Par prieku sev un citiem

Pirms nepilna gada indrietis Jānis Radelickis uzdrīkstējās uzrakstīt biznesa plānu “Koka izstrādājumu ražotnes izveide Indras pagastā”, ar kuru startēja projektu konkursā “Jauniešu biznesa ideju konkurss komercdarbības uzsākšanai Krāslavas novadā”. Izvērtējot pretendentu pieteikumus un biznesa plānu prezentācijas, vērtēšanas komisija apstiprināja četru pretendentu biznesa plānus, tostarp arī Jāņa ideja komisijai šķita vērā ņemama un atbalstāma.

Jāni satiku Meteņdienai veltītajā pasākumā Robežniekos, kurp viņš bija atvedis dažus savus ražojumus un mēģināja pārdot. Izrādījās, ka viņš ir ļoti atvērts cilvēks un bez jeb kādiem noteikumiem piekrita sarunai ar žurnālistu. Vienojāmies, ka apciemošu viņu Indrā, redzētais mani pārsteidza.

Visupirms izbrīnīja kārtība mājas tuvākajā apkārtnē — bija viegli iztēloties, cik skaista šī vieta ir vasarā! Vēlāk daži ciemata ļaudis pastāstīja, ka šajā ielā skaistākas vietas vasarā nav! Izbrīnīja tikai fakts, ka pie lielā dīķa nav pirtiņas, bet Jānis pastāstīja, ka šobrīd tā nav galvenā aktualitāte — pirtiņa ir tuviniekiem un nav problēmu to izmantot. Šobrīd viņš visus spēkus koncentrējis komercdarbības nostiprināšanai. Izrādās, Jānis savus koka izstrādājumus rada bijušajā kūtī. Jā, jā, tikai nevajag ģībt! Nekas vairs neliecina par to, ka savulaik tur ir mituši lopiņi — jaunā uzņēmēja tante lopus netur jau gadus 15.

“Kad pirms gada, pēc tantes lūguma pārcēlāmies dzīvot uz šo māju, es arī sacīju, ka ar lopkopību nenodarbošos — tas nav mans!” stāsta Jānis. “Nebija pagājis pusgads, kopš pārcēlāmies pie tantes, kad ciemos atbrauca mans paziņa, un pavēstīja, ka novada dome rīko projektu konkursu un plānotais atbalsta apjoms ir 1000 latu. Ieinteresējos, aizbraucu pie Krāslavas novada domes uzņēmējdarbības atbalsta projekta koordinatores Agitas Kruglovas un jautāju, vai es arī drīkstu piedalīties. Atbilde bija apstiprinoša, Agita pamazām visu izstāstīja, palīdzēja, kā spēja. Projektu rakstījām divatā ar sievu Jūliju, kura pēc profesijas ir grāmatvede, lai gan šobrīd strādā Ind-ras pastā par priekšnieci. Taču grāmatvedības iemaņas viņai ir, un tās mums lieti noderēja. Pēc tam, kad pro- jektu apstiprināja, par piešķirto finansējumu es nopirku instrumentus un sāku strādāt. Uzreiz nolēmu — izgatavošu dārza mēbeles un koka rotājumus. Cilvēki vairs nav tik nabadzīgi, kā 90. gados, kaut nedaudz ir kļuvuši turīgāki un vairāk rūpējas par to vidi, kurā dzīvo. Ražot virtuves vai istabas mēbeles man pat prātā nenāca — ar to nodarbojas daudzi, turklāt tādai ražošanai vajag plašas telpas un dārgas stacionāras iekārtas. Ar rokas instrumentiem tajā jomā nekur tālu netiksi…”

Lai gan visiem atbalstītajiem projektiem galarezultātā samazināja finansējumu un piešķīra pusi no summas, uz kuru tika iesniegts pieteikums, Jānis vie-nalga ir pārliecināts, ka startēt bija tā vērts. Tikai savus ražojumus tirgot vajag nevis laukos, bet meklēt lielākus tirgus. To viņam esot sacījis arī kāds draugs: “Jāražo vairāk un jābrauc tirgot uz Rīgu. Tur pārdosi daudz, šeit tikai pa kripatai!” Jānis tam pilnībā piekrīt, bet pagaidām ir tirgojies tikai Daugavpilī, Krāslavā, Dagdā, Robežniekos un tepat uz vietas Indrā. Sokas kā nu kur, bet zaudētājos viņš nav. Patiesībā šis ir sezonāls darbs, vasarā iet no rokas, ziemā — klusais laiks. Turklāt Latgalē, kā uzskata Jānis, cilvēki vēl īsti nesaprot viņa ražojumu pielietojumu. Tie, kuri saprot, arī paši viņu atrod un lūdz izgatavot kādus krāšņus koka izstrādājumus savas dzīvesvides izrotāšanai. Jānis arī garantē sava darba kvalitāti. reklamācija nav bijusi un meistars ir apņēmības pilns arī turpmāk strādāt bez brāķa. Bet ja gadīsies?

Jānis (trīsreiz piesit pie koka): “Kļūdas katram pašam arī jālabo, te divu domu nav!”

Sākums nebija vienkāršs. Vajadzēja veikt remontu kūtī un te vēl būs jāremontē. Pagaidām tikai sienas nokrāsotas, pēc pasūtījuma nesen izgatavota un ierīkota krāsniņa, lai ziemā ir silti. Grīda jau bija nocementēta, bet to vajag izlīdzināt. Lielo darbgaldu Jānis sataisīja pats — vienā uzņēmumā izdevīgi iegādājās koka paliktņus un, visu savietojot, sanāca gana masīvs galds, uz kura var normāli strādāt ar jebkuru no viņa rīcībā esošajiem elektriskajiem vai rokas instrumentiem. Jānis atzīst, ka rakstīt projektu un iesaistīties uzņēmējdarbībā bija risks, pat nopietns. Bet kur šai dzīvē bez riska? Viņš priecājas, ka ieceri atbalstīja māte un abas māsas sacīja, lai rīkojas. Arī pašam gribējās izmēģināt savus spēkus. Vienīgi dzīvesbiedre Jūlija par vīra ieceri nebija lielā sajūsmā un pauda bažas, vai tikai viss izdosies. Bet Jānis sievas rīcību novērtē — risks riskam, bet kādam taču jābūt ar vēsu prātu, un ir pašsaprotami, ka tā ir otra pusīte, ar kuru kopā audzina abu mazo meitiņu Evelīnu.
Jāņa dzimtā puse ir Dagdas novada Konstantinovas pagasts. Tēvs Vladimirs pēc tautības ir ukrainis. Māte Ļena — Konstantinovas tautas nama vadītāja. Jānis nāk no daudzbērnu ģimenes — viņam ir divas vecākas māsas Jūlija un Ivana, abas dzīvo Rīgā. Vidējā, kurai ir ukrainietes vārds, ir Jāņa dvīņumāsa. Neskatoties uz smagajiem finansiālajiem apstākļiem, kādos ir nonākušas daudzbērnu ģimenes, Jāņa vecāki izskoloja visus bērnus.

“Es ļoti vēlējos apgūt profesiju Daugavpilī, bet vecāki finansiāli nevarēja atļauties tādus izdevumus, jo vecākā māsa jau mācījās Rīgā, tālab man nācās doties uz Dagdas arodvidusskolu, kas ir tuvāk mājām,” turpina Jānis. “Skolu pabeidzu kā lauku mājamatnieks ar specializāciju kokapstrādē un devos meklēt darbu Rīgā, kur nokļuvu firmā, kas ražoja kāpnes un strādāja restaurācijas jomā. Tajā firmā nostrādāju gandrīz trīs gadus, varbūt arī būtu palicis Rīgā, bet vēl mācību laikā Dagdā iepazinos ar meiteni, kurā iemīlējos un bildināju. Atbraucu uz Latgali, nosvinējām kāzas un atkal aizbraucu uz Rīgu, bet nu jau strādāju citā firmā par traktoristu. Gada laikā savā profesijā tā arī nekur nevarēju iekārtoties, vajadzēja izvēlēties turpināt strādāt ar traktoru vai atgriezties dzimtajā pusē. Arī sieva mudināja izvēlēties starp Rīgu un Latgali, es izvēlējos Latgali. Sākumā īrējām 1,5-istabas dzīvokli Indrā, starp citu ne slikts dzīvoklis bija, bet tad tante aicināja pārcelties dzīvot pie viņas mājā. Atgriezies Latgalē, es nokļuvu bezdarbnieku rindās, sākumā man piedāvāja pastrādāt tā saucamajā simtlatnieku programmā, bet pēc tam pieņēma pastāvīgā darbā četru cilvēku brigādē, kuras vīri labiekārto pagasta teritoriju, veic dažādus remontdarbus, izgatavo un uzstāda norādes un izpilda citus darbus.”

Lai gan Dagdas arodvidusskola nebija Jāņa sapņu skola, tomēr tieši šī skola izrādījās liktenīga, tieši šī skola viņam iedeva ļoti kvalitatīvu izglītību, kas viņam ļauj piepildīt citus sapņus. Jānis saka lielu paldies visiem saviem pasniedzējiem, bet īpašs paldies Aivaram Orolam un skolotājam Vaišļam.

Jānis: “Viņi savu darbu paveica ļoti profesionāli un kvalitatīvi. Es atceros, kā negribēju klausīt to pašu skolotāju Orolu, bet tagad varu apgalvot, ka viņš bija lielisks skolotājs un es guvu labu dzīves skolu.”

Atgriešanās Latgalē Jānim izrādījās reti veiksmīga — viņam ir gan algots darbs, gan sava neliela ražotne. Turklāt abos gadījumos tas ir darbs profesijā, tajā, ko Jānis mīl un kas viņam patīk. Viņš neslēpj, ka māsas aicina uz Rīgu, bet jaunais cilvēks vairs nealkst skriet uz lielpilsētu. Jā, tur ir darbs, var kaut ko nopelnīt, tikai dzīvoklis būtu jāīrē un pēc visu komunālo izdevumu nomaksas no algas nekas pāri nepaliktu. Bet kā būtu, ja aicinātu uz ārzemēm?

Jānis: “Man bija doma braukt uz ārzemēm uzreiz pēc Dagdas arodvidusskolas, jo tolaik visi centās aizbraukt uz ārzemēm ar vienu domu — nopelnīt kaut vai savai pirmajai automašīnai, ko šeit izdarīt vispār bija nereāls sapnis. Šobrīd Latgalē daudz maz labi apmaksātā darbā var arī auto nopelnīt. Bet es uzreiz neaizbraucu, tad kaut kā vēlme doties projām pazuda. Negribējās kļūt kādam par kalpu, arī tagad negribas. Labāk strādāt pašam sev, nevis kaut kam. Ja man šodien jautātu, ko vēlos no dzīves, tad visupirms gribu, lai valsts pagriežas ar seju pret jauno paaudzi. Šobrīd valsts par jaunatni nerūpējas ne tik, cik melns aiz naga. Iemeta mūs aizā un, kā pats māki, tā tiec laukā. Vienīgi vietējā novada pašvaldība pasniedza savu roku. Paldies arī par to, bet gribētos lielāku atbalstu. No saviem paziņām, gados jauniem cilvēkiem, nezinu nevienu, kurš būtu nodzēries, toties ļoti daudzi ir pametuši valsti, un maz ticams, ka kāds no viņiem atgriezīsies. Vismaz viņi paši saka, ka neatgriezīsies Latvijā, jo sliktākajā gadījumā viņi ārzemēs var izdzīvot arī ar pabalstu. Pēc viņu stāstītā, iekārtoties uz dzīvi principā tur nav problemātiski pie nosacījuma, ja pārvaldi valodu. Bez tās tur nekur.”

Sarunā Jānis vēl un vēl uzsver, ka grib palikt dzimtenē, ka sāp redzēt, kā izmirst lauku viensētas un ciemati. Uz savas ielas Indrā Radelicku ģimene ir vienīgā jaunā ģimene. Pēc sarunbiedra domām, pēc gadiem desmit, divdesmit no mājām bagātās ielas nekas daudz pāri nepaliks. Kopīgiem spēkiem jādara viss iespējamais, lai jaunatne atgriežas dzimtajās mājās.

Juris ROGA