, es arī atradu sestdienas reportāžas intrigu. Tālredzīgā Maija bija sagatavojusi noslēpumainos ieceļotājus iespējamai vietējā žurnālista satikšanai. Man tik vien atlika uztvert frāzes, ko pieklusināja austrumnieciskā mūzika. Es nespēju noticēt — Jūrmalas iedzīvotāji nomainīja bagātāko pilsētu pret nabadzīgāko provinci, turklāt nemaz nenožēlo! Aleksandrs Lahtionovs — rīdzinieks, Dana, savukārt, dzimusi Siguldā. Viņiem piederēja māja Majoros, netālu no Dzintaru koncertzāles. Jogas skolotājs neparasti viegli atstāja savu nodarbi dzintarjūras krastā, lai izjustu Latgales dabas skaistumu. Pāra visa neparastā dzīve paiet Indijas, kur viņi ir bijuši divas reizes — iepazīt valsti un tās kultūru —, zīmē. Dana ir diplomēts pedagogs, bet tagad velta sevi galvenajai sievietes lomai — mātei. Neparasti ir arī meitiņu vārdi — Reina, Maija un jaunākā Tulsi, kas tulkojumā no indiešu valodas nozīmē baziliks, svētais koks.

Pēc Danas vārdiem, pilsētnieku ģimeni uz Indru atveda izveidojušies apstākļi. Sākotnēji viņi brauca ciemos pie draugiem no rožu stacijas, pēcāk aizdomājās — pēc indiešu mitoloģijas “Indra” nozīmē “paradīze”. Uzticējušies ceļa zvaigznei, nomainīja māju Jūrmalā pret viensētu Semeškos. Liktenis nepievīla, vilciens Minska — Rīga nodrošina drošu saziņu ar galvaspilsētu. Reina apmeklē Indras mākslas skolu un mūzikas skolu Krāslavā. Mamma - pedagogs eksperimentē ar meitu apmācību mājās, bet tēvs atrada līdzīgi domājošus cilvēkus, kuri nodarbojas ar jogu. Dzīvodami tālā provincē, Lahtionovi nejūtas nodalīti no pilnvērtīgas dzīves. Interneta veikali nodrošina viņus ar apģērbu, reizēm arī ar pārtiku. Vecāki uztver lauku dzīvi kā svarīgu pedagoģijas faktoru. Ģimenes lauku projekts vēl tiek apspriests, tomēr ir sasniegts galvenais — iekšējā harmonija. Dana pastāstīja, ka turpina aizraušanos ar latgaļu kultūras izpēti, un latgaļu zeme ir ļoti labvēlīga. Ar prieku viņa iepazinās ar folkloras ansambli “Aulejas sievas”.

Bet pašu svarīgāko es atstāju “saldajam”. Pirmo reizi dzīvē es vēroju jogas nodarbības. Līdz šim nekad nebiju saskāries ar senindiešu mācību, kā pārvaldīt cilvēka psihi un fizioloģiju. Jogas skolotājs Aleksandrs manipulēja ar saviem mācekļiem, bet viņi, klausoties nosvērtā pasniedzēja komandas, viegli izpildīja uzdevumus, kas no pirmā acu uzmetiena šķita pat ļoti sarežģīti. Pēc meditācijas seansa un fiziskiem vingrojumiem nodarbības dalībnieki teica man vienu un to pašu: bija grūti tikai sākumā, bet visi turpināja apmeklēt nodarbības, jo pēc treniņiem bija neparasta prieka, atbrīvotības sajūta un šķita, ka dzīves laikā uzkrājies nogurums ir zudis. Tas nudien ir jāredz, tāpēc fotogrāfija mūsu gadījumā ir daiļrunīgāka par vārdiem.

Nolēmu nenogurdināt skolotāju ar jautājumiem, vien palūdzu viņam atļauju apskatīt viensētu. Jo arī Dana man bija teikusi, ka gads laukos viņiem ir bijis labvēlīgs. Kas tas ir par laimes stūrīti? Aleksandrs man uzdāvināja sestdienas reportāžas atslēgas frāzi: “Semeški — tie ir septiņi jogi. Pagaidām mēs esam pieci, un mums šeit ir labi...”

Es devos prom no Robežniekiem ar neviltotu prieka sajūtu. Cilvēks ir dzīvespriecīgs tajos brīžos, kad pats sevi par tādu uzskata. Laime ir māksla baudīt to, kas jau ir. Ir nepieciešams tik vien kā saistīt sūro lauku darbu ar radošumu. Vai meditēt kā Indijas jogi. Mēs neesam sliktāki. Prieka dienas Robežniekos notiek divas reizes nedēļā.

Aleksejs GONČAROVS